VIDEO: Kārina Pētersone par atmodu, ieroci uz Gorbunova galda un kāpēc Latvija atpaliek no Lietuvas un Igaunijas

Runājot par šodienu, Kārina Pētersone teic, ka visus valsts amatus nolikusi ir malā. Uzkrāto pieredzi viņa liek lietā nevalstiskajā sektorā – Rīgas Latviešu biedrības valdē. Tur esot liela saimniecība, ko pārvaldīt. Otrs mīļš darbs Pētersonei ir Nacionālajā bibliotēkā – viņa vada Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrību.

Vēsturnieki neinteresējas par vēsturi

Deviņdesmito gadu sākumā Kārina Pētersone bija pašā notikumu epicentrā, tāpēc vaicājam, vai ir kaut kas tāds, kas par tiem satraucošajiem laikiem nav tā īsti izprasts, pastāstīts. Viņa atbild, ka, no vienas puses, kopumā tautai ir ļoti skaistas atmiņas par to periodu, jo valdīja nepieredzēts pacēlums, bet, no otras puses, tas bija arī kritisku situāciju laiks. “Atmiņas ir, bet ar laiku tās deformējas, kļūst ļoti subjektīvas. Un ir redzami arī manipulatīvi mēģinājumi šo atmiņu plūsmu iekrāsot vienā vai otrā tonī. Diemžēl nopietna vēsturnieku pievēršanās šim posmam arī nav notikusi. Kad tad mēs jautāsim tiem cilvēkiem, notikumu dalībniekiem? Meklēsim to patiesību tad, kad to cilvēku vairs nebūs?” Karīna Pētersone uzskata, ka viņa savu pienākumu ir izpildījusi – uzrakstījusi grāmatu “Valstsvīrs Anatolijs Gorbunovs” par viņa pārtapšanu no augsta ranga kompartijas funkcionāra par tautas līderi. “Vienu daļu no neizstāstītā varbūt ir izdevies pateikt šajā grāmatā. Vēsturnieki gan nekādu sevišķu interesi to grāmatu neizrādīja. Nu, varbūt vēl nāks tas laiks, kad par to kāds painteresēsies.”

Rietumi mūs neatbalstīja

Kārina Pētersone uzsver, ka kritiskākais laiks bija starp balsojumu par neatkarību līdz augusta pučam, par kuru vēl esot daudz nepateiktā. “Piemēram, par barikāžu laiku. Visi atceras ugunskurus un barikādes, bet tas, ka tajā laikā notika milzīgs starptautisks menedžments – gan oficiāli, gan aizkulisēs –, bez kura mums visdrīzāk viss nebūtu tik laimīgi beidzies, tā īsti nav pētīts un izskaidrots. Tajā skaitā arī sarunas ar Maskavu, ar PSRS iekšlietu un aizsardzības ministriem, arī Baltijas kara apgabala štābu. Tas viss notika paralēli ugunskuriem. Vēl viena lieta toreiz bija pavisam citāda nekā šodien. Tagad varas centrs atrodas valdībā, toreiz tas atradās parlamentā, visu politisko lēmumu alfa un omega atradās Augstākajā padomē, kamēr valdība risināja saimnieciskos jautājumus. Droši vien, ka bija kļūdas. Bet tas, ka šodien vēl aizvien parādās mēģinājumi apšaubīt Tautas frontes izvēlēto neatkarības atjaunošanas parlamentāro ceļu, ir absurdi. Jo visas tās piesauktās it kā alternatīvās iespējas ir tāda kolbas neatkarība, pilnīgi atrauta no realitātes. No realitātes, kad te bija PSRS bruņotie spēki, PSRS prokuratūra, milicija. Arī starptautiski. Neviena – pasvītroju, neviena – valsts no sākuma nebija gatava atbalstīt mūsu neatkarību, visi teica: sarunājiet ar Gorbačovu. Tāds bija tas fons. Ir gandrīz neiedomājami, kā tāda totāla aplenkuma apstākļos tomēr izdevās veidot savu valsti, savu likumdošanu, savu neatkarību.”

Ierocis uz Gorbunova galda

Vaicāta, vai taisnība, ka Gorbunova atvilktnē atradās pielādēta pistole, Kārina Pētersone atceras epizodi tūlīt pēc augusta puča sākuma. “Anatolijs Gorbunovs toreiz uzstājās televīzijā ar paziņojumu, ka jebkuri pučistu lēmumi ir nelikumīgi. Starp citu, vienīgais no visu brūkošās PSRS republiku vadītājiem. Baltijas kara apgabala vadītājs ģenerālis Kuzmins uz to reaģēja ļoti asi, zvanīja un personiski draudēja Gorbunovam. Un tad naktī, kas sekoja pēc tam, uz viņa rakstāmgalda zem dokumentiem patiešām atradās revolveris. Es vaicāju – kam tas? “Es viņiem bez cīņas nepadošos,” – tā bija viņa atbilde.”

Kārina Pētersone uzskata – ja mums nebūtu bijis Gorbunova, viss varēja izvērsties citādi, jo viņam tomēr bija milzīga autoritāte abās pusēs. “Vai tā ir vai nav, tas ir vēstures zinātnieku nopietnas pētniecības lauciņš. Šajā ziņā mēs esam parādnieki šim ļoti svarīgajam Latvijas vēstures periodam. Kaut vai analizējot, kāpēc vairākos jautājumos, piemēram, valodas, mēs nevarējām būt radikālāki. Un ne jau tikai iekšējo ienaidnieku dēļ, bet arī tāpēc, ka nebija īsti starptautiskas izpratnes par notiekošo. Tas “nekaitiniet Gorbačovu” bija tik ļoti izplatīts. Pat 1991. rudenī, kad mēs jau stājāmies ANO, visi vēl aizvien raizējās par Gorbačovu, kaut gan faktiski svaru kausi jau bija nosvērušies par labu Jeļcinam. Šis viss tomēr ir jāņem vērā, analizēt tā laika notikumus un politiskos lēmumus.”

Neizlēmība valodas jautājumā

Kārina Pētersone atzīst, ka vēlāk lēmumus varēja pieņemt apņēmīgāk. “Cita lieta, ka tajā pašā valodas jautājumā jau vēlāk mēs bijām ieslīguši tādā pašplūsmā. Negatavojāmies ne profesionāli, ne tehniski pāriet uz tikai latviešu valodu izglītības sistēmā. Un tad esam situācijā, ka vēl pat šodien trūkst kvalificētu pedagogu šīs pārejas realizācijai. Un sliktākais, ka, pieļaujot ilgstoši pastāvēt segregētai izglītības sistēmai, mēs faktiski gandrīz uz nulli reducējām sabiedrības integrācijas centienus. Tā īsti pamodāmies tikai pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Tieši tāpēc vēl šodien par vienotu Latvijas politisko nāciju runāt nevaram. Starp citu, šī sabiedrības aizvien vēl sašķeltība ir arī viens no faktoriem, kāpēc mēs atpaliekam no Lietuvas un Igaunijas. Protams, šajā jautājumā mums bija daudz sliktākas starta pozīcijas nekā mūsu kaimiņiem, bet tieši tāpēc bija vajadzīga daudz konsekventāka un noteiktāka rīcība. Bet tas jautājums par 90. gadu sākumu – tad izdarījām visu, ko varējām. Tas ir vairāk jautājums par 90. gadu otro pusi. Bet par to jau ir cits stāsts, kas tad izdevās, kas palika neizdarīts un kāpēc.”

Uzziņai:

Raidījums "Latvija 2035" katru sestdienu skatāms gan portālā Jauns.lv, gan "YouTube" kanālā (JaunsTV), gan klausāms "Spotify". Raidījuma vadītājs, kādreizējais politiķis Andrejs Panteļējevs aicinās bijušos un esošos politiķus, lai izvērtētu Latvijas attīstības ceļu kopš neatkarības atgūšanas un piedāvātu vīziju turpmākajiem 10 gadiem.