VIDEO. Augstākās padomes deputāts Jānis Gavars: pareizi bija sākt privatizāciju, taču kļūda laikam bija tie sertifikāti
Ciklā “Latvija 2035” sarunājamies ar Jāni Gavaru. Astoņdesmito gadu beigās viņš bija Latvijas Televīzijas redaktors, Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas deputāts, kurš balsojis par 4. maija deklarāciju, kā arī bijis Ministru prezidenta padomnieks vairākās Latvijas valdībās.
Jānis Gavars teic, ka tagad bauda pensiju un arī audzinot mazbērnus, kas nebūt nav nekāds mazais pienākums. Vēl viņa atbildībā ir suns, kuru savulaik bērni atveduši pie viņa uz vienu diennakti, bet tas dzīvo pie viņa nu jau uz desmit gadu. Gavars aktīvi darbojas 4. maija Deklarācijas klubā un vēl dažās vēstures atceres kompānijās. Sadarbībā ar Edvīnu Inkēnu izveidota videoierakstu krātuve, kurā viņi intervējuši visus galvenos Atmodas laika dalībniekus un piefiksējuši viņu liecības.
Noklusētā vēsture
No neatkarības atgūšanas laika Gavars atceras kādu interesantu epizodi. “Nevar novērtēt pa zemu, ko nozīmēja Gorbunova personiskā draudzība ar Jeļcinu. Kaut vai tāds fragments. Kad Latvijas delegācija ieradusies uz Maskavā uz t.s. “brīvlaišanu”, tai bija šis papīrs jāsaņem tieši no Jeļcina rokām. Latvijas delegācija, iegājusi milzīgajā viesu telpā, kur to gaidīja Jeļcins un viņa ārlietu ministrs, atklāja, ka vienam no trim Latvijas delegātiem pietrūkst krēsla, kur apsēsties. Visiem par lielu pārsteigumu, Jeļcins pats piecēlies, izgājis blakus telpā un atnesis krēslu. Un “brīvlaišanas” papīrs jau bija parakstīts.”
Jānis Gavars cer, ka mūsu vēsturnieki izrādīs interesi par šiem materiāliem, citādi tie arhīvā pārklājas ar putekļiem. Viņu pārsteidz, ka tieši par to skarbāko periodu starp 4. maija deklarāciju un augusta puču nav tādu nopietnu vēsturiski zinātnisku pētījumu.
Komunisti “aizmirsa” par televīziju
Runājot par 90. gadiem, vēlamies noskaidrot, kā tas sanāca, ka vēl ilgi pirms 4. maija, vēl pat pirms Tautas frontes dibināšanas, kompartija faktiski bija zaudējusi jebkuru kontroli pār Latvijas Televīziju. Pēc Gavara domām, visdrīzāk tas bija tāpēc, ka partijas funkcionāri īsti nesaprata televīzijas arvien lielāko lomu. “Viņi pamatā bija iedresēti lasīt avīzes un domāja, ka tā televīzija nav svarīga. Kad apķērās, jau bija par vēlu, jo Atmodu atbalstošie žurnālisti jau bija kļuvuši tik populāri, ka Gorbačova pasludinātās “glastnostj” griezumā kompartijas vadībai bija bailes viņiem pieķerties.”
Jānis Gavars atceras, ka viņa rīcībā 1988. gadā nonāca viens kompartijas cekas sanāksmes ieraksts (to slepeni bija ierakstījis Māris Čaklais). Tajā galvenie tā laika “melnsimtnieki” Rubiks, Klaucēns, prokurors Dzenītis klaigājuši, ka pie varas Latvijā esot nonācis četrinieks, proti, Gavars, Inkēns, Vulfsons un Rubenis, un steidzami vajagot veikt arestus un Televīzijas tīrīšanu. Gavaram pat nākamajā dienā zvanījis kāds žurnālists un teicis, lai gatavo sausiņus. Bet tālāk par klaigāšanu netika – gan bailēs par to, ka šie cilvēki ir pārāk populāri, gan arī tāpēc, ka Latvijas kompartijas rindās parādījās daudzi cilvēki, kas simpatizēja Atmodai. Vilciens bija aizgājis.
Aizmirstiet par NATO!
Jānis Gavars uzskata, ka pašlaik mums hroniski pietrūkst kādas svarīgas lietas. Tolaik sabiedrībā bija viedokļu līderi, lielas garīgas autoritātes, kam patiesībā bija lielāka ietekme nekā cilvēkiem, kas formāli bija varas amatos. “Tagad tas ir pazaudēts. Ja šodien paskatās uz premjera, ministru birojiem un padomniekiem, tas, ko mēs redzam – pamatā jauni censoņi bez pieredzes. Tas ir jocīgi, jo, piemēram, citās Eiropas valstīs padomnieki parasti ir cilvēki ar sirmām galvām, ar lielu darba un dzīves pieredzi. Tas liekas ačgārni.”
Uz jautājumu, ko tolaik varbūt varēja darīt citādi, Gavars atbild, ka pašos pamatos virziens bija pareizs. “Pareizi bija sākt privatizāciju, taču kļūda laikam bija tie sertifikāti, ko nezin kāpēc Ivars Godmanis tik ļoti gribēja. Varbūt ideja bija laba, jo it kā nevienam nebija naudas, bet nepareizi bija palaist sertifikātus brīvai tirgošanai un ļaut tos uzpirkt. Tas vienās rokās nepiedodami sakoncentrēja ekonomisko varu.”
Ļoti pareizs bijis Birkava uzsāktais kurss uz Eiropas Savienību un NATO. “Cilvēki tagad reti apzinās, cik īstenībā ērkšķains bija šis ceļš,” saka Gavars. Viņš atceras 2001. gadu, kad bija padomnieks Ministru prezidentam Andrim Bērziņam, kurš tikko bija atgriezies no vizītes Vācijā. “Neformālā sarunā ar Vācijas kancleru Bērziņš jautāja – kā viņš skatītos uz to, ka Latvija kļūtu par NATO dalībvalsti? Un saņēma atbildi – nu ko jūs, Bērziņa kungs, aizmirstiet par to! Pagāja tikai trīs gadi, un mēs bijām NATO. Tas tikai pierāda, cik nedrošs un neprognozējams bija mūsu ceļš gan uz Eiropas Savienību, gan uz NATO. Tā ir liela veiksme, ka paguvām tajā vilcienā ielēkt. To mēs redzējām arī vēlāk. Līdz karam Ukrainā daudzi Rietumu valstu līderi neticēja mūsu aizdomīgumam par Krieviju, uzskatīja, ka tas mums tāds vēsturiska aizvainojuma komplekss. Tāpat kā 90. gadu sākumā Rietumu valstsvīri ilgi un spītīgi turējās pie Gorbačova un par mūsu neatkarības ceļu visu laiku pieteica – tikai nedariet pāri Gorbačovam. Rietumi sākotnēji baidījās no PSRS sabrukuma – kaut vai tāpēc, ka PSRS bija kodollielvalsts, un bija paniskas bailes, ka tie kodolieroči kaut kur izklīdīs. Starp citu, arī Latvija bija “kodollielvalsts”. Mums pie Priekuļiem un Alūksnes bija raķetes ar kodollādiņiem. Paldies Dievam, tās ātri aizvāca. Mums jau pašiem nebija nekādu speciālistu šajā jomā.”
Neizmantotās iespējas
Jānis Gavars atzīst, ka lieta, ko 90. gadu sākumā vajadzēja darīt, bija daudz radikālāka rīcība latviešu valodas ieviešanā. Atšķirībā no daudziem citiem, kas uzskata, ka tad nevarējām atļauties radikālus soļus, viņš saka: “Tā saucamā krieviski runājošā daļa tobrīd bija sadalījusies tajos, kas atbalsta jauno varu, un tajos, kas ne. Bet toreiz šī otrā daļa bija stipri sabijusies un ierāvusies sevī, tāpēc radikāla rīcība valodas jautājumos bija iespējama. Ja mēs to pieņemtu kādā 1990. vai 1991. gadā, neviens tur nepīkstētu. Bet brīdis tika palaists. Vēl tagad, pēc trīsdesmit gadiem, mēs cīnāmies ar sekām. Tas pats attiecas uz pašvaldību reformu. Varēja radikālāk, tas bija tāds iespēju laiks. Pēc tam saradās partijas, to teritoriālās intereses, un viss kļuva grūtāk. Ja būtu griezuši kā igauņi, Latvija tagad būtu daudz tālāk attīstījusies.”
Raidījums "Latvija 2035" katru sestdienu skatāms gan portālā Jauns.lv, gan "YouTube" kanālā (JaunsTV), gan klausāms "Spotify". Raidījuma vadītājs, kādreizējais politiķis Andrejs Panteļējevs aicinās bijušos un esošos politiķus, lai izvērtētu Latvijas attīstības ceļu kopš neatkarības atgūšanas un piedāvātu vīziju turpmākajiem 10 gadiem. Nākamajā epizodē 18. aprīlī būs Latvijas ekonomistu apvienības dibinātājs, LR Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas deputāts, kādreizējais LR Ekonomikas ministrs un bijušais Latvijas Basketbola savienības prezidents Ojārs Kehris.
