Dana Reizniece: Latvijas sabiedrība ienākumu līmeņa ziņā ir ļoti sašķelta

Uz jautājumu, ko tagad dara Dana Reizniece, viņa atbild, ka strādā Starptautiskajā šaha federācijā FIDE, kas apvieno vairāk nekā divsimt valstu un organizāciju. “Atbildu par plašu jautājumu loku – darbs ar federācijām un to problēmas, finanses, mediji. Arī darbs ar attīstības projektiem, tādiem kā šahs izglītības sistēmā, šahs sociālajās programmās, arī šahs ieslodzījuma vietās un citiem. Daudzas no šīm programmām tiek realizētas arī Latvijā, piemēram, virkne mūsu cietumu piedalās pasaules cietumu šaha čempionātos tiešsaistē.” Principā tā ir gan vadība, gan politika jomā, ko Reizniece mīl jau kopš bērnības, kad šahs kļuva par viņas dzīves mīlestību. Tagad tas ir pilna laika darbs, ceļošana pa pasauli, citu kultūru iepazīšana. Garlaicīgi nav nemaz. Neatslābst arī interese par Latvijas politiskajiem procesiem – Dana Reizniece tiem aktīvi seko līdzi un vērtē, vadoties arī no savas politiskās darbības pieredzes.

Vienotības izjūta pusaudzes atmiņās

Pievēršamies Latvijai no 90. gadiem līdz 2035. gadam. Deviņdesmito gadu sākumā Dana Reizniece vēl bija pusaudze, bet spilgti atceras pārdzīvojumus, kas saistīti ar neatkarības atgūšanu, vecāku uztraukumus un līdzdarbošanos. Tas bijis liels emocionāls pārdzīvojums, bailes, satraukums. “Vēl tagad atceroties tāda taurenīšu sajūta vēderā. Arī ekonomiski neatkarības sākumā bija grūts laiks – taloni, ierobežota preču pieejamība. Tas bija grūts laiks, tomēr saistījās ar emocionālu pacēlumu, vienotības izjūtu.” Reizniece vēl aizvien apbrīnojot cilvēkus, kas spēja paveikt šo gigantisko transformāciju, daudz ko darot un ceļot burtiski no nulles; protams, to nebija iespējams izdarīt bez kļūdām.

Privatizācija varēja būt gudrāka

Ko 90. gados varbūt vajadzēja darīt citādi? Reiznieces teic, ka viņa nebūs tā laika lielākā kritiķe, jo parasti lielāki kritizētāji ir tie, kas paši neko nav izdarījuši. “Tomēr dažus punktus var atzīmēt – ar piebildi, ka pēc kara visi gudri. Ir dažas lietas, kurām bijušas tālejošas sekas. Daudz gudrāk bija jāstrādā pie sabiedrības saliedēšanas, kas, starp citu, ir aktuāli arī šodien. Mēs mēģinājām veikt tādu piespiedu integrāciju, kas patiesībā vēl vairāk ir sašķēlusi sabiedrību. Tagad redzam, ka sabiedrība vēl aizvien gan kultūras, gan vērtību ziņā, gan arī ienākumu līmeņa ziņā ir ļoti sašķelta. Sadrumstalota sabiedrība ir viegli manipulējama. Ja mēs atstājam lielu daļu iedzīvotāju neapmierinātus, ar aizvainojuma izjūtu, tas dod iespēju nelabvēļiem, tai pašai Krievijai, ar šo neapmierinātību manipulēt. Arī ienākumu nevienlīdzība – ja tu nevari savilkt galus, nevari apmierināt savas pamatvajadzības, tad aug neapmierinātība ar valsti, neuzticēšanās politiķiem.

 Lielā mērā arī privatizāciju 90. gados varēja darīt gudrāk, nevis ļaut dažus lielos uzņēmumus sagrābt atsevišķu cilvēku rokās, kuri, starp citu, pēc tam darbojās arī politikā, ietekmējot to, sajaucot biznesu ar politiku un radot neveselīgu atmosfēru. Jau no pašas sākuma vajadzēja drošāk piesaistīt ārzemju investorus kā līdzīpašniekus lielajiem uzņēmumiem, kuros valsts varētu saglabāt arī savu daļu. Lielie uzņēmumi ir tautsaimniecības mugurkauls, un tie dod iespēju veidoties jaunuzņēmumiem, kas apkalpo to intereses. Arī eksporta tirgos būtu lielāka konkurētspēja.”

Dana Reizniece rezumē – tagad ir viegli to visu teikt, bet toreiz viss bija jādara ātri, cilvēki īsti nemācēja rīkoties ar savu pēkšņo brīvību, ieskaitot arī ekonomisko brīvību. Tāpēc kļūdas bija neizbēgamas.

Trūkst ekonomiski aktīvu iedzīvotāju

Runājot par šodienu un sevišķi kritiski analizējot to, ka esam pēdējie Baltijas valstu vidū, Dana Reizniece saka – tam ir vairāki iemesli. “Viens no tiem – mēs esam strauji zaudējuši savus ekonomiski aktīvos iedzīvotājus. Kopš 2008. gada tie ir apmēram 15 procenti, kamēr Igaunijai un Lietuvai šie skaitļi ir mazāki. Teorētiski to varētu kompensēt ar lielāku pievienotās vērtības ražošanu, bet arī to mēs neesam paveikuši, jo darba produktivitātes radītājos, arī privātajā biznesā, atpaliekam no kaimiņiem. Lielā mērā šie iedzīvotāju zudumi saistīti ar to, ka pārlieku skarbi tika veikta konsolidācija, nerēķinoties ar sociālajām sekām. Siksnas pievilkt ir labi, bet, ja ar to nožņaudz paši savas tālākās attīstības iespējas, tas nav gudri. Arī finanšu krīzes mums bija smagākas, sevišķi 2008. gadā, jo mūsu ekonomika balstījās uz nestabilu finanšu sektoru un iekšēju patēriņu, un diemžēl tā ir vēl aizvien – atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kas savu IKP balsta vairāk uz eksportu.”

Klibo projektu menedžments

Kā vēl vienu būtisku lietu Reizniece min valsts pārvaldes mazspēju lielu projektu vadībā. “Pirmkārt, mēs nespējam produktīvi vienoties ar saviem kaimiņiem. Neesam pratuši strādāt ar kaimiņiem ne ministru, ne premjeru līmenī. Un, otrkārt, dramatiski klibo lielo projektu menedžments pašu mājās. Tipisks piemērs – Rail Baltica. Nu kā var premjere pēc dažiem gadiem atskārst, ka mums, izrādās, nav resursu šādam projektam, un, izrādās, satiksmes ministrs nav labi darījis savu darbu! Tas taču ir projekts, kuram vajadzēja būt premjera ikdienas uzmanības lokā jau no paša sākuma. Tas, ka mūsu augstākās amatpersonas atļaujas teikt, ka nav bijušas informētas, nav piedodami. Tas ir miljardu projekts ar stratēģisku nozīmi, bet tā menedžments ir acīmredzams brāķis. Un tas nav vienīgais tāds projekts. Kas notiek ar vēja parkiem? Kur tas projekts tagad ir palicis, nav skaidrs. Tā strādāt nevar!”

Pēc Dana Reizniece domām, zināmā mērā problēma ir arī tajā, ka, sasnieguši ļoti svarīgos ārējos mērķus – iestāšanās ES, Šengenas zonā, eirozonā, NATO –, mēs samulsām un vairs nespējam formulēt skaidru stratēģiju un vīziju par to, ko tad darām tālāk. Ir dažādas domnīcas, kas piedāvā savus priekšlikumus, bet politiskajā partiju vidē tas kaut kur pazūd.

Dana Reizniece izsaka cerību, ka pēc šā gada Saeimas vēlēšanām tas mainīsies, un uzsver, ka ir politiski atbildīga pilsone un grib piedalīties vēlēšanās, zinot, par ko un kāpēc balsot.

Uzziņai:

Raidījums "Latvija 2035" katru sestdienu skatāms gan portālā Jauns.lv, gan "YouTube" kanālā (JaunsTV), gan klausāms "Spotify". Raidījuma vadītājs, kādreizējais politiķis Andrejs Panteļējevs aicinās bijušos un esošos politiķus, lai izvērtētu Latvijas attīstības ceļu kopš neatkarības atgūšanas un piedāvātu vīziju turpmākajiem 10 gadiem.