VIDEO. Dzintars Ābiķis: "Tik drausmīga okupācija un tās sekas, kādas tās bija Latvijā, nav nevienā valstī!"

Tagad – lauku darbi un ceļojumi

Ar ko Dzintars Ābiķis aizpilda savas dienas tagad? Kopš 2014. gada viņš esot pensijā un kopš kovida laika dzīvojot pārsvarā laukos. “Pirmkārt, tie ir visi lauku darbi – dārzs, kur pašiem savi kartupeļi, burkāni un vēl viss kaut kas. Pats gādāju malku. Otra lielā aizraušanās ir klasiskās mūzikas koncertu, teātru apmeklējumi; arī turpat Līgatnē bieži ir interesanti koncerti. Vēl dienā vismaz pusotru stundu veltu vingrošanai.” Ābiķis atklāj, ka bez tā viņš te nemaz tā nesēdētu, jo piedzīvoti kādi septiņi kaulu lūzumi un astoņas operācijas. Viņš uzsver, ka vingrošana dod spēkus un ir ieteicams ikkatram.

Vēl viena būtiska Dzintara Ābiķa dzīves sastāvdaļa jau kopš 2014. gada ir ceļošana. Pēc izglītības viņš ir ģeogrāfs un ir apceļojis gandrīz visu pasauli. To Ābiķis iesaka visiem, sevišķi cilvēkiem, kuriem ir bērni. “Ceļot pēc principa – no tuvākā uz tālāko. Lai kaut ko iemīlētu, tas ir jāpazīst. Lai iemīlētu Latviju, tā ir jāpazīst. Tāpēc obligāti jāsāk ar Latvijas apceļošanu – te ir tik daudz skaistumu, ko redzēt! Un tad pamazām uz tālākām valstīm. Ceļot var ļoti dažādi. Cilvēki domā, ka ceļot ir ļoti dārgi, bet tā nebūt nav. Dažreiz kundze palaiž mani vienu. Tā es apceļoju visu Japānu – ar vienu nelielu mugursomu plecos. Vakarā izmazgā kreklu un apakšveļu, no rīta viss izžuvis, var turpināt ceļu. Par Norvēģiju saka – dārga zeme. Mums tā bija vislētākā. Plīts līdzi, spinings līdzi. Nomakšķerē vakarā zivi, pat lasi var dabūt. Un, ķerot no krasta, nekas nav jāmaksā. Pārgulēt var teltī vai kempingu namiņos. Un visu Norvēģijas dabas krāšņumu var izbaudīt pilnībā.” Vissliktākais viņa vecumā esot tas ja cilvēks zaudē interesi par lietām un pasauli, piebilst Ābiķis.

Padomju varas sekas Latvijā

Atgriežoties pie sarunas par politiku, jautājam, vai ir kaut kas tāds, ko 90. gadu sākumā izdarījām nepareizi vai ko vajadzēja darīt ciādi. Ābiķis uzskata, ka noteikti jāuzsver viena lieta. “Izceļojis krustām šķērsām visas postkomunistiskās valstis un teritorijas, es viennozīmīgi varu pateikt – tik drausmīga okupācija un tās sekas, kādas tās bija Latvijā, nav nevienā valstī. Un tas, ka mēs šodien esam tik tālu tikuši, jau pats par sevi ir brīnums, jo no tiem mēsliem mēs izlīdām kā caur adatas aci. Nu, piemēram, Latvijā bija palikuši 53 % latviešu. Vēlēšanās varēja piedalīties arī padomju armijas karavīri. Pēc visas loģikas Tautas frontei nebija jāuzvar Augstākās padomes vēlēšanās. Bet mēs rīkojamies pietiekami gudri, lai vinnētu vēlēšanas. Lielo rūpnīcu vadībā gandrīz visi bija iebraucēji, cittautieši. Atceros, braucu ar 3. autobusu uz Bolderāju, un visās pieturas vietās – pilnīgi visās – bija pret latviešiem vērsti uzraksti. Pat tāds teiciens: “Nosist latvieti ir kā iestādīt koku. Apzaļumosim Rīgu!” Tik baigi! Tāda bija situācija, ko šodien daudzi neapzinās. Un tas “bardaks”, kas bija rūpnīcu teritorijās un to apkaimēs. Vēl tagad mēs to redzam šur un tur. Arī lauku teritorijās, kur tika saceltas tās daudzstāvenes, kas tagad stāv kā spoki. Vienu vārdu sakot, tā bedre, no kuras mums bija jāizrāpjas, bija neiedomājama. Tas tomēr jāņem vērā tiem, kas šodien gudri filozofē – bija jādara tas un jādara tas.”

Sliktas gaumes radio

Vai mēs tomēr varējām darīt kaut ko citādi? Dzintars Ābiķis teic, ka gribētu sākt nevis par ekonomiku, bet gan par kultūru un izglītību. “Izglītībā tika pieļauta viena ļoti nopietna kļūda, kad ministrs bija Andris Piebalgs. Tika izveidotas divas plūsmas – humanitārā un eksaktā. Un varēja skolu beigt, faktiski neko nezinot fizikā un ķīmijā. Tā bija ļoti rupja kļūda, no kā gan vēlāk atteicās, tomēr tam bija tālejošas sekas.” Ābiķis ir ko teikt arī par kultūras jomu: “Gribu pateikt kaut ko tādu, par ko droši vien dabūšu pa kaklu. Bet to varu atļauties, jo neesmu vairs politikā. Tika izveidots Latvijas Radio 2, kurā atskaņot latviešu mūziku. Būtu labi, ja tajā skanētu Paula, Kalniņa, citu profesionālu komponistu mūziku, bet lielākā daļa, kas tur skan, ir vienkārši kaut kas diletantisks un nebaudāms. Vēl šodien. Un tas ir atstājis ļoti lielu iespaidu uz mūsu tautas muzikālo gaumi. Tas bija nepareizi. Sabiedriskajā medijā tomēr vajadzēja būt citai repertuāra politikai.”

Rūpnīcu izputēšanas pozitīvās blaknes

Kas attiecas uz ražošanu un privatizāciju, Ābiķis atgādina, ka lielākā daļa rūpnīcu vadītāju bija iebraucēji, pareizāk sakot – kolonisti, kuriem bieži vien neinteresēja, kas notiks tālāk ar šo rūpnīcu neatkarīgajā Latvijā, bet gan – ko tik ātrāk varētu izpārdot, vēl pagrābt sev. “Bija arī izņēmumi, piemēram, RAF, kura vadība ļoti centās piesaistīt ārzemju investorus. Bet arī tas bija grūti, jo visa tehnika bija tik nemoderna, ka investori bija ar mieru tikai visu nojaukt un uzcelt no jaunu. Tā kā pārāk sev bērt pelnus uz galvas par to padomju rūpniecības nesaglabāšanu mums nevajadzētu. It sevišķi ja ņemam vērā vēl vienu lietu, proti, kāds bija šo rūpnīcu strādnieku nacionālais sastāvs. Ja mums lielās rūpnīcas nebūtu izputējušas, tad nebūtu tie trīs simti tūkstošu cittautiešu aizbraukuši no Latvijas. Tas arī jānovērtē.”

Pievēršamies latviešu valodai. Dzintars Ābiķis domā, ka varbūt pašā sākumā kaut ko varēja darīt citādi, bet, kad sākām iestāšanās procedūras Eiropas Savienībā, mums daudz ko neatļāva. “Brauca tie visi emisāri un mācīja, kā drīkst un kā nedrīkst. Un tomēr, runājot par latviešu valodu un izglītības sistēmu, manuprāt, tika izdarīta ačgārnība. Proti, vajadzēja ieviest latviešu valodu, sākot nevis no vecākajām klasēm uz leju, bet otrādi – no bērnudārziem, sākumskolas un tad uz augšu. Turklāt te jāņem vērā, ka ilgu laiku faktiski nepastāvēja īstas kontroles par to, kā šī pāreja īsti norisinās. Tikai pēc Krievijas iebrukuma mēs tā kā pamodāmies. Un vēl tagad ar to ir grūtības. Tomēr atkal nevar aizmirst, no kāda zema sākumpunkta mums bija latviešu valodas atkarošana jāsāk.”

Runājot par šodienas Latvijas problēmām, protams, esot daudz kas kritizējams, tomēr Dzintars Ābiķis saka – ja kāds grib kritizēt valdību, lai vispirms paskatās spogulī. Jo lielā mērā valdība ir sabiedrības spogulis – un tā ir tāda, kādu esam pelnījuši.