VIDEO. Sarmīte Ēlerte: mums priekšā ir neskaidrības un neparedzamības laiki

Un jautājumu, ko patlaban dara Sarmīte Ēlerte, viņa atbild, ka līdz pavasarim iecerējusi pabeigt darbu ar Jāņa Škapara piezīmēm par 1988. un 1999. gadu – laiku, kad viņš bija Tautas frontes valdes priekšsēdētājs un mūsu parlamentārā ceļa stratēģis. Ēlerte atzīst, ka pašlaik apzināti vairās no jebkādām valstiskām un nevalstiskām aktivitātēm, bet dara to, ko tikai viņa patiešām var izdarīt.

Mums raksturīgi vilcināties

Runājot par deviņdesmitajiem gadiem, Sarmīte Ēlerte spriež – skatoties uz rezultātu ilgākā laika nogrieznī, proti, mēs esam NATO, Eiropas Savienībā, Šengenas zonā, esam strauji attīstījušies no ļoti zema ekonomiskā stāvokļa un tagad dzīvojam labāk nekā jebkad iepriekš –, var teikt, ka fundamentālos jautājumos deviņdesmitajos gados esam lietas darījuši pareizi. Ko tomēr varēja darīt citādi? Ēlerte uzsver, ka mums raksturīgi vilcināties. “Piemēram, privatizācija. Līdz pat 1995. gadam tā bija sadalīta pa ministrijām, katrs privatizēja pa savam. Laikus nenododot kaut cik strādājošus uzņēmumus privatizācijai, mēs zaudējām investorus. Otra lieta ir tā, mēs pārāk vēlu ieviesām regulējumus par naudu politikā –  to, ka partijas finansē no valsts budžeta.” Sarmīte Ēlerte atceras – toreiz “Dienā” tika sarēķināts, ka Latvijā priekšvēlēšanu kampaņām tērē vairāk naudas uz vienu iedzīvotāju nekā ASV. Līdz ar to naudas ietekme uz politiku deviņdesmitajos gados bija pārāk liela.

 Jautāta, vai varējām kaut ko ātrāk darīt latviešu valodas jautājumā (“Diena” līdz pat 1998. gadam iznāca arī krieviski), Sarmīte Ēlerte atbild samērā skeptiska: “Tobrīd Rietumu politiķi neatšķīra mūs no Balkānu valstīm, kurās tikko bija norisinājušies asiņaini etniski konflikti. Kad ASV prezidents Bušs apmeklēja Latviju, viņš vienā uzrunā nosauca mūs par Balkānu valsti. Tāpēc partneri nemitīgi uzsvēra, ka ar krievu minoritāti jābūt uzmanīgiem, ka nedrīkst to kaitināt. Līdz 2004. gadam valodas ziņā neko nevarēja pasākt, jo svarīgākais bija iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Pēc tam vajadzēja spert radikālākus soļus, bet mēs atkal vilcinājāmies.” Varbūt bija nepieciešama būtiskāka lustrācija, ierobežojot bijušo kompartiju biedru dalību politikā? “Nu kā mēs varējām “ilustrēt” Anatoliju Gorbunovu, ņemot vērā viņa popularitāti un to, cik cilvēku par viņu balsoja? Bija svarīgi zem neatkarības karoga sapulcināt pēc iespējas vairāk cilvēku, jo tas atbilda nevardarbīga parlamentārā ceļa taktikai. Vai tagad ir nozīme pagātnē meklēt vainīgos? Jāskatās uz priekšu.” 

Jābeidz vaimanāt

Runājot par šodienu un jautāta par to, kur mēs klūpam, Ēlerte atbild: “Pamatā mēs klūpam ap savu vaimanāšanu un neko citu. Attiecībā uz visu pārējo mēs esam pareizajā ģeopolitiskajā vietā, Latvijā ir daudzi talantīgi un spējīgi cilvēki. Vajag nevis vaimanāt, bet darīt.” Vai Latviju ir sasnieguši tā saucamie kultūru kari starp progresīvi liberālajām un konservatīvajām idejām? Ēlerte saka – nevajag šo situāciju pārspīlēt, jo, piemēram, viņa pati atsevišķos jautājumos esot liberāla, atsevišķos konservatīva, un tādi, viņasprāt, ir vairums Latvijas iedzīvotāju. “Svarīgs ir veselais saprāts un mūsu intereses. Piemēram, attiecībā uz t.s. Stambulas konvenciju – tas ir jautājums, vai mēs piederam Eiropas kodolam vai ne. Un tieši par to bija demonstrācija Doma laukumā un daudzie paraksti konvencijas atbalstam. Un politiskajām partijām vajadzētu saprast, ka ar šo lietu nedrīkstētu spēlēties.” 

Tuvojas vēlēšanas, tāpēc jautājam, kā Sarmīte Ēlerte vērtē Alvja Hermaņa iniciatīvu mainīt vēlēšanu sistēmu. Viņa atbild, ka vēlēšanu sistēmai jābūt tādai, kas nodrošina iespēju izveidot efektīvu valdību. Balsošana par atsevišķām personām, nevis partijām, var stipri apdraudēt rīcībspējīgas valdības izveidi. “Ir kļūda uzskatīt, ka ar vienu lietu kā ar burvja nūjiņu var atrisināt visas problēmas. Ir daudzi un dažādi gan lielāki, gan mazāki darbi un darbiņi, kas jādara.”

 Bieži ir dzirdēti izteikumi, ka mums trūkst nākotnes vīzijas. Ēlerte teic, ka viņa labprāt gribētu dzirdēt no šiem vīzijas piesaucējiem, kas tad būtu tas lielais un skaistais, par ko varētu runāt un vērtēt. “Šobrīd mēs dzīvojam laikā, kad mums nav jāmobilizējas un jāapvienojas kaut kādiem lieliem jautājumiem, bet jārisina daudzas atsevišķas lietas. Varbūt kāds to izjūt kā deficītu, un tad gribas mākslīgi konstruēt kaut ko lielu un gaišu, kas visas problēmas atrisinās. Vai arī nodarbojas ar vaimanoloģiju.” Sarmīte Ēlerte ironiski piebilst, ka ar šādu vaimanāšanu visvairāk aizraujas vīrieši, kuri deviņdesmitajos gados piedzīvojuši kaut kādu traumu, bet kuroem šobrīd iet ļoti labi. 

Sarmīte Ēlerte atzīst, ka ir jomas, kuras nepieciešams sakārtot. “Ja tomēr runājam par atsevišķajām lietām, kas jādara – tā ir izglītība. Vēl aizvien pastāv netaisnība, ka bērnu vai jauniešu izglītības kvalitāte atšķiras atkarībā no tā, vai viņiem laimējies piedzimt Rīgā vai provincē. Tā tam nevajadzētu būt, līmeņi ir jāizlīdzina. Mūsu nācijas rezerves nav tik lielas, lai mēs varētu atļauties šādu nevienlīdzību.”
Analizējot situāciju pasaulē, Sarmīte Ēlerte vērtē, ka mums priekšā ir neskaidrības un neparedzamības laiki. “Tāpēc tagad jāieguldās savā valstī un savos cilvēkos, jāstiprina valodas un kultūras telpa, jārisina demogrāfijas problēmas, lai 2035. gadā te dzīvotu cilvēki, kas grib runāt latviešu valodā, un lepotos par savu valsti.”

Uzziņai:

Raidījums "Latvija 2035" katru sestdienu skatāms gan portālā Jauns.lv, gan "YouTube" kanālā (JaunsTV), gan klausāms "Spotify". Raidījuma vadītājs, kādreizējais politiķis Andrejs Panteļējevs aicinās bijušos un esošos politiķus, lai izvērtētu Latvijas attīstības ceļu kopš neatkarības atgūšanas un piedāvātu vīziju turpmākajiem 10 gadiem. 24. janvārī skaties un klausies sarunu ar bijušo Latvijas Ministru prezidentu (2004), ministru, Saeimas deputātu un 9. Saeimas priekšsēdētāju (2006-2007) Induli Emsi.