VIDEO. Bijušais finanšu ministrs Edmunds Krastiņš: "Ir jāatbrīvojas no krieviskās kultūras"
Raidījumu ciklā “Latvija 2035” sarunājamies ar Edmundu Krastiņu. Pēc izglītības viņš ir matemātiķis, bijis Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts un balsojis par 4. maija deklarāciju, valsts īpašumu valsts ministrs (1993–1994), finanšu ministrs (1999–2000). Krastiņš bija “Latvijas Ekonomistu apvienības 2010” dibinātājs un Tautas partijas biedrs kopš tās dibināšanas brīža.
Edmunds Krastiņš, pēc paša teiktā, jau trīs gadus ir pilna laika pensionārs, dara to, kas viņam patīk, un par to nesūdzas. Paralēli kultūras dzīves baudīšanai turpina interesēties par ekonomikas statistiku. Reizi gadā viņš Ekonomistu apvienībai sagatavojot ziņojumu par ekonomikas progresu Baltijas valstīs, dažkārt veicot dažādas ekonomikas analīzes savam priekam, bet varbūt tās noder arī kādam citam. Papildus tam ir arī rūpes par mazbērniem.
Likstas ar privatizāciju
Uz šī cikla tradicionālo jautājumu par to, ko 90. gados varbūt vajadzēja darīt citādi, Edmunds Krastiņš atbild, ka pamatā skatās uz to no ekonomiskā aspekta. Vispirms viņš nosauc aizkavētu privatizāciju, kas bija jāsāk daudz ātrāk. “Tad varbūt būtu izdevies saglābt vairāk no mūsu lielajiem uzņēmumiem. Augstākā padome jau gāja uz privatizāciju, bet tad sākās dažādi strīdi. Bernāns ar saviem sertifikātiem visu aizkavēja uz gadu vai pat vairāk, bet pa to laiku tie uzņēmumi kārtīgi grima. Ne tie bija kārtīgi pārvaldīti, ne konkurētspējīgi. Otra lieta, kas jāmin, ir pārspīlēta denacionalizācija. Skaidrs, ka to varēja darīt, bet ne tik pārspīlētā veidā. Viskliedzošākais piemērs – ka atdeva zemi zem daudzdzīvokļu mājām. Tam bija savs lobijs, it sevišķi no trimdas aprindām. Un tagad tās zemes ir privātas, sen jau vairākkārtīgi pārpirktas. Tā problēma velkas līdzi, tā nav tā līdz galam atrisināta, un tur izveidojušās neveselīgas ekonomiskās attiecības.”
Trešā lieta – 5. Saeimas vēlēšanas vajadzēja organizēt daudz ātrāk, nevilkt garumā Augstākās padomes pilnvaras. Kaut vai gadu vai pusgadu ātrāk, kā to izdarīja igauņi, un tas viņiem nāca tikai pa labu. Vaicāts, vai, viņaprāt, sertifikāti bija slikta ideja, Krastiņš teic, ka bez tiem tā pavisam iztikt nevarēja, bet viss bija jādara daudz operatīvāk, neievelkot to tik ilgi. “Tad tur aizgāja strīdi, ko, kuram un cik, un tad vēl uzradās kompensāciju sertifikāti un sertifikāti represētajiem. Un visu to mala un mala, sistēmu sarežģījot līdz bezgalībai. Vajadzēja ātri piešķirt visiem kaut ko un iet uz priekšu, ekonomika nevarēja stāvēt uz vietas.”
Latviešu bija pārāk maz, lai lustrētu
Edmunds Krastiņš saka, ka bieži dzird arī pārmetumus par to, ka netika veikta lustrācija – atbrīvošanās no bijušās sistēmas kadriem. “Īsti jau nav neviena piemēra, kur tas tā līdz galam būtu veikts. Nesaprotu, ko īsti tas būtu devis. Parasti jau kaut kā jaunie režīmi spēj sadzīvot ar veco režīmu pārpalikumiem. Piemēram, Spānijā pēc Franko. Mums bija vēl grūtāk, jo latvieši bija teju mazākums Latvijā, un mums bija svarīgs ikkatrs. Par valodu runājot, jāatceras, ka līdz brīdim, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, mēs jau daudz ko paši nevarējām atļauties, jo bija jāklausa visādi eksperti, ka te pie mums brauca bariem. Cita lieta, ka pēc tam šis jautājums tika atstāts tādā pašplūsmā. Tāpēc tagad tik grūti iet ar vienotās skolas ieviešanu. Un tad tā muļķība ar krievu valodu kā otro svešvalodu – to jau sen vajadzēja izravēt. Un vispār otro svešvalodu paturēt tikai kā fakultatīvu kursu. Tik un tā otrā svešvaloda ļoti pavirši tiek iemācīta.”
Toksiskais lādiņš Tautas partijā
Tā kā Edmunds Krastiņš bija viens no Tautas partijas dibinātājiem, jautājums – kā viņš izskaidro to, ka šī savulaik tik spēcīgā partija izputēja. “Partijai ilgstoši darbojoties politikā, tajā uzkrājas tāds toksisks lādiņš. Ja no tā netiek vaļā, partija sāk deģenerēties. Cilvēki sāk domāt vairāk par posteņiem, nevis mērķiem, sāk iecelt visādus padomniekus un sekretāres, kur vajag un kur nevajag. Pazaudē savu saturisko kodolu. Šajā ziņā Tautas partijai ir līdzīgs stāsts kā “Latvijas ceļam”. Turklāt, nākot pie varas “Jaunajam laikam”, tiem izdevās ātri iegūt ietekmi represīvajās struktūrās un pavērst tās pret Tautas partiju. Neviena partija nav tā cietusi no KNAB kā savulaik Tautas partija.”
Kāpēc Latvija nevar labāk?
Jautāts, kur mēs klūpam šodien, Edmunds Krastiņš teic, ka jau pirms trim gadiem uzrakstījis šai tēmai veltītu eseju ar nosaukumu “Kāpēc Latvija nevar labāk?”. Kad pie tās ķērās, viņš gribēja noskaidrot trīs lietas, un pirmā no tām – vai mēs tiešām atpaliekam Baltijas valstu vidū, vai arī tas vienkārši tāds “viss ir slikti” stāsts. Viņš apkopoja visdažādākos rādītājus – gan ekonomiskos, gan sociāli politiskos, gan izglītības. Nācās secināt, ka mēs tomēr esam Baltijā pēdējie. “Tad radās jautājums, kāpēc, jo principā mēs startējām no vienādām pozīcijām. Var pat teikt, ka lietuviešiem bija sliktāk, jo pirms kara tā bija agrāra valsts. Tad kāpēc pēdējie? Secinājums bija, ka tam par iemeslu ir okupācijas sekas, kas Latviju skāra visbargāk. Un šo seku radītās izmaiņas arī Latvijas pamattautā – latviešos. Lietuviešus var uzskatīt par mononacionālu valsti, un ir pētījumi, kas pierāda, ka mononacionālas valstis attīstās daudz labāk. Savukārt igauņu priekšrocība bija tā, ka viņi nekad tā īsti nebija izolēti. Skatījās Somijas televīziju, bija sakari ar Somiju. Mums savukārt, ņemot vērā lielo cittautiešu klātbūtni, ciešāka saite veidojās ar Krieviju. Tīri objektīvi.”
Krastiņš ir pārliecināts – ja latviešus aptaujātu, kādā valodā viņi iegūst informāciju, tad otra valoda pēc latviešu būtu krievu. Viņš personiski zina daudzus cilvēkus, arī ļoti nacionāli noskaņotus, kuri tomēr turpina dzīvot krievu valodas informatīvajā telpā. “Varbūt liekas – nu, kas par to? Tomēr, pašam to nejūtot, pielīp tas, kas tajā kultūras telpā ir. Tas ietekmē visu, arī uzņēmējdarbības kultūru. Kas nu galīgi nav tas, kas mums vajadzīgs. Un tad ir jautājums, kā to pārvarēt. Pirmā atbilde ir – caur izglītību. Tas tagad tiek darīts, izskaužot krievu valodu no izglītības sistēmas, bet tas iet ļoti grūti. Bet vispār tas ir tieši kultūras jautājums, kas mūs atšķir lielo rusifikācijas seku dēļ, to tā vienkārši nevar pārvarēt, jo kultūra sēž dziļi cilvēkos. To varētu mainīt caur līderiem, kas stāsta jaunas idejas, rāda jaunas priekšzīmes.”
Un tas, pēc Edmunda Krastiņa domām, pašlaik nenotiek. “Rezultātā mums nav pareizas biznesa kultūras, tā ir saindēta ar to no Krievijas ievazāto. Ar visām pazīmēm – negodprātību, nelīgumiskām attiecībām, nemitīgu vēlmi iegrābties valsts kabatā. Savukārt no valsts puses ir pārregulācija, birokrātu vara un dzīvošana uz parāda, budžeta deficīts. Arī ekonomikas balstīšana uz tādiem greiziem gigantsapņiem kā, piemēram, “Rail Baltica”. Un jautājums ir, vai un cik ātri mēs tiksim ar šo postkrievisko kultūru galā. Tas noteiks, vai Latvija būs attīstīta Eiropas valsts vai arī Eiropas austrumu province – šī vārda vissliktākajā nozīmē.”
