Slimnīcas sadalīs līmeņos. Ko tas nozīmē pacientiem?
Līdz nākamā gada sākumam valsts veselības sistēmā iecerēta vērienīga reforma, sadalot visas slimnīcas trijos līmeņos. Tā neparedz būtisku finansējuma vai ārstu skaita pieaugumu, bet gan “uz papīra” noteikt, ko un kā darīs katra konkrētā slimnīca.
Praktiski tas nozīmē, ka nākotnē mazākajās (trešā līmeņa) slimnīcās varētu tikt slēgtas dzemdību nodaļas un ka speciālistu trūkuma dēļ tur nevarēs veikt sarežģītākas ķirurģiskās operācijas.
Slimnīcu kategorijas
Pēc Veselības ministrijas ieceres slimnīcas sadalīs trijos līmeņos: pirmajā ietilps daudzprofilu slimnīcas ar plašu specializēto pakalpojumu klāstu un nepārtrauktu uzņemšanas nodaļas darbību; otrajā līmenī – reģionālās slimnīcas ar pamatprofilu un dzemdību aprūpi; trešajā līmenī – lokālās slimnīcas, kurās galvenais uzsvars būs uz interno medicīnu (iekšējo slimību ārstēšana un profilakse, nepiesaistot ķirurģiju).
Reformai jāstājas spēkā nākamgad, un pašlaik ir izstrādāts un apspriešanai nodots attiecīgs likumprojekts, kas paredz “pirmo kategoriju” piešķirt Rīgas Austrumu, Paula Stradiņa un Bērnu klīniskajai universitātes slimnīcai, kā arī Liepājas, Daugavpils, Ziemeļkurzemes (Ventspils, Talsi), Rēzeknes un Vidzemes (Valmieras) reģionālajai slimnīcai. Otrajā līmenī iekļautas Jelgavas, Jēkabpils, Jūrmalas, Kuldīgas, Cēsu, Madonas un Ogres slimnīcas, bet trešajā līmenī – Tukuma, Krāslavas, Balvu/Gulbenes, Alūksnes, Siguldas, Preiļu, Ludzas, Limbažu, Dobeles un Bauskas slimnīcas.
Veselības ministrija: jālikvidē haoss
Veselības ministrs Hosams Abu Meri uzsver, ka Latvijā ilgstoši uzturēta pārāk sadrumstalota slimnīcu sistēma: * pārāk daudz slimnīcu cenšas nodrošināt līdzīgus pakalpojumus; * daudzviet trūkst ārstu un māsu; * atsevišķās slimnīcās pacientu plūsma ir pārāk maza, lai uzturētu pilnu profilu drošā kvalitātē; * mediķi tiek izkaisīti pa visu valsti; * finansējums nepietiek visām funkcijām vienādā līmenī.
Veselības ministrija norāda, ka pat ar papildu finansējumu daudzviet nav iespējams nodrošināt pilnu diennakts speciālistu pieejamību, jo vienkārši trūkst ārstu. Pie vainas esot demogrāfija un reģionu iztukšošanās. Tas īpaši ietekmē dzemdību nodaļas, pediatriju un neatliekamās palīdzības kapacitāti mazajās slimnīcās. Tādēļ sarežģītākas operācijas jākoncentrē lielākajās slimnīcās, bet mazākās slimnīcās jāsaglabā vien pamata aprūpe.
Esošais Latvijas modelis radot haosu pacientiem, kuriem bieži nav skaidrs, kura slimnīca ko nodrošina, kur jābrauc konkrētajā situācijā, kur pieejami vajadzīgie speciālisti.
Reforma sola, ka visās slimnīcās turpmāk neatliekamās palīdzības un uzņemšanas nodaļās būs paredzēta nepārtraukta viena divu ārstu dežūra diennakts režīmā (tagad ārstu dežūras nav visās slimnīcās), samazināsies situācijas, kad pacienti paliks bez ārsta pieejamības, ātrāk pieņems lēmumu ārstniecības jautājumos, uzlabos neatliekamo palīdzību.
Lielajām slimnīcām – “lielie” pacienti, mazajām – “mazie”
Tas nozīmēs, ka ne visas slimnīcas turpmāk darīs visu. Praktiski daudzos gadījumos tā notiek jau pašreiz, bet tas nav uzlikts “uz papīra”. Tāpēc daudziem šķiet, ka šī ir tikai reforma reformas pēc, jo neatrisina galveno problēmu – finansējumu un ārstu, medicīnas personāla trūkumu.
Latvijas Slimnīcu biedrība uzskata, ka reforma faktiski pārdala trūkumu, jo kopējās naudas sistēmā nekļūst vairāk (dažas slimnīcas iegūs, citas zaudēs) un glābt vienus uz citu rēķina nevar.
Līdz ar to reģionos palielinās bažas par to, ka pacientiem būs jābrauc tālāk pēc palīdzības, daļa slimnīcu nodaļu var tikt slēgtas, samazināsies lokālo slimnīcu funkcijas. Šeit pēdējo gadu labs piemērs ir Preiļu slimnīcas Dzemdību nodaļas liktenis, kas ir gan slēgta, gan atkal atjaunota un pēc tam atkal slēgta.
Formāli Veselības ministrija teic, ka neviena slimnīca netiks slēgta. Taču reformas kritiķi norāda: ja slimnīcai atņem finansējumu vai profilus, tā var izzust arī bez oficiālas slēgšanas. Līdz ar to pieaugs rindas lielajās slimnīcās, jo sarežģītie pacienti koncentrēsies Rīgas universitāšu slimnīcās vai lielajos reģionālajos centros, kur slimnīcu kapacitāte ne vienmēr var būt pietiekama.
Tāpat slimnīcu sadalīšana kategorijās neradīs jaunus ārstus. Vienkārši daudzi ārsti kā pašlaik vairs nebraukās no vienas pilsētas uz otru, bet gan visu nedēļu strādās vienā vietā. Mazākās pilsētas var palikt arī bez sava veida drošības spilvena, par ko tiek uzskatīta vietējā slimnīca. Satraukti arī mediķi, jo viņi paredz pārslodzi lielajās slimnīcās un nav skaidras karjeras iespējas reģionos.
Ko tas nozīmē?
Praktiski pacientiem tas var nozīmēt mazākajās slimnīcās: * vairāk novērošanas un internās aprūpes; * mazāk sarežģītu operāciju; * mazāk dzemdību nodaļu. Lielākajās slimnīcās: * vairāk specializētas ārstēšanas; * lielāka pacientu plūsma; * lielāka slimnīcu noslodze.
Tas arī nozīmē, ka Latvijas veselības aprūpe virzās uz centralizētāku modeli, jo valsts faktiski saka, ka nevar uzturēt mazu universālu slimnīcu katrā reģionā.
Tas ir līdzīgi kā, piemēram, Skandināvijā, Dānijā, Igaunijā un daļēji arī Lietuvā. Slimnīcu reforma Latvijā būtībā ir mēģinājums pielāgot veselības aprūpi ilgstošam naudas un mediķu trūkumam, koncentrējot sarežģītāko ārstēšanu lielākos centros, taču galvenais strīds ir par to, vai tas uzlabos kvalitāti vai samazinās pieejamību reģionos.
