Valdis Birkavs: “Man ir kauns, ka daudzās jomās esam pēdējā vietā!”
Bijušais Latvijas valdības vadītājs un ārlietu ministrs Valdis Birkavs atzīst, ka tagad viņam bieži vien ir kauns par to, kas notiek Latvijā, jo nākas taisnoties, kāpēc daudzās jomās esam pēdējā vietā.
Sarunu ciklā “Latvija 2035”, kurā bijušais politiķis Andrejs Panteļejevs intervē citus “bijušos” – premjerus, prezidentus un sabiedriski nozīmīgas personas –, viens no spilgtākajiem 90. gadu politiķiem Valdis Birkavs atklāj, ka šodien, domājot par Latviju, neredz, ar ko lepoties. “Es esmu izgājis trīs stadijas. Es biju lepns. Tad es konstatēju, ka nav ar ko lepoties. Un, sākoties pandēmijai, redzot pandēmijas notikumus un pēcpandēmijas notikumus, man ļoti bieži ir kauns.”
Bez domas un atbildības
Bijušais premjerministrs ir sarūgtināts, ka viņam bieži vien nākas taisnoties par situāciju Latvijā, un vienlaikus liek noprast, ka tajā vainojami mūsdienu politiķi, kurus viņš raksturo visnotaļ skarbi. “Man nav nekā, ar ko lepoties. Es esmu spiests taisnoties. Kāpēc mēs esam visur gandrīz pēdējā vietā? Vai tu atceries kādu cilvēku no 90. gadiem, kuram nebija domas? Vai kuram nebija atbildības ne par ko? Tādus tu vari atrast tikai šodien. Bez domas un bez atbildības!”
Valstij nav vīzijas
Birkavs norāda – kopš iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas valstij pietrūkst nākotnes redzējuma. “Mēs no 2004. gada, bet faktiski jau no 2002. dzīvojam bez mērķa, bez vīzijas, bez redzējuma – kur mēs ejam? Ja tas pirmais periods bija patiešām lielo pārmaiņu laiks, tad pēc 2002. gada nāca tie, kas mūsu “melnā darba” augļus varēja novākt. Varēja plūkt. Tur bija vēl jāpieliek pūles, un labi, ka viņi tās pielika. Bet tad sākās inerces laiks. Līdz 2008. gadam, līdz finanšu krīzei, kad Latvija bija vēl viens no “Baltijas tīģeriem”, viss gāja pēc inerces.”
Partijas ir nespējnieku komandas
Kā vienu no būtiskākajām problēmām Valdis Birkavs saskata politiskās atbildības trūkumu, norādot uz Laimdotas Straujumas veidotās valdības negatīvo lomu šajā procesā. “Straujumas valdība bija tikai vieni birokrāti. Tikai tie, kas bija strādājuši vai nu par valsts sekretāriem, vai citos atbildīgos amatos. Tas bija brīdis, kad politiskās partijas faktiski bija pilnīgi nespējīgas, un pie varas nāca birokrāti, kuri vēl joprojām ir pie varas. Pie varas jau nav politiskās partijas, kas ir nespējnieku komandas. Birokrātija valda valsti! Un, protams, ka valdība ar to netiek galā. Tas taču ir izsmiekls!”
