VIDEO. Andrejs Panteļējevs: bēgšana no atbildības ir Latvijas politiskās sistēmas spogulis

Andrejs Panteļējevs joprojām seko norisēm Latvijā, lai gan pats aktīvi politikā vairs nepiedalās. Nesenā Evikas Siliņas valdības krišana, hibrīdkara un dronu krīzes apstākļos, paliekot bez funkcionējoša Ministru kabineta un aizsardzības ministra, daudziem šķita neizprotams priekšvēlēšanu manevrs, tomēr, kā skaidro Panteļējevs, šis notikums ir tikai loģisks turpinājums vispārējai politiskajai kultūrai, kurā personīgā taktika dominē pār valsts interesēm. Vērtējot šo situāciju, viņš uzsver: “Standarta atbilde – tas ir  nepieņemami. Kaut gan, teikšu godīgi, es biju nedaudz pārsteigts par šo valdības krišanu, jo man šķita, ka tā vai citādi Evikas Siliņas valdība tomēr aizklibos līdz vēlēšanām. Taču, cik sapratu, bija vajadzīga zināma kāršu pārdale. Kuram tas bija vajadzīgs, tas ir cits jautājums, bet pašlaik faktiski ir notikusi ietekmes pārdale, lai ikvienam būtu nedaudz jāpārskata, kā tagad veidot savu politiku pirms vēlēšanām. Bēdīgākais, ka hibrīdkara apstākļos, kad ir saasināta starptautiskā situācija un dronu krīze, politiķi tomēr ir izvēlējušies lielu priekšvēlēšanu spēli tā vietā, lai mēģinātu kopīgiem spēkiem nostrādāt līdz galam.”

Sabiedrības un birokrātijas divdabība

Atbildības trūkums nav tikai politiskās elites kaprīze – tas ir visas sabiedrības un valsts aparāta kopējais noskaņojums. Panteļējevs norāda, ka birokrātijas aparāts un sabiedrība bieži vien darbojas pēc līdzīgiem principiem, cenšoties jebkuru atbildības nastu novelt uz kādu citu, un šī tendence ir kļuvusi par sistēmisku kaiti. Raksturojot šo fenomenu, viņš atzīst: “Tā ir gan politiskās vides, gan vispār sabiedrības problēma Latvijā. Ir nepopulāri uzņemties atbildību par kaut ko, turpretī ļoti populāri ir vienmēr pārnest atbildību no sevis uz kādu citu. Tas skar gan politisko eliti, gan ļoti lielā mērā birokrātiju –viens ierēdnis vienmēr cenšas pēc iespējas pārnest atbildību uz citu ierēdni. Tā daļēji ir arī sabiedrības vaina, jo bieži vien mēs vainojam valdību, valsti, Eiropas Savienību vai pasauli pie tā, ka mums īsti labi neveicas ģimenē vai biznesā, un ne vienmēr uzreiz gribam paskatīties uz sevi. Tāpēc es domāju, ka tas ir mūsu sabiedrības kopējais spogulis – vairīšanās no atbildības. Un pats trakākais laikam ir tas, ka tā notiek arī tādēļ, ka nav populāri kādam pateikt paldies vai novērtēt to, ja kāds uzņemas atbildību. Es neatceros tādu gadījumu Latvijas politikā, kad kāds būtu uzņēmies atbildību un pēc tam tas tiktu kaut kādā veidā pozitīvi novērtēts. Tas absolūti nemazina kritiku pret šo cilvēku. Es varu sākt jau ar senu gadījumu, kad Ģirts Valdis Kristovskis savā laikā atkāpās no amata. Tas laikam bija pirmais gadījums, kad ministrs uzņēmās politisko atbildību un atkāpās pēc tam, kad no Daugavpils cietuma aizbēga 15 cietumnieki. Un nebija tā, ka pēc tam šis viņa žests tika ļoti novērtēts. Viņš tāpat tika vainots un lamāts, un līdz ar to politiķis domā – kāda jēga man uzņemties atbildību, ja šo manu soli neviens pēc tam nenovērtēs.”

Bailes no nepopulāriem lēmumiem

Atbildības krīze tiešā veidā bremzē arī valsts ekonomisko attīstību. Kā spilgtu piemēru Panteļējevs min nespēju pieņemt stratēģiskus lēmumus par Rīgas kā reģionāla centra attīstību – bailēs no vietējo interešu grupu pretreakcijas. Viņš uzskata, ka politiskās drosmes trūkums ir sistēmisks šķērslis, kas velkas līdzi jau kopš neatkarības atjaunošanas.“Tā ir viena no problēmām Latvijas politikā, kas aizsākās jau diezgan agri, – nespēja pieņemt nepopulārus lēmumus un pārlieku liela atkarība no sabiedriskajām attiecībām un sabiedriskās domas, baidoties no kritikas un no tā, ka netiks pārvēlēti.”