Pamatīgs darbs ekspozīciju iekārtošanā bija vajadzīgs gan jelgavniekiem, gan liepājniekiem. Abu pilsētu muzejos atklātas vērienīgas atzītu mākslinieku retrospekcijas. Jelgavas muzejā skatāma bijušā Rundāles pils muzeja direktora Imanta Lancmaņa gleznu retrospekcijas izstāde, bet Liepājas muzejā vērojama izcilā stikla mākslinieka Herberta Erbas Stikla valdzinājuma izstāde, kurā eksponēti gan viņa jaunākie darbi, gan arī viņa veikums pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad viņa darba pienākumos ietilpa veicināt Līvānu stikla fabrikas laikmetīgas produkcijas radīšanu. Ceļojumu pa izstāžu zālēm var turpināt Sarkandaugavā, kur Dauderu namā atklāta izcilā Vilhelma Purvīša skolnieka Miervalda Ķemera (1902-1980) izstāde “Miervalža Ķemera Sarkandaugavas ainavas”. Padomju okupācijas laikā mākslinieks ne tikai gleznoja, bet bija arī Sarkandaugavas luterāņu draudzes mācītājs un tādēļ viņš tai laikā nevarēja ne pabeigt Mākslas akadēmiju, ne rīkot izstādes. Viņa talantu mēs varam par jaunu atklāt tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Kad nu izstādes izstaigātas, pienācis laiks pēcpusdienas tējai. Un kā baudīt un nodoties tējas rituālam noteikti palīdzēs Kalnciema kvartāla galerijā skatāmā vērienīga tējkannām veltīta Latvijas mākslinieku izstāde.

* Galerijā “Māksla XO” (Elizabetes iela 14, Rīgas vēsturiskajā bulvāru lokā) līdz 14. decembrim skatāma izstāde “Kailais galerists”, kas veltīta “Māksla XO” dibināšanas 25. jubilejai un ir veltījums galerista profesijai. Tajā savus darbus izstādījuši mākslinieki no Latvijas, Francijas, Vācijas, Igaunijas, Lietuvas, Brazīlijas, Nīderlandes, Lielbritānijas un Kanādas, atklājot redzējumu par savu galeristu un galerista profesiju kā tādu. Centrālais izstādes motīvs ir nedaudz provokatīvs un simbolisks vārdu savienojums – “kailais galerists”, kur kailums izprotams kā atklāšanās: galerists bez maskas, tāds, kāds ir savā ikdienas darbā, kāds ir savā sirdī, savās kaislībās un mīlestībā pret mākslu, vai māksliniekiem. Gan galeristam, gan māksliniekam kailums ir emocionāla atklātība un ievainojamība vienlīdz – izrādīt savu dvēseli tikpat atklāti/patiesi kā ķermeni.

Grupas izstāde „Kailais galerists” tapusi ar vairāk kā 20 mākslinieku piedalīšanos, aptverot dažādus tēlotājas mākslas medijus. Atkarībā no mākslinieka personiskās pieredzes un prakses strādājot kopā ar galeristu, izstāde atklāj visdažādākās galerista formas – reālistisku un kariķētu, ironisku un humora pilnu, teksta formātā, vai kā filozofisku apceri; formu, ko veido tikai krāsa. Vairums no kuratores Ilzes Žeivates uzaicinātajiem autoriem sadarbojas ar “Māksla XO” galeriju kopš tās dibināšanas.

“Darbs galerijā ir dinamisks process un nepārtraukti mainīga pieredze, kurā vienmēr ir, kas jauns. Rutīna šeit nepastāv - katra jauna izstāde un katrs ienākušais mākslas darbs atnes jaunas idejas un enerģiju. Vadīt galeriju ir kas vairāk par standarta biznesu - tā ir mīlestība, kaislība un apsēstība. Ticība sapnim. Bez emocijām nav iespējams vadīt galeriju, jo arī mākslinieks un skatītājs ir emociju cilvēks,” stāsta “Māksla XO” galerijas dibinātāja – Ilze Žeivate. Sīkāk internetā: www.makslaxogalerija.lv.

* Kalnciema kvartāla galerijā (Kalnciema un Melnsila ielu stūrī, Pārdaugavā) līdz 30. novembrim skatāma vērienīga tējkannām veltīta Latvijas mākslinieku izstāde, kurā skatāmi daudz un daudzveidīgi darbi. Tās ir dažādas paaudzes, dažādi novadi un laika periodi, atšķirīgi materiāli, metodes un estētiskās programmas - māla raksturs iepretim porcelānam; filigrāns virsglazūras apgleznojums iepretim robustam reljefam masā; spilgtas, spožas krāsas iepretim klusinātam, “latviskam” gaumīgumam; tradicionālas, pat etnogrāfiskas formas iepretim, eksperimentāliem, abstraktiem meklējumiem. Galerijā skatāmā darbu izlase atklāj, cik daudz talantīgu keramiķu ir strādājuši un turpina strādāt Latvijā, un cik plaša ir radošā izdoma, autoru rokraksti interpretējot tik ierastu un šķietami labi zināmu formu kā “tējkanna” (izstādē piedalās 37 autori).

“Piemēram, kādam var būt ierasta zāļu tēja, ievākta pļavā lauku darbu laikā, kādam citam – ar kuģi no Ķīnas atvests zaļās tējas lapiņu uzlējums. Kāds vāra dzērienu brangā kannā uz plīts, kāds cits to saņem servētu smalkās tasītēs piecos pēcpusdienā. Un, kad tiek atklātas jaunas pasaules, tad arī ēdienkartē ienāk kakao un kafija, ar pavisam citas formas traukiem, kuros tos servēt.

Tējkannas, šķiet, ir viena no populārākajām tēmām, vai, pareizāk sakot, tējkanna ir viens no atslēgas objektiem mūsdienu keramikā. Ikviens būtisks keramikas centrs, vai tā būtu Faenca Itālijā, Dzindedžeņa Ķīnā, Valorisa Francijā vai fabrikas, studijas un cepļi Ungārijā, Čehijā, Polijā un daudz kur citur, rīko tējkannām veltītas izstādes. Jāpiebilst, daudzi Latvijas profesionālie mākslinieki – keramiķi un dizaineri savas gaitas starptautiskajā arēnā ir uzsākuši tieši šādās izstādēs. Tagad arī Kalnciema kvartāla galerija piedāvā, neizbraucot ārpus Latvijas, apskatīt vienkopus 37 autoru radošo iztēli un profesionālo varēšanu, iemiesotu tējkannas formā.

Tējkanna veic ne tikai tējas servēšanas funkciju, bet ir arī uzskatāma par mazo formu tēlniecību. Ne tik liela kā piemineklis pilsētvidē, un ne tik sīka kā miniatūra kāda muzejā, tējkanna ir ideāla, trīsdimensionāla tēlnieciska forma, kuru iegūt savā īpašumā var ikviens. Baudpilni lūkoties uz tās siluetu, materiāla vai dekora krāsu un formas saspēli kā unikālā mākslas darbā, vai arī lietot šo “skulptūru” ikdienas rituālos, servējot sev vai kādam dzērienu... Izstādē skatāmi daudz un daudzveidīgi darbi. Tās ir dažādas paaudzes, dažādi novadi un laika periodi, atšķirīgi materiāli, metodes un estētiskās programmas. Ir nozīmīgais Latvijas keramiķis Andrejs Ķiģelis ar gandrīz septiņdesmit gadus atpakaļ tapušu māla kannu – viņa labāk zināmie objekti gan ir lielizmēra dekoratīvi panno Rīgas un Latvijas citu pilsētu sabiedrisko ēku interjeros. Un nupat Ķīnā notikušā 2. Pasaules keramikas tējkannu konkursa laureātes – sudraba balvas ieguvēja Diāna Boitmane un bronzas medaļu ieguvējas Ilona Romule un Elīna Titāne. Īpašs lepnums ir keramiķu darbi no visdažādākajām Latvijas vietām – Talsiem, Mazsalacas, Zasas, Ventspils, Limbažiem, Līgatnes, Tukuma un citām.

Galerijā paredzēti arī ar izstādi saistītie tējas dzeršanas un sarunu pasākumi. Īpašs notikums būs 30. novembrī - tēju degustācija, pagatavota Ķīnas tējas ceremonijas tradīcijā Vidusmežu (Linda Zelta) keramikas radītajos traukos. Sīkāk internetā: www.kalnciemaiela.lv.

* Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Dauderu nama Lielajā salonā (Zāģeru ielā 7, Sarkandaugavā) līdz nākamā gada 12. janvārim aplūkojama izstāde “Miervalža Ķemera Sarkandaugavas ainavas”, kurā eksponēti Dauderu krājumā esošie mākslinieka pagājušā gada trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados gleznotie pasteļi, kuros atspoguļota urbāni-industriālā Sarkandaugavas vide.

Miervaldis Ķemers (1902–1980) bija ne tikai mākslinieks, bet arī luterāņu mācītājs, kurš 1947. gadā kļuva par diplomētu mākslinieku. Lai arī viņš vēl starpkaru Latvijā un vēlāk vācu okupācijas laikā bija mācījies Latvijas Mākslas akadēmijā pie Vilhelma Purvīša un guvis vecmeistara atzinību, tomēr padomju okupācijas apstākļos oficiālu mākslinieka statusu neieguva un mūžu pavadīja zināmā izolācijā. Padomju vara viņam kā garīdzniekam liedza gan Mākslas akadēmijas pabeigšanu, gan uzņemšanu Mākslinieku savienībā, bija aizliegts rīkot viņa darbu izstādes. Neskatoties uz to Miervaldis Ķemers turpināja gleznot, un līdz pat 1964. gadam pildīja luterāņu mācītāja pienākumus Sarkandaugavas Svētās Trīsvienības baznīcā, un nevienu brīdi neapsvēra domu par aiziešanu no baznīcas, kaut apzinājās, ka viņa ticība un kalpošana Dievam bija izšķirošs šķērslis oficiālas atzinības saņemšanai.

Viņa darbus pilnvērtīgi iepazīt un novērtēt sabiedrībai bijis iespējams tikai pēdējos gados. Viņa daiļrades sākumposms ir košs, spilgtām krāsām un gaismas pilns. Vēl pirmajos pēckara gados tapušajās gleznās jūtams zināms radošs pacēlums, cenšanās noturēt pie Vilhelma Purvīša apgūtās meistarības virzieniem. Tomēr no darbiem plūst arī dziļas skumjas, iespējams, atspoguļojot paša mākslinieka dvēseles stāvokli. Gan niansēti smalkas kompozīcijas, gan kontrastainas ainavas bieži vien darinātas, izmantojot krāsu zīmuļus un pasteļu krītiņus. Miervaldis Ķemers attēloja ne tikai izteiksmīgus Vecrīgas vai Rīgas centra skatus, bet pievērsās arī galvaspilsētas nomalēm. Dzīvodams Sarkandaugavā, mākslinieks gleznojis gan jau pieminēto Svētās Trīsvienības baznīcu, gan bijušās rūpnīcas “Provodņik” ēku un Daugavas attekas. Tāpat šķietami dzīvespriecīgas lauku ainavas mijas ar tumšiem, vējā locītiem kokiem un nemierīgiem Daugavas ūdeņiem.

Lai arī Miervaldis Ķemers ir viens no sava laika talantīgākajiem gleznotājiem, viņa darbus pilnvērtīgi iepazīt un novērtēt sabiedrībai bijis iespējams tikai pēdējos gados. Šo mantojumu muzejam savulaik nodeva viņa audžudēls Vitolds Doze, kurš, starp citu 20 gadus bija Sarkandaugavas Svētās Trīsvienības luterāņu draudzes priekšnieks. Sīkāk internetā: www.lnvm.lv.

* Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā (Akadēmijas ielā 10) atklāta bijušā Rundāles pils muzeja direktora, mākslinieka Imanta Lancmaņa retrospekcijas darbu izstāde “Imanta Lancmaņa glezniecība”, kurā būs apskatāma līdz nākamā gada 5. janvārim. “Apritējuši 62 gadi kopš brīža, kad paziņoju: man ir vajadzīga ar otu uzgleznota reālistiska otra pasaule – šīs pasaules un manas iedomātās pasaules precīzs atveidojums uz audekla. Šodien tas aizvien ir mans rokraksts, bet cauri gadiem mainījušās tēmas – tas, ko man ir svarīgi pateikt un parādīt,” tā savu izstādi raksturo pats darbu autors Imants Lancmanis.

Reālistiski konceptuāls romantisms – tā mākslinieks apzīmē savu daiļradi, kurā sinerģiju rod jūsmīga, kāpināta attieksme pret pasauli un dzīvā iztēle. Šoreiz retrospekcijas izstādē apmeklētājiem atklājas gleznas, kas tapušas no 1958. gada līdz pat šodienai, ļaujot izzināt mākslinieka izkopto individuālo rokrakstu un tajā iemiesoto pasaules redzējumu klasiskajos glezniecības žanros. Gleznas no cikliem “Kalētu klēts”, “Latvijas ozoli”, “Lieldienu vīzijas Latvijā”, “Bībeles stāsti”, kā arī portreti, ainavas, klusās dabas un kompozīcijas ir sava veida koncentrāts par mākslinieka radošo darbību. To papildina arī trīs gleznas, kas pie skatītājiem nonāk pirmoreiz.

“Glezniecībā nevaru nodarboties tikai ar skaistu ainavu attēlošanu – man ir nepieciešamība izteikt to, ko jūtu un domāju. Slepkavības, kari, revolūcijas un epidēmijas spēj mainīt gan atsevišķu cilvēku, gan veselu tautu likteņus, līdz ar to izstādē turpinu arī drūmo tēmu par Nāves deju. Jaunā glezna ar grūto nosaukumu “Zemnieki no saplīsušā karuseļa kopā ar Nāves kareivjiem krīt Nezināmības bedrē” ir pārdomas par to, ka nelaimes un posts diemžēl turpinās. Latviešu zemnieki un karuselis atspoguļo nedrošības situāciju, kādā mēs dzīvojam blakus kaimiņvalstij, bet Nezināmības bedre ir simbols tam, ka būtībā stāvam pie tā, ko nevaram prognozēt, pie tā, kas ir sajūtās draudošs, nezināms un neomulīgs,” atklāj mākslinieks.

Pie skatītājiem nonākusi arī papildināta gleznu rinda par Pēteri I. 1698. gada augustā, atrodoties Vīnē, Krievijas cars Pēteris I uzzināja par strēļu karaspēka sacelšanos Maskavā. Pārtraucis Eiropas ceļojumu, cars atgriezās savā mītnes zemē, un ap divtūkstoš strēļu tika publiski sodīti ar nāvi, nocērtot tiem galvu vai pakarot. Nežēlīgo sodu iemesls – sacēlušies kareivji cara acīs iemiesoja šķērsli viņa sapnim par jaunu, reformētu un eiropeisku Krieviju. “Cara sapnis piepildījās, un Krievija patiesi nonāca Eiropā. Savukārt šodien, pēc 326 gadiem, atkal jau ideālam par labu karā tiek upurēti desmitiem reižu vairāk cilvēku. Kāpēc? Lai Krievija no Eiropas izietu…,” par baismīgu paradoksu, kas kā alegorija mūsdienām iedzīvināta Pētera I gleznu rindas vēstījumā, stāsta Imants Lancmanis.

Zīmīgi, ka Imanta Lancmaņa daiļradē bijis pārrāvums, kad viņš intensīvi darbojās, vadot Rundāles pils muzeju, pētot un aprakstot mākslas vēstures liecības, pasniedzot stila mācību Latvijas Mākslas akadēmijā 17 gadu garumā. Atsevišķas ekspozīcijas atklāj šīs mākslinieka radošā darba šķautnes un iepazīstina ar gleznu tapšanas etapiem – fotogrāfijām un skicēm. Mākslinieka darbos skatītājs var redzēt vairākus ciklus – no ikdienas ainām līdz sarežģītām figuratīvām kompozīcijām. Tomēr vienojošais faktors paliek nemainīgs – katrs vēstījums aicina saskatīt, izprast un aizdomāties.

Izstādē iekļauti Imanta Lancmaņa darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja, Rundāles pils muzeja un Bauskas muzeja krājuma, Latvijas Mākslas akadēmijas, Latvijas Mākslinieku savienības, Latvijas Zinātņu akadēmijas, Zuzānu kolekcijas, kā arī daudzām privātkolekcijām. Sīkāk internetā: www.jvmm.lv.

* Savukārt Liepājas muzejā izstāžu zāle (Kūrmājas prospektā 16/18) līdz nākamā gada 5. janvārim skatāma stikla mākslinieka, dizainera, pedagoga Herberta Erbas izstāde “Stikla valdzinājums – Retrospekcija”, kura balstīta koncepcijā – stikls mūža garumā. Izstādē aplūkojamie darbi veidoti dažādos laika posmos un to tehniskais izpildījums ir atšķirīgs.

Viens no veiksmīgākajiem un nozīmīgākajiem mākslinieka radošās darbības procesiem norisinājies Līvānu stikla fabrikā no 1979. līdz 1987. gadam. Šajā laikā mākslinieks kā dizainers aktīvi iesaistījies fabrikai nepieciešamo stikla izstrādājumu paraugu projektēšanā un izgatavošanā, kā arī Herberta Erba darba pienākumos ietilpa veicināt fabrikas laikmetīgas produkcijas radīšanu.

Autors atzīst, ka katra stikla mākslinieka sapnis ir strādāt ar karsto stiklu. Herbertam Erbam tas ir izdevies, tāpēc izstādē plaši pārstāvēti šajā periodā darinātie darbi, kas labi raksturo Līvānu stikla fabrikas sniegtās tehniskās iespējas. Atgriežoties dzimtajā Liepājā, tapuši mākslas darbi, kas vairāk bāzēti uz vietas pieejamajās tehnoloģijās un materiālos, kā arī mākslinieks vairāk pievērsies vitrāžu izgatavošanai dažādiem sabiedriskajiem un privātajiem interjeriem. 1997. gadā, uzsākot darbu Liepājas Universitātē, viņam rodas iespēja stikla formēšanai krāsnī un arī aukstajai stikla apstrādei. Šīs tehniskās iespējas mākslinieks plaši izmanto jaunu darbu radīšanai. Šajā periodā arī tapusi lielākā daļa no viņa vēlākajiem darbiem.

Stikla mākslinieks izglītību mākslā no 1968. līdz 1973. gadam ieguva Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas izstrādājumu dizaina izglītības programmā, bet no 1973. līdz 1978. gadam studijas turpināja Valsts Mākslas akadēmijas (šobrīd - Latvijas Mākslas akadēmija) Lietišķi dekoratīvās mākslas nodaļas Stikla apakšnozarē. Pēc studijām akadēmijā, lai nedienētu PSRS bruņotajos spēkos, Herberts Erbs no 1978. gada līdz 1979. gadam strādāja par pedagogu Rudbāržu internātskolā Kuldīgas novadā. Herberts Erbs izstādēs piedalās no 1980. gada; darbi bijuši eksponēti Latvijā un ārvalstīs – Zviedrijā, Portugālē, Šveicē, Igaunijā, Lietuvā un citās valstīs. Šobrīd mākslinieks turpina darbu Rigas Tehniskās universitātes TU Liepājas akadēmijā, izglītojot dizaina virziena studentus. Sīkāk internetā: www.liepajasmuzejs.lv.

Kas Jauns izklaides ziņas, skandāli, šovi un aktualitātes, jaunākais zvaigžņu dzīvē | Jauns.lv