Zaiga Gaile par Kuldīgas jauno "Adatu fabriku": "Apdzīvot bijušās fabrikas ir absolūti šī laika tendence"
Kuldīga no senas rūpniecības pilsētas kļuvusi par kultūras un mākslas centru, un spilgts šīs pārvērtības simbols ir vēsturiskā “Adatu fabrika”. Arhitekte Zaiga Gaile žurnāla "Pastaiga" jaunākajā numurā uzsver, ka bijušo fabriku atdzīvināšana ir viena no mūsdienu arhitektūras būtiskākajām tendencēm, kas ļauj saglabāt industriālo mantojumu un piešķirt tam jaunu elpu.
Reiz Kuldīga bija rūpniecības pilsēta – 19. gadsimta beigās tās galvenajās ielās darbojās sērkociņu fabrika “Vulkāns”, Vintelera tūku fabrika, Hiršmana adatu fabrika, Goldberga ziepju fabrika, ādas apstrādes fabrika un vairākas mazākas ražotnes. Šodien gleznainā Kurzemes mazpilsēta ir pilnībā “mainījusi profilu” un piesaka sevi kā kultūras un mākslas centrs. Taču pilsētā ir kāds nams, kas šos abus tik atšķirīgos virzienus apvieno. Tā ir “Adatu fabrika” – vēsturiskās adatu fabrikas ēka, kas pārtapusi Latvijas Mākslas akadēmijas filiālē un radošo enerģiju koprades vietā.
Fabrikas atgūst elpu
“Tā absolūti ir šī laika tendence un aktualitāte – apdzīvot bijušās fabrikas,” ar pārliecību saka arhitekte Zaiga Gaile. Pavasarī viņa kā Mīsa van der Roes vārdā nosauktās Eiropas Savienības Laikmetīgās arhitektūras balvas žūrijas locekle apbraukāja šogad finālam izvirzītos projektus, un četri no tiem piedāvāja jaunu izmantojumu reiz industriālām ēkām.
Pašai arhitektei gan ražotņu pārbūve nav jauna tēma, jo pirmais Zaigas Gailes biroja projekts, ar kuru fabrika pārtapa dzīvokļos – “Ģipša fabrika” Ķīpsalā –, tika īstenots jau 2005. gadā. Tam sekojuši daudzi citi fabriku projekti, lielākā daļa no tiem nav realizēti, taču Zaiga Gaile nerimstas, jo viņai gluži vienkārši patīk fabrikas, patīk apdzīvot loftus un milzīgās ražotņu telpas piemērot citām vajadzībām. Tikai likumsakarīgi, ka viņa iesniedza savu variantu arī metu konkursā par Kuldīgas adatu fabrikas renovāciju, un šajā reizē, lai arī ar atkāpēm no sākotnējā plāna, projekts ir īstenots.
Tas neradās tukšā vietā
Te noderētu neliela priekšvēsture. Brāļu Dambergu, Kalnciema ielas kvartāla saimnieku, uzvārds, šķiet, ir gana labi zināms. Tad, lūk, ar Mārtiņa Damberga iniciatīvu un Kuldīgas novada domes atbalstu 2013. gadā ekskluzīvā vietā pie paša ķieģeļu tilta pār Ventu tika atklāta Mākslinieku rezidence, kuras vadību uzņēmās ar mākslu tieši nesaistītā, bet ekonomisko un biznesa vidi pārzinošā Ilze Supe. Mākslinieku rezidence kļuva par bāzes vietu arī Latvijas Mākslas akadēmijas studentu regulārajiem vasaras plenēriem un projektiem. Vienā tādā reizē toreizējais LMA rektors Aleksejs Naumovs pameta domu – cik gan Kuldīgā feini, varētu te izveidot akadēmijas filiāli, ja reiz Kuldīga vēlas kļūt par kultūras un mākslas centru!
Nevelkot garumā, Ilze Supe ar šo skaisto, bet no praktiskiem aspektiem vēl neizsvērto ideju vērsās Kuldīgas pašvaldībā. Un jau pavisam drīz Ilze, Aleksejs Naumovs un toreizējā domes vadītāja Inga Bērziņa mērķtiecīgi staigāja pa Kuldīgas ielām, meklējot iecerei piemērotas telpas. Apgaita beidzās pie bezpajumtnieku iecienīta grausta pašā pilsētas centrā – Hiršmana adatu fabrikas kompleksa ēkas, kas uzcelta 19. gadsimta pēdējā ceturksnī, ugunsgrēkā izpostīta un atjaunota 1910. gadā, bet 1930. gadā pārveidota par pilsētas slimnīcu. Pēc 2004. gada, kad slimnīca pārcēlās uz jaunām telpām, māja, privātīpašnieka neapsaimniekota, padsmit gadu laikā no nolietotas bija pārvērtusies neapdzīvojamā, tāpēc pašvaldība to grasījās atsavināt. Vieglāk noteikti būtu bijis ēku nojaukt, taču kuldīdznieki ar pietāti izturas pret vēsturisko mantojumu. Ne velti Kuldīgas vecpilsēta pirms trim gadiem izcīnīja vietu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Lai vai kā, vieta augstskolai bija atrasta. Ilze Supe bija uzņēmusies šā projekta vadību. 2016. gadā pašvaldība izsludināja metu konkursu par ēkas renovāciju, un tajā tika izraudzīts Zaigas Gailes biroja piedāvājums. Naudu būvniecībai izcīnīja Kultūras ministrijas izsludinātā un ES līdzfinansētā projektu konkursā reģionālām kultūrbūvēm. Zobrats bija sācis griezties.
Atjautīgs risinājums
Sākotnējais uzstādījums bija, ka LMA Kuldīgas filiālē būs rūpnieciskā dizaina klasters jeb prototipēšanas darbnīcas (kokapstrāde, metālapstrāde, montāža, krāsošana), kurās taps fiziski produkti. Tur būs darīšana ar milzīga izmēra objektiem, tāpēc darbnīcas nepieciešamas plašas, ideālajā gadījumā visas ēkas dziļumā. Slimnīcas laikā ieviestais divstāvu nama telpu sadalījums – garš gaitenis pa vidu un no tā uz abām pusēm nelielas palātas (86 telpas!) – bija pilnībā jāmaina. Zaigai Gailei radās asprātīga ideja – lai maksimāli daudz vietas atstātu darbnīcām, gaitenis un kāpnes jāizceļ ārpus esošās ēkas sienām un jānovieto visā ēkas garumā klāt piebūvētā divstāvu stikla verandā. No verandas būtu ieeja katrā darbnīcā – kā no klasiska gaiteņa. Vēsturiskās ēkas fasādes paliktu savās vietās, tikai viena no tām kļūtu par interjera sastāvdaļu. Ar šādi izstrādātu projektu arī sākās būvniecība.
Visu rakstu lasi žurnāla “Pastaiga” jūnija numurā. Vēl numurā latviešu gurmāni iesaka pasaulē labākos restorānus un Kristīne Balode stāsta par erotisko brīvību.
