VIDEO. Andris Teikmanis: baidoties “izpārdot” Latviju, mēs pazaudējām nozīmīgus uzņēmumus un pat nozares

Ko Andris Teikmanis dara tagad? Kopš pametis valsts dienestu, viņš bauda iespēju brīvi izvēlēties, ko darīt un ko nedarīt. Pamatā laiku aizņem sabiedriskās aktivitātes, piemēram, 4. maija klubs, Diplomātu asociācija un līdzīgi projekti. Ar valsts darbu saista viņa pamatprofesija, vadot juristu valsts eksaminācijas komisiju. Tas ir ļoti nozīmīgs uzdevums, jo iedibinātā sistēma, kad valsts eksaminācija ir pavērsusi juridisko izglītību no vienkārša diploma saņemšanas uz zināšanu saņemšanu, un tā ir milzīga starpība.

Bezpartejisks tiesnesis padomju tiesā

Pirms runājam par 90. gadiem, nedaudz pieskaramies laika posmam pirms tam, kad no 1988. gada Andris Teikmanis veica tiesneša pienākumus, tātad formāli bija padomju represīvā aparāta pārstāvis. Tomēr viņš uzsver, ka jau no paša sākuma, kalpojot PSRS milicijā un pēc tam tiesā, esot bijis barikāžu pareizajā pusē un neko nav darījis pret savu sirdsapziņu. Tas redzams arī pēc Teikmaņa kā tiesneša lēmumiem, piemēram, atbrīvojot no aresta grupas “Helsinki 86” dalībniekus. Arī kompartijā viņš nav iestājies un pēc tam nav bijis nevienā partijā. Fakts, ka tāds bezpartejisks un lielā mērā disidentiski noskaņots cilvēks varēja būt par tiesnesi, raksturo tā saucamo Gorbačova laika pretrunīgumu. Sava nozīme bija tam, ka tiesās toreiz strādāja lielākoties latvieši. Krievi nerunāja latviski, bet tiesā tas bija nepieciešams.

Turpinām ar sarunu par 90. gadiem. Uz jautājumu, ko toreiz vajadzēja un varēja darīt citādi, Teikmanis atbild – tas bija fundamentālu reformu laiks, kad bieži pašiem tā īsti nesaprata, ko un kā īsti darīt. Kā pirmo lietu viņš min privatizāciju, kur nedaudz pietrūcis drosmes. “Drosmes attiecībā pret sabiedrību. Ja toreiz mēs būtu kaut vai dāvinājuši vai par simbolisku naudu atdevuši savus uzņēmumus citu valstu uzņēmumiem un investoriem, mēs būtu tikuši daudz tālāk, nekā atdodot tos esošajai vadībai, kuri pamatā nolaida šos uzņēmumus pa burbuli. Tirgoja kā nekustamo īpašumu. Mums vajadzēja dāvināt.” Šajā sakarā viņš citē Bruno Rubesu, kurš toreiz teicis: “Mums nav jābaidās par to, ka mēs izpārdosim Latviju, bet jābaidās no tā, ka Latviju neviens nepirks.” Teikmanis uzsver: “Skaidrs, ka kaut ko tādu pateikt toreiz politiķiem trūka drosmes. Bet rezultātā, baidoties “izpārdot” Latviju, mēs pazaudējām nozīmīgus uzņēmumus un pat nozares. Šīs politiskās drosmes problēma ir aktuāla arī šobrīd.”

Kā veiksmīgu Andris Teikmanis min toreiz realizēto zemes reformu, īpašuma denacionalizāciju. “Tas ļāva lauksaimniecībai pietiekami ātri pārorganizēties. Ja 90. gadu sākumā Latvijas ainavu veidoja neapsēti lauki un nekoptas pļavas, tad tagad mēs to vairs neredzam. Protams, gan toreiz, gan šodien neviens lauksaimnieks neteiks, ka viņam ir labi. Viņiem vienmēr būs piecas katastrofas: četri gadalaiki un valdība. Bet objektīvi lauksaimniecība pašlaik ir spēcīga Latvijas ekonomikas nozare. Tā kā zemes lietas 90. gados tika sakārtotas pareizi. Ja runā par to laiku no tiesībsargāšanas viedokļa, tad, protams, bija visas tās pašas lietas, kas citām valstīm, veicot fundamentālu valsts pārbūvi: rekets, bandītisms. Organizētās noziedzības vēlme ietekmēt politiku un politiķus. Šajā ziņā Latvija nebija oriģināla. Varbūt toreiz pārāk lēni notika kadru maiņa tiesībsargājošajās iestādēs.”

Runājot par lustrāciju, Teikmanis norāda, ka mēs nekad neesam novilkuši tādu skaidru līniju – kurš pa labi, kurš pa kreisi. “Laikam jau tāda skaidra līnija arī neeksistē. Diez vai tāda šķirošana un, galvenais, iespējami nebeidzami strīdi par tādu šķirošanu toreiz būtu kaut ko pozitīvu nesuši. Arī staipīšanās ar tiem čekas maisiem nekur tā īsti neaizveda.”

Arī ar pašvaldību reformu esot gājis visādi. “Tā bija nepieciešama, bet reizē izvērtās kā bezgalīgs process. Šodien zināmā mērā esam iekrituši otrā grāvī – to ir par maz. Pašvaldība no Pāvilostas līdz Nīcai tomēr ir grūti aptverama, arī Rīgas jautājums arvien prātīgi nav atrisināts. Tie Rīgas atavismi, kā Mārupe, Ādaži un citi, sen būtu jāpievieno Rīgai. Jo galu galā tāda Lielrīga taču velk visu Latvijas ekonomiku, bet Pierīgas pašvaldību lobijs ir tik spēcīgs, ka politiķiem pietrūkst drosmes kaut ko darīt. Atkal mēs runājam par politiķu drosmi… Tās nebija toreiz un nav arī tagad.”

Bet kāpēc politiķiem trūka un trūkst drosmes? Teikmanis uzskata, ka tā zināmā mērā ir demokrātijas problēma. “Politiķa stratēģija nepārsniedz vēlēšanu ciklu. Viņu galvenās bažas ir – vai mani ievēlēs atkal. Un tā tie lielie mērķi kaut kur izkūp. Tajā pašā laikā sociālajos tīklos lasām žēlošanos, ka politiķi dzīvo pa augšām, neliekas par tautu ne zinis. Šeit laikam ir runa par tādu īpašu politiķa talantu, proti, māku savietot mazos ikdienas mērķus ar lieliem stratēģiskiem mērķiem. Neveidot nedzīvas nākotnes koncepcijas, kam nav nekāda sakara ar aktuālo ikdienu. Un otrādi – ikdienas problēmu jūrā nepazaudēt lielos uzdevumus. Kā saka Rainis: “Lieluma mērķis tik vien sīkumiem nozīmi dod.” Šo realizēt ir politisks talants. Un tieši ar šo talantu ir problēmas. Jo vienmēr jau kāds būs pretī. Tas klasiskais tramvaja līnijas variants – visi būs par jaunu līniju, bet tikai ne zem maniem logiem, ne gar manu māju. Pašlaik tas Latvijā notiek attiecībā uz vēja parkiem. Tie tomēr ir vienas modernas valsts pazīme, bet mēs grimstam bezgalīgās sabiedriskās apspriedēs.”

Andris Teikmanis rezumē: “Jāsaka, tas, kāpēc mēs šodien klūpam un esam Baltijas valstu vidū pēdējie, ir tas politiskās drosmes trūkums, kas vienmēr atspēlējas. Tie nav tikai vārdi. Politiķiem jāpieņem ātri, dažkārt arī nepopulāri lēmumi. Tā vietā lēmumi izkūp bezgalīgās darba grupās, saskaņošanas sanāksmēs. Un svarīgākais kļūst process, nevis rezultāts. Ja mēs 1990. gadā būtu tādi, mēs nemūžam nepieņemtu 4. maija deklarāciju.”