VIDEO. Bijušais ekonomikas ministrs Ojārs Kehris par "Bankas Baltija" lobiju, sertifikātu lamatām un prihvatizāciju

Ko Ojārs Kehris dara tagad? Viņš priecīgi teic, ka ir trešo reizi precējies un kopā ar kundzi seko un pārdzīvo par viņa piecu dēlu gaitām un panākumiem. Vēl Kehris audzina suni un ļoti daudz ko no viņa mācās, kā arī joprojām pilda “Ekonomistu apvienības 2010” prezidenta pienākumus un pieskata savas investīcijas. “It kā jau gribētos, lai tagad, pensijā, būtu vairāk brīva laika, bet kaut kā nesanāk, to darīšanu “pa logiem” salien pietiekami daudz, un tā gads pēc gada paiet ļoti ātri.”

Augstākā padome darbojās pārāk ilgi

Uz jautājumu, ko 90. gados mums vajadzēja darīt citādi, Kehris atbild, ka var minēt četrus punktus. “Stratēģiskās lietas – virzība uz Eiropas Savienību, NATO – tika izdarītas pareizi. Un tomēr… Pēc augusta puča, kad faktiskā neatkarība tika atjaunota, mēs pārāk ilgi vilkām Augstākās padomes pilnvaras, nesteidzāmies ar Saeimas vēlēšanām. Ko savukārt izdarīja igauņi, dabūjot Marta Lāra valdību, kas strauji sāka reformas. Augstākajai padomei faktiski pietrūka mandāta to darīt, jo tā tomēr bija tāda kliba institūcija, ņemot vērā, kā tā tika vēlēta un kāds bija tās sastāvs. Tā mēs faktiski pazaudējām vismaz gadu, pat vairāk. Augstākā padome bija raibu raibā, vieni gribēja kapitālismu, vieni sociālismu. Trešdaļa vispār bija interfronte. Manuprāt, tas bija gads, kad tika parādīts, ka valsts var tikt ļoti slikti vadīta. Visi tie metāli, “spirķiki” – nu, cilvēki atceras, kā tur bija. To nevar pārnest Godmaņa valdībai, kurai kādas trīs reizes tika izteikta neuzticība, bet tā turpināja strādāt. Tas vien parāda, kāds haoss tad bija un neko nopietnu ekonomikas attīstībai uzsākt nevarēja. Un tas bija laiks, kad daudzi uzņēmumi saslēdza visādus mistiskus līgumus un apakšlīgumus; padomju kaluma direktoriem uz to bija ķēriens. Tas viss atspēlējās vēlāk, kad bija šie uzņēmumi jāprivatizē. Un bieži tā bija reāla “prihvatizācija” vēl līdz Privatizācijas aģentūras izveidei.”

Reformu klupiens

Otrā kļūda, viņaprāt, bija Birkava valdības krišana 1994. gadā. Ojārs Kehris pats šajā valdībā bija ekonomikas ministrs, Finanšu ministrs bija Uldis Osis, un, kā apgalvo Kehris, valdībai bija skaidrs ekonomisko reformu plāns, bet… ““Bankas Baltija” akcionāru lobija spiediena rezultātā Valdis Birkavs bija spiests atkāpties no premjera amata. Tajā vienā gadā daudzas lietas tika sakārtotas – nodokļi, budžets. Ar šīs valdības krišanu un Māra Gaiļa valdību iezīmējās tāda minstināšanās, nomainījās ekonomikas un finanšu ministri. Reformu gaita sāka klupt, partiju intereses iezīmējās. Var teikt, ka reformu enerģija kritās.”

Sertifikātu lamatas

Kā trešo punktu Kehris min privatizāciju. “Pirmkārt, tas bija ļoti komplicēts uzdevums, jo no visa valsts īpašuma bija jāpāriet uz privāto. Ja runā par mazajiem uzņēmumiem, tad kopumā viss tika izdarīts pareizi, kaut vai privatizējot tos par vienu latu, ja nebija labāku piedāvājumu. Bija arī neapmierinātie, jo tā ir vienmēr, kad kāds dabū un kāds nedabū. Privatizācijas aģentūrai sākumā bija tāds uzstādījums – vismaz viens uzņēmums dienā jāprivatizē. Nepareizi saka, ka no privatizācijas vajadzēja iegūt daudz vairāk naudas, jo naudu jau vajadzēja pašiem uzņēmumiem, lai tie turpinātu strādāt. Bet, kas attiecas uz stratēģiskiem uzņēmumiem, infrastruktūras un tranzīta uzņēmumiem, tur nevajadzēja steigties. Tie bija vairāk jāsaista ar nozaru struktūrpolitiku, ar tautsaimniecības modeli. Vajadzēja vairāk domāt par ilgtspējīgu investīciju piesaisti, tajā skaitā no ārzemēm. Protams, to viegli pateikt, bet grūtāk izdarīt, un tomēr varēja lietas nesasteigt. Skatoties tagad retrospektīvi, var teikt, ka lielo uzņēmumu privatizācija nebija veiksmes stāsts.”

Kehris jau no paša sākuma bijis pret sertifikātiem, par ko bijušas ļoti asas debates jau Tautas frontē. “Problēma bija, ka tiem sertifikātiem apakšā nebija reālas naudas, kas bija vajadzīga uzņēmumiem. Sertifikātu otrreizējā tirgošana nevis samazināja, bet kritiskos apmēros palielināja iedzīvotāju nevienlīdzību un noslāņošanos. Bija tāds priekšlikums, kas varbūt būtu bijis pareizāks, ka vajadzēja izveidot sertifikātu investīciju fondus, kuros tad mazie īpašnieki ieguldītu savus sertifikātus, un šie fondi iegādātos lielos uzņēmumus. Tas nenotika. Otrreizējā tirgū tika veiktas manipulācijas, lai vienu brīdi sertifikātu cenas kristu lejā, pēc tam pieaugtu. Tie, kam bija nauda, tos uzpirka lielos daudzumos un pēc tam privatizēja valstij svarīgus uzņēmumus. Un tā visādā ziņa bija kļūda.”

Novēlots valodas jautājums

Ojārs Kehris uzskata, ka tomēr jāmin arī ceturtā lieta, un tā ir politiskas nācijas veidošana, kuras pamatā ir latviešu valoda. Viņš šaubās, ka varēja kaut ko vairāk izdarīt laikā, kad te bija vēl krievu armija, tomēr uzskata, ka pašā sākumā kaut ko stingri nogriezt ir daudz vieglāk, nekā darīt lēni, pa daļām.  “Ir pilnīgi skaidrs, ka valodas jautājumu mēs esam vilkuši stipri par lēnu, kādu laiku to atstādami pašplūsmā. Ne tikai deviņdesmitajos, bet arī vēlāk, divtūkstošo gadu sākumā. Protams, vēl jāņem vērā, ar kādām cerībām toreiz pasaule – un arī mēs Latvijā – skatījās uz Jeļcina Krieviju. Tikai Gruzijas un pēc tam Ukrainas notikumi pasaulei atvēra acis. Bet šajos politiskās nācijas veidošanas jautājumos daudz kas jau bija nokavēts.”

Jautāts par to, kur mēs klūpam šodien, Kehris nosauc vairākus faktorus. Par vienu no galvenajiem viņš uzskata politiķu nespēju domāt ilgtermiņā, tālāk par vēlēšanu ciklu. Viņš min piemēru, kad “Ekonomistu apvienība 2010” pēc iepriekšējām Saeimas vēlēšanām vērsusies pie politiķiem ar konkrētiem priekšlikumiem ekonomikā. “ Saņēmām atbildi – tas ir ļoti interesanti, bet pagaidiet, mums tagad jāievēl prezidents. Pēc tam – pagaidiet, mums ir Eiroparlamenta vēlēšanas. Pēc tam – pašvaldību. Un tā nebeidzami.”

Ojārs Kehris arī izsaka tādu nedaudz provokatorisku domu: “Var būt, ka nebija pareizi partijas finansēt no valsts budžeta. Jo tad, kad partijas finansēja privātie uzņēmēji, bija vismaz kāds, ko partijas uzklausīja. Tagad ir tikai viens uzdevums – pārvēlēties. Tāpēc nav stratēģiska redzējuma. Tur arī mēs klūpam.”