VIDEO. Kārlis Leiškalns: Saeima pamatā lāpa esošos caurumus un tērē budžeta naudu vakardienai.
Ciklā “Latvija 2035” sarunājamies ar Kārli Leiškalnu. Viņš bijis Saeimas deputāts četros sasaukumos, vadījis Saeimas budžeta komisiju, bijis piecu dažādu ministriju parlamentārais sekretārs.
Kārlis Leiškalns teic, ka bauda pensionāra statusu, nekādu īpašu pienākumu vai algota darba nav, bet viņš aktīvi seko līdzi pasaulē notiekošajam, sevišķi Ukrainas kara kontekstā, meklē internetā dažādus analītiskos rakstus par procesiem pasaulē un dalās ar tiem savu paziņu vidū. Savukārt par Latvijas iekšējām problēmām, kuras Leiškalns būtībā uzskata par sīkām, viņš tā ļoti neinteresējas un arī televizoru neskatās.
Deviņdesmitajos – rītdienas politika
Pievēršamies 90. gadiem Latvijā. Kārlis Leiškalns saka – nekur tālu atpalikuši mēs neesam. “Vai esam otrajā vai septītajā vagonā, tam nav tik lielas nozīmes, svarīgi, ka esam vilcienā, t. i, Eiropas Savienībā un NATO. Tādā ziņā tolaik viss tika izdarīts pareizi. Vispār 90. gadi raksturojas ar to, ka politiķi un politika strādāja rītdienai. Nav svarīgi, kas tie politiķi bija pagātnē, bet piektā, sestā, septītā Saeima strādāja rītdienai. Tagad gan pamatā lāpa esošos caurumus un tērē budžeta naudu vakardienai. Piemēram, tā ņemšanās ar "Tet" izpirkšanu – valdība grib nopirkt vakardienu.”
Kārlis Leiškalns uzskata, ka no privatizācijas ieguvēji bija mazie uzņēmēji, bodītes, frizētavas un tamlīdzīgi, bet tie, kas privatizēja lielos uzņēmumus, ieguva tik vien kā milzīgas tukšas telpas, jo tehnoloģijas bija bezcerīgi atpalikušas. “Tika pieņemta virkne nežēlīgu lēmumu, piemēram, pensiju jautājumā. Bet tas bija jāizdara, citu variantu nebija. Un slikti vai labi, valdība tomēr mēģināja kaut cik sociāli amortizēt tās reformas.” Jautāts par to, vai nebija radikālāk jāveic lustrācija, ierobežojot bijušo komunistu līdzdalību politikā, Leiškalns saka: “Nekur tālu jau ar to lustrāciju neviens nav ticis. Un par ko lustrēt? Tad jau vajadzētu sākt ar skolotājiem, kas skolās mācīja, ka Latvijā bija darbaļaužu revolūcija. Tas būtu bijis neauglīgs, sabiedrību šķeļošs process, ko mēs toreiz pat gribēdami nevarējām atļauties. Tā ka visumā visu darījām pareizi. Politiskās partijas – tās gan varēja kaut ko darīt pareizāk. Ne “Latvijas ceļš”, ne Tautas partija kaut kadu īsti nesaprotamu iemeslu dēļ nemācēja sevi saglabāt. Marginālās gan saglabājās, jo tās ir viena jautājuma partijas. Bet partijas, kurām bija jāpieņem grūti, atbildīgi lēmumi, nemācēja sevi saglabāt.”
Politiķi birokrātijas pavadā
Runājot par 90. gados ievesto civildienestu, no kura izaugusi tagadējā birokrātija, Leiškalns spriež, ka sākotnējā iecere bijusi laba. “Ar civildienestu viss bija pareizi, neiznāca gan Jaunzēlandes modelis, kad ir viens ministrs, kas politiski atbild par visu ierēdniecību. Bet vēlāk mēs civildienestu nepiedodami palaidām vaļā. Tādi izplešanās un pašpietiekamības rāmji netika ieviesti. Un birokrātija ir tāds audzējs, kas nikni plešas. Viņiem vienmēr kaut ko vajag. Vajag vienu augšā, kas pavēl, kas būtu jādara, un vienu apakšā, uz kuru nogrūst atbildību. Un tad vēl tā tendence partijām politikā ielikt ierēdņus. Notiek tāda politiskās elites un birokrātiskās elites saplūšana. Lielā mērā ar to arī izskaidrojams, kāpēc tas projekts, kas sākās kā “Jaunais laiks” un tagad ir “Jaunā Vienotība”, ir tik izturīgs un ilgdzīvotājs salīdzinājumā ar “Latvijas ceļu” un Tautas partiju. Jo viņi ir kļuvuši par birokrātu partiju. Viņi vairs neliek birokrātijai kalpot sabiedrībai, bet gan paši sāka kalpot birokrātijai. Un birokrātija to novērtē – katram ierēdnim ir ģimene, ir draugi. Tāpēc vēlēšanās, kas būs šogad, “Jaunā Vienotība” neizkritīs. Sevišķi tāpēc, ka ar tām alternatīvām ir kā ir.”
Komentējot Alvja Hermaņa iniciatīvu, Kārlis Leiškalns ir ironisks. Viņš atceras kādu padomju laiku anekdoti, kad santehniķis, kuram lūdz nomainīt blīvi izlietnē, atbild – nē, te labot neko nevar, te jālabo sistēma. Viņš īsti nesaprotot, kā šis no Īrijas paņemtais modelis vispār funkcionēs un vai vispār tas atbilst Satversmei. “Bet lai jau mēģina. Lai tā politiskā vide pastreso. Nāks par labu.”
Pagātnes lāpīšana
Kāpēc šodien tomēr esam pēdējās vietās Eiropas Savienībā un sevišķi Baltijas valstu vidū? Kārlis Leiškalns saka: “Galvenā problēma ir atpakaļskatīšanās. Lūram pār plecu. Lāpām pagātni, nevis būvējam nākotni. Un mēs tomēr esam ļoti sašķelta sabiedrība. Tā integrācija ne sevišķi ir nostrādājusi. Cilvēki gan saņēma Latvijas pasi, bet tas neizārstēja daļu sabiedrības no vēlmes nicinoši skatīties uz šo valsti un klusībā pielūgt savu lielo “roģinu”. Mums ir arī nenormālas infrastruktūras problēmas, jo ir mazs iedzīvotāju blīvums uz visu teritoriju, ldz ar to infrastruktūra ir dārga. Un tomēr galvenais – nemākam investēt nākotnē. Ar to pagātnes domāšanu mums patīk maksāt par pagātnes lietām.”
Pielāgoties jaunajai pasaulei
Runājot par Stambulas konvenciju, kas nule kā bija sašķēlusi sabiedrību, Kārlis Leiškalns ir neizpratnē, kur vispār ir problēma. “Neesmu dzirdējis nevienu valsti, kur tās ieviešana būtu radījusi problēmu, tajā skaitā tradicinālajām ģimenes vērtībam. Runa te tomēr ir par mazākuma aizsardzību pret apspiešanu no vairākuma puses, kas, starp citu, ir definēta arī Satversmē. Latvijā nebūt nav situācija, ka kādas mazākas grupas apdraud vairākumu. Piemēram, visa tā runāšana, ka Latvijā par daudz indiešu. Man pret to nav nekādu iebildumu. Ja nu kādam ir baigi kaut kas iebilstams, lai pats sēžas uz riteņa un izvadā tās pusdienas. Vai arī nekad tās nepsūti. Un nepērc dzīvokļus vai biroja telpas būvēs, kuru celtniecības darbos piedalās uzbeki.”
2035. gada prognozes esot neskaidras. “Te nu ļoti maz kas atkarīgs no mums pašiem. Pasaules kārtība acīmredzami brūk un mainās. Protams, agri vai vēlu izveidosies cita kārtība, un tad būs svarīgi, kurā vilcienā mēs atradīsimies. Tāpēc Latvijai kā mazai valstij ārpolitika ir gandrīz svarīgāka par iekšpolitiku. Un te nu jāprot strādāt nākotnei, nevis pagātnei, kā esam ieraduši,” saka Kārlis Leiškalns.
Uzziņai:
Raidījums "Latvija 2035" katru sestdienu skatāms gan portālā Jauns.lv, gan "YouTube" kanālā (JaunsTV), gan klausāms "Spotify". Raidījuma vadītājs, kādreizējais politiķis Andrejs Panteļējevs aicinās bijušos un esošos politiķus, lai izvērtētu Latvijas attīstības ceļu kopš neatkarības atgūšanas un piedāvātu vīziju turpmākajiem 10 gadiem.
