VIDEO. Edvīns Inkēns: "Valsts pārvaldes kvalitāte ir un paliek šodienas Latvijas viens no galvenajiem izaicinājumiem"

Edvīns Inkēns tagad ir pensijā un, kā pats teic, beidzot izbauda mierīgu, pilnasinīgu dzīvi. Viņš piedalās dažos ar televīziju saistītos projektos, bet tas esot darbs paša izklaidei. Protams, ka Inkēns seko politikai, it sevišķi starptautiskajai, un tur tiešām esot, par ko satraukties. “Dažkārt pat negribas ieslēgt ziņas. Bet kur nu spruksi...”

Komunisti izlaida grožus no rokām

Pārejot pie 90. gadiem Latvijā, pirmais jautājums Edvīnam Inkēnam – kāpēc 80. gadu otrajā pusē kompartija bija tik lielā mērā zaudējusi kontroli pār televīziju? Viņš atceras – toreizējais kompartijas otrais sekretārs Soboļevs vēlāk rakstījis, ka tolaik valsti vadījuši Inkēns, Gavars un Vulfsons, līdz ar to atzīstot, ka kompartija bija zaudējusi kontroli pār procesiem, ieskaitot televīziju. Inkēns to lielā mērā skaidro ar paaudžu maiņu, jo kompartijas vadībā bija cilvēki, kas nebija saistīti ar karu, represijām, nebija atsūtīti no Krievijas. “Tā bija labi izglītota otrā paaudze – Ķezbers, Daudišs, Gorbunovs un citi. Ja tu esi labi izglītots un redzējis kaut ko no pasaules, tad tu nevari tā vienkārši stulbi aizstāvēt acīmredzami nefunkcionējošu sistēmu. Protams, viņi gribēja, lai tā sociālistiskā sistēma uzlabojas, kas īstenībā nebija iespējams, un viņi arī paši tā īsti nesaprata, kā to izdarīt. Un tieši tāpēc atļāva lielākas brīvības, paši īstenībā izlaižot džinu no pudeles, kas atpakaļ vairs nebija dabūjams. Piemēram, “Labvakar” sākās kā tāds nevainīgs raidījums par rokmūziku, ko atbalstīja tas pats Ķezbers. Atbalstīja, bet vienlaikus cenzēja un pēc tam izlaida no rokām. Savukārt tādi “melnsimtnieki” kā Rubiks, Klaucēns, Dzenītis kompartijā izrādījās mazākumā. Pat ja ne mazākumā, tad tomēr pastumti malā no brīža, kad pie varas nāca Gorbačovs.”

Latvijas likteņa lemšana Maskavā

Komentējot savu ievēlēšanu un darbību PSRS Tautas deputātu kongresā brīdī, kad Tautas fronte cīnījās par uzvaru Latvijas Augstākajā padomē, Inkēns kā svarīgāko min tieši Latvijas interešu un patiesības pārstāvēšanu Maskavā. “Tas bija svarīgi, jo izveidoja ciešu sadarbību ar citu PSRS reģionu demokrātiskajiem spēkiem. It sevišķi ar Krievijas, kas vēlāk rezultējās sadarbībā ar Jeļcinu. Vieni paši mēs, baltieši, nebūtu varējuši sagraut PSRS. Mūs vienkārši apšautu. Vajadzēja piekopt ļoti aktīvu diplomātiju. Piemēram, tāds diplomāts kā Jānis Peters burtiski kā tāds locis izvadīja cauri visiem bīstamajiem rifiem Atmodas kuģi. Mums palaimējās, ka tāds Peters mums bija. Un vēl ļoti svarīgs bija juridiskais faktors, proti, mums izdevās tos pašus Krievijas deputātus parliecināt par Molotova-Ribentropa pakta slepeno protokolu eksistenci un līdz ar to,apstrīdēt Baltijas valstu pievienošanas PSRS leģitimitāti. Tas nozīmēja, ka mēs nevis izstājamies no PSRS, bet gan atjaunojam mums nelikumīgi atņemto neatkarību.”

Privatizācijas kļūdas

Pievēršamies 90. gadiem Latvijā – vai, vērtējot ar tagadējo sapratni, bija kaut kas, ko vajadzēja darīt citādi? Edvīns Inkēns atbild, ka, no vienas puses, sākums bija viegls, jo mums bija paraugs – čehi, poļi jau bija gājuši tam cauri. “Ekonomikā, protams, svarīgākā bija privatizācija, kas nozīmēja atdot cilvēkiem iespēju pašiem veidot ekonomisko dzīvi. Bet viegli pateikt, grūti realizēt. It kā mēs godīgi sapratām, ka privatizācija nekad nav godīga, un tomēr. Viena no kļūdām ir tā, ka mēs atļāvām caur sertifikātu otrreizējo tirgu dažām personām sagrābt savās rokās lielus gardākos kumosus, un mēs zinām, kas šīs personas ir. Vajadzēja dalīt privatizējamās lietas mazākos gabalos, lai tomēr mazinātu to nevienlīdzību un lielas bagātības koncentrēšanos atsevišķu cilvēku rokās; viņi, starp citu, izmantoja savas bagātības arī politisko procesu ietekmēšanā. Vēl viena kļūda, ka toreiz pastāvēja tāds mīts, ka visam jāpieder nacionālajam kapitālam. Rezultātā mēs zaudējām tādu investīciju iespēju, kas būtu varējušas ļaut saglabāt kaut ko vairāk no mūsu rūpniecības. Mēs atļāvām dažiem “nacionāliem” uzņēmējiem kļūt super bagātiem, bet sabiedrībai kopumā no tā labuma nebija. Ar bankām arī mums visādi gāja, tomēr toreiz bankas bija daudz draudzīgākas uzņēmējdarbībai, nekā tas ir šodien.”

Maigais valodas jautājums

Runājot par citām toreiz neizdarītām lietām, Inkēns atzīst, ka mēs acīmredzot kļūdījāmies jautājumā par valodu. Viņš pats toreiz atbalstīja tādu lēno integrāciju, kad mēs it kā ļoti toleranti nākam cilvēkiem pretī, jo sagaidījām, ka arī krieviski runājošā iedzīvotāju grupa to novērtēs un savukārt spers soļus pretī mums, zināmā mērā brīvprātīgi apgūstot latviešu valodu un sākot to lietot. “Mēs dabūjām pretī sienu, nevis soļus mūsu virzienā. Tādā ziņa tā bija kļūda. Arī mūsu Rietumu konsultanti teica – nespiediet, nekaitiniet Krieviju, lai tie cilvēki pamazām nāk un integrējas. Bet tas nenotika, krievvalodīgo iedzīvotāju daļa to nenovērtēja. Tāpēc joprojām esam tur, kur esam – sašķeltā sabiedrībā, ko vēl vairāk saasinājis Ukrainas karš.”

Ierēdņi baidās no atbildības

Trešā lieta, ko uzsver Edvīns Inkēns, – ka sākotnēji pareizi iedibinātā civildienesta likumi vēlāk tika pārkāpti, tāpēc tagad sastopamies ar tādu valsts pārvaldes neefektivitāti, kāda tā mums tagad ir. “Viens tāds likums bija, ka civildienesta ierēdni nevar atlaist politisku motīvu dēļ. Šis princips jau sen ir pārkāpts. Tas ir ietekmējis ierēdniecības kvalitāti. Un galvenais – mēs paši ar bezgalīgi daudziem regulējumiem esam radījuši nepieciešamību birokrātijai nemitīgi augt, jo kādam tie visi regulējumi jāuzrauga un tie jārealizē. Un vēl – cilvēki baidās no atbildības, tāpēc deleģē un pārdeleģē atbildību. Un galvenā rūpe ir saglabāt savu vietu. Tādos apstākļos par darba efektivitāti ir grūti runāt. Valsts pārvaldes kvalitāte ir un paliek šodienas Latvijas viens no galvenajiem izaicinājumiem.”