Viedokļi

Kārina Pētersone: Neviena Rietumu valsts negribēja atbalstīt mūsu neatkarību

Andrejs Panteļējevs

Jauns.lv

Bijusī kultūras un integrācijas lietu ministre, kā arī Latvijas Augstākās padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova palīdze Kārina Pētersone bija klātesoša Latvijai izšķirīgos notikumos, par kuriem sabiedrībai, viņasprāt, ir pārāk subjektīvas atmiņas un maza vēsturnieku interese.

Kārina Pētersone: Neviena Rietumu valsts negribēja...

Revolveris uz galda un Gorbačova ēna

Kārina Pētersone atceras kādu zīmīgu epizodi. Augusta puča laikā Gorbunovs uzstājās ar drosmīgu uzrunu, kurā aicināja sabiedrību uzticēties tikai likumīgajai Latvijas varai, un pēc tam viņš saņēma draudus no Krievijas militāristiem. Tas bijis ļoti saspringts mirklis. Toreizējais Latvijas politiskais līderis Gorbunovs izņēmis no seifa ieroci un nolicis uz sava galda ar vārdiem: “Es bez cīņas nepadošos.”

Pētersone uzsver, ka bez dziesmām, uguskuriem un barikādēm neatakrības cīņas norisinājās arī diplomātiskajā līmenī. “Mēs tikko svinējām 35 gadus kopš barikādēm, un redzams, ka par neatkarības cīņām nostiprinās tāds romantiskais tēls, bet tajā laikā aizkulisēs notika milzīgs starptautisks menedžments. Bez ārvalstu izpratnes un žurnālistu atbalsta mums tik laimīgi tas viss nebūtu beidzies.” Viņa atgādina skarbu patiesību: “Pēc 4. maija, neatkarības pasludināšanas, to neatbalstīja neviena valsts pasaulē – līdz pat augustam, kad Islande pirmā to izdarīja. Visi teica, lai vienojamies ar Gorbačovu.”

Starptautiskais spiediens valodas jautājumā

Valodas jautājums visā atjaunotās neatkarības laikā Latvijai bija viens no sarežģītākajiem mājasdarbiem, kurā nācās sabalansēt nacionālās idejas un vajadzības ar noraidošo starptautisko realitāti. “Tagad dzirdu – kāpēc mēs tik vēlu ejam uz latviešu valodu skolās? Es domāju, ka valodas jautājumā mēs izdarījām diezgan daudz un nostiprinājām pamatu – valsts valodas statusu, kas arī nebija viegli. Man, strādājot gan kā kultūras ministrei, gan integrācijas lietu ministres amatā, nācās tikties ar pārstāvjiem no EDSO un Eiropas Padomes, un tāpat, strādājot Eiropas Padomes delegācijā. Teikšu, ka mēs izdarījām gandrīz maksimumu, jo radikalākiem soļiem nebija starptautiskās izpratnes un atbalsta.”