VIDEO. Valdis Birkavs: "Mēs sākām veidot to birokrātiju, kas tagad ir pārbarota, piebriedusi un aizņem ēku ēkas!"
Ar Valdi Birkavu tiekamies viņa mājās Āgenskalnā. Omulīgā gaisotnē runājam par nopietnām tēmām. Ar šo videointerviju sākam sarunu ciklu “Latvija 2035”. Šajās sarunās mēģināsim paskatīties no putna lidojuma augstuma uz Latviju laika posmā no 1990. līdz 2035. gadam. Tātad pagātne, tagadne un nākotne tikai pāris soļu attālumā. Vienā saujā paņemamas.
Tātad šoreiz saruna ar Valdi Birkavu. Latvijas Republikas Ministru prezidents 1993., 1994. gadā, pēc tam piecus gadus ārlietu ministrs, tad – tieslietu ministrs. Šobrīd sava mūža astoņdesmitajos. Enerģisks, aizrautīgs un arī loģisks, kā jau jurists pēc izglītības.
Vaicāts, ar ko tagad aizpilda savu laiku, Birkavs atbild: “Es esmu aizņemts līdz malām.” Katru dienu viņam jāizdara trīs lietas. Pirmkārt, jānosoļo savi 10 000 soļu. Otrkārt, katru dienu jāuzraksta daļa no savas topošās grāmatas ar intriģējošo nosaukumu “Atpakaļ nākotnē”. Un katru dienu atlikušais laiks aizpildīts ar jaunu zināšanu apgūšanu. Tas nozīmē lasīšanu (klausoties, jo redze vairs nestrādā), arī tiešsaistes studijas dažādās starptautiskās augstskolās. Un tam visam pa vidu vēl aktīva līdzdalība t.s. Madrides klubā (starptautiska ekspremjeru organizācija). Ik pa brīdim Birkavs sasauc kopā arī Latvijas bijušos valdības vadītājus, lai pārspriestu idejas, kas varētu būt svarīgas Latvijai šodien, un pēc tam ar šo pārrunu rezultātiem iepazīstinātu Valsts prezidentu. Vienu vārdu sakot, nekāda laiska pensijas baudīšana.
Saruna iegrozās par deviņdesmitajiem gadiem Latvijā, kad Birkavs bija varas spicē. Viņaprāt, neviens tā līdz galam nav sapratis, ka tam, kā mēs šodien dzīvojam, pamati tika ielikti tieši deviņdesmitajos. “Tie bija lielā lūzuma gadi, kas nevarēja paiet bez milzīga sasprindzinājuma, ciešanām, jo bija jāsteidzas. Vienlaikus ļoti radošs laiks, kad Godmanis bija kā līdumnieks, lai jau nākamie varētu sēt. Viņš plēsa ārā tos vecos kokus un celmus. Un dedzināja. Skaidrs, ka bija dūmi, skaidrs, ka acīs koda. Un bija kļūdas. Tas, kā strādāja valsts tobrīd, kā strādāja topošie ierēdņi, ar kādu entuziasmu, ar degsmi – viņiem bija pavisam cita motorika. Un, protams, bija kļūdas. Nu, piemēram, mēs sākām veidot to birokrātiju, kas tagad ir pārbarota, piebriedusi un aizņem ēku ēkas. Tā ir pāraugusi pati sevi un kļuvusi par nastu valstij.”
Birkavs pavisam nesen pārrunājis ar Valsts prezidentu to, ka ir pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi, un tagad būtu jāizvērtē, vai savulaik tika pareizi ielikti ekonomikas, valsts pārvaldības pamati. Ne jau tādēļ, lai kādu nosodītu, bet tādēļ, lai saprastu, no kā atsperties, virzoties tālāk. Jautāts, ko viņš saka par tagad izteiktajiem pārmetumiem, ka dažas lietas netika risinātas pietiekami radikāli, piemēram, pāreja uz latviešu valodu izglītībā, Valdis Birkavs atbild lakoniski – katram laikam savas iespējas. Bet, protams, trīsdesmit gadu, lai sakārtotu valodas jautājumu, gan nebija jāgaida.
Pamazām nonākam līdz mūsdienām. Vispirms tīri emocionāli – vai Valdis Birkavs jūtas lepns par Latvijas valsti, kāda tā ir šodien? Atbilde ir vienlaikus dusmīga un skumja. Viņš stāsta, ka ir izgājis dažādas stadijas. Ir bijis lepns, tad konstatējis, ka nav jau, ar ko lepoties. Un tagad viņam ir kauns. Tieši tāpēc viņš vairās apmeklēt dažādus pasākumus – jo ir kauns klausīties lielīšanos par pašreizējo situāciju valstī. Neesot jau, par ko priecāties, ja nu vienīgi par “Straumi”. Birkavam esot apnicis taisnoties, kāpēc mēs Baltijā esam pēdējās vietās. Vaicāts, vai viņam ir kāda doma, kāpēc tā, Birkavs atbild – pirmkārt, jau kopš 2004. gada mēs faktiski dzīvojam bez mērķa, bez vīzijas. Tad, no 2004. gada, sākās inerces laiks. Birkavs min dažādus posmus šajā inercē, un tad nonācām līdz Straujumas valdībai. Un šeit Birkavs nedaudz pārsteidz ar savu vērtējumu – tieši Straujumas valdība esot bijis tas brīdis, kad politiskās partijas zaudējušas varu un pie tās tikusi ierēdniecība un birokrātija, kas pie varas ir vēl joprojām. Valdība ar to galā netiek. Birkavs ir kategorisks: “Partijas šobrīd ir nespējnieku pulciņi.”
Bijušais premjers nesen esot vērsies pie Valsts prezidenta ar aicinājumu saistībā ar mērķu un vīzijas trūkumu. Viņaprāt, jau tagad Valsts prezidentam būtu jānāk klajā ar uzstādījumu, kādiem galvenajiem jautājumiem vajadzētu būt partiju programmās uz nākamajām Saeimas vēlēšanām; par ko ir jādebatē sabiedrībā. Birkavs netic, ka Latvijā tuvākajā laikā radīsies stipri līderi. Jāstiprina kolektīvās domas spēks. Jāstiprina partijas. Jādebatē, nevis jāstrīdas par sīkumiem.
Valdis Birkavs jautā – kas ir galvenais, ar ko mēs atšķiramies no igauņiem un lietuviešiem? Un pats atbild: “Igauņi domā par nākotni, lietuvieši domā par tagadni, bet mēs, latvieši, domājam par pagātni. Soļojam uz priekšu ar sarkanbalto karogu rokās, bet galvu visu laiku griežam uz aizmuguri, skatāmies atpakaļ. Tā jau var kaklu nolauzt.”
Valsts ir krīzē – politiskā, ekonomiskā, demogrāfiskā; mēs izmirstam, izklīstam pa pasauli. Un jāsāk ar to, ka tas godīgi jāatzīst. Nevis tādēļ, lai kaisītu pelnus sev uz galvas, bet lai saprastu, kādi soļi sperami turpmāk – gan mazie, gan lielie soļi. Un jādomā ne tikai par 2035. gadu bet jāredz tālāk, līdz pat 2050. gadam. Tā uzskata Valdis Birkavs.
Pilnu interviju skatieties Jauns.lv, kā arī mūsu "YouTube" un "Spotify" kontos katru sestdienu skatāms raidījums "Latvija 2035". Raidījuma vadītājs, kādreizējais politiķis Andrejs Panteļejevs aicinās bijušos un esošos politiķus, lai izvērtētu Latvijas attīstības ceļu kopš neatkarības atgūšanas un piedāvātu vīziju turpmākajiem 10 gadiem. 22. novembrī studijā ekspremjers Ivars Godmanis.
