VIDEO. Ilma Čepāne: "Tas ir vienkārši apbrīnojami, kā visas šīs dažādās partijas nespēj vienoties"

Jautāta par šodienu, Ilma Čepāne saka – ja nebūtu kovida, droši vien vēl šodien pasniegtu lekcijas, jo savulaik, kad bija jāizšķiras starp Saeimu un pasniedzējas darbu, izšķīrās par pasniegšanu. Jo – patiešām mīl studentus. Kovida laikā tomēr šis darbs bija jāpārtrauc, jo nepatīk strādāt attālināti, "caur ekrāniem". Bet Latvijas Universitāte piešķīra iespēju palikt profesorei uz mūžu, emeritētai profesorei. Tas dod iespēju rakstīt atzinumus, uzstāties kā ekspertei, piemēram, Satversmes tiesā.

Ģimenes lietas arī tādas interesantas. Vecākajai mazmeitai trīsdesmit, kurai ir trīs gadus veca meitiņa, tad esot vidējie, kuriem ir astoņpadsmit un trīspadsmit, un pati jaunākā, kurai būs pieci gadiņi. Un tā ir tāda laime, ka tagad ar to maziņo var pavadīt kopā ilgu laiku un ikdienā redzēt, kā šis cilvēciņš attīstās. Ilma Čepāne atzīst, ka tad, kad auga viņas bērni, tik daudz bija aizņemtības, ka bērniem tā īsti laika nepietika. Toties tagad auklēšanos viņa izbauda pilnībā, un tas aizņem ne mazums laika.

Zemes privatizācijas kļūdas

Uz jautājumu, ko deviņdesmitajos varbūt vajadzēja darīt citādi, Ilma Čepāne saka, ka nekļūdās tie, kas neko nedara. Bet darāms toreiz bija ļoti daudz kas. Viņa pati bija ļoti tuvu zemes reformai. Vēlāk arī vēl speciāli pētīja gan zemes privatizāciju, gan denacionalizāciju. Tā nelaime esot bijusi jau pašā sākumā, kad viss šis process tika sadalīts trīs daļās – vieni veica privatizāciju lauku apvidos, citi pilsētā, vēl trešie – namu privatizāciju. Īstenībā to vajadzēja skatīt kopumā.

Ja runā par privatizāciju laukos, tad te diez vai ko varēja izdarīt citādi. Tur tika panākts tāds kā vidusceļš, kompromiss starp zemes īpašniekiem un pašreizējiem lietotājiem. Savukārt pilsētu zemju privatizācijas gaitā tika absolutizētas bijušo īpašnieku tiesības, arī ārzemes dzīvojošo. Un tā rezultātā mēs esam padarīti par tādu nomnieku valsti, kur daudzstāvu namu iemītnieki ir spiesti maksāt nomu zemes īpašniekiem vai, drīzāk, zemju pārpircējiem, kuri, faktiski neko nedarot, nodrošina sev ikmēneša renti. Tādā ziņā zemes privatizācija pilsētās bija nepārdomāta, ar tālejošām sekām.

Sertifikāti kā autobusa biļetes

Ja vispār runā par privatizāciju, Ilma Čepāne atceras Ivara Godmaņa padomnieces Ilmas Rudužas teikto par sertifikātu izmantošanu. Viņa salīdzināja to ar situāciju, kad mēs visi sēžam lielā autobusā, turam rokās savas biļetes. Bet – benzīna tak’ nav, uz priekšu nekust. Un tad iekāpj biezie, pa lēto nopērk no mums tās biļetes un izmet mūs visus laukā. Un tad gan pēkšņi benzīns atrodas, un biezie ar to autobusu aizbrauc, atstājot mūs stāvēt bešā putekļos. Tāda pēc būtības bija privatizācija par sertifikātiem – izdevīga pāris apsviedīgajiem. Un, kad tas tika palaists vēl otrreizējā tirgū, valsts tur neko vairs nevarēja ne ierobežot, ne regulēt.

Valoda un objektīvā situācija

Jautāta, vai latviešu valodas nostiprināšana netika par daudz novilcināta, Ilma Čepāne saka, ka visi tie gudrinieki, kas saka, ka vajadzēja daudz straujāk, nerēķinās ar toreiz objektīvo situāciju – krievu armijas klātbūtni, arī starptautisko spiedienu, mums te braukāja visādi vanderstūli, draudēja mums ar neuzņemšanu Eiropas struktūrās. Lielākā nelaime un kavēšanās bija jau vēlāk, kad faktiski nebija nekādas kontroles par to, kā, piemēram, tiek ieviesta tā paša Šadurska sešdesmit pret četrdesmit proporcija valodu lietojumā krievu skolās. Un te nu mēs esam, kad pat tagad daudzās krievvalodīgo skolās divas trešdaļas skolotāju nesaprot latviešu valodu. Vispār viņa domā, ja nebūtu Krievijas iebrukuma Ukrainā, mēs aizvien vēl būtu nepiedodami mīksti valodu lietās. Mēs, latvieši, brīžiem esam tādi kā iztapoņi. Un tas ir arī tā vēsturiski. Piemēram, 1922. gada Jaunākajās Ziņās Jānis Akuraters esot teicis: kas mēs, latvieši, esam. Pie mums brauc somi un brīnās – kāpēc gan parlamentā, gan valsts iestādēs pie mums var runāt gan krievu, gan vācu valodā. Tieši šajā kontekstā tik svarīga bija Latvijas Satversmes nostiprināšana ar preambulu, kura definē Latviju kā nacionālu valsti ar vienīgo valsts valodu. Tā bija Egila Levita ideja, un, sākot ar 2011. gadu, tās pieņemšana prasīja divus gadus. Nemaz nebija tik viegli. Bija gan pretestība iekšienē, gan arī daža laba it kā mums draudzīgas valsts vēstniecība mēģināja izdarīt spiedienu, lai šo preambulu padarītu mīkstāku, bezzobaināku. Tomēr galu galā tā tika pieņemta un lielā mērā šobrīd ir stingrs pamats latviešu interešu aizstāvībai. Arī šajā preambulā ietvertie vides jautājumi ir būtiski. Ilma Čepāne aktīvi līdzdarbojās šī Satversmes ievada formulēšanā un pieņemšanā un atzīst to par savas politiskās darbības labāko darbu.

Partiju mutācijas

Uz jautājumu, kur mēs klūpam šodien, Ilma Čepāne saka, ka viena no problēmām ir mūsu daudzpartiju sistēma. Tas ir vienkārši apbrīnojami, kā visas šīs dažādās partijas nespēj vienoties. Jau 1921. gadā viens no Satversmes tēviem Fēlikss Cielēns rakstīja, ka latvieši vēl nav izauguši tik tālu, lai būtu spējīgi veidot lielas partijas ar plašu pārstāvniecību. Tā vietā partijas faktiski esot kliķes un dažādo personisko interešu grupas. Ir pagājuši vairāk nekā simt gadu. Un kur mēs esam? Atkal nevaram savā starpā apvienoties. Ilma Čepāne atceras: kad 2011. gadā Valdis Zatlers atlaida Saeimu, toreiz Vienotība aicināja veidot ar Zatlera komandu vienotu partiju. Taču nekā. Reformistiem bija jātaisa savējā. Pēc tam jau šie reformisti izčākstēja un iefiltrējās Vienotībā, kur, starp citu, tagadējā Jaunās vienotības valdē, reformistu ir vairākums. Un tā mums notiek visu laiku. Partijas mutē, dalās un vairojās, sekojot dažādu atsevišķu grupu interesēm. Un tieši tāpēc arī atbalstu negūst priekšlikumi palielināt obligāto partiju biedru skaitu un diez vai gūs atbalstu mēģinājumi labot vēlēšanu sistēmu.

Ilma Čepāne saka, ka vienu brīdi sajutusies tik nogurusi, ka izlēma pamest politiku. Arī no Jaunās vienotības izstājās, kad pašreizējās valdības veidošanās procesā tika slēgti viņai nesaprotami kompromisi, kuru dēļ, viņasprāt, šī ir viena no klibākajām valdībām Latvijas vēsturē.

UZZIŅAI

Raidījums "Latvija 2035" katru sestdienu skatāms gan portālā Jauns.lv, gan "YouTube" kanālā (JaunsTV), gan klausāms "Spotify". Raidījuma vadītājs, kādreizējais politiķis Andrejs Panteļējevs aicinās bijušos un esošos politiķus, lai izvērtētu Latvijas attīstības ceļu kopš neatkarības atgūšanas un piedāvātu vīziju turpmākajiem 10 gadiem. Nākamais raidījums 9. maijā – Andris Teikmanis, LR Augstākās padomes LTF frakcijas deputāts, Rīgas pilsētas galva 1990.–1993. gadā, Valsts  prezidenta Egila Levita kancelejas vadītājs, diplomāts, bijis vēstnieks ASV un Krievijā.