“Es neeju turp aiz žēluma. Tās sievietes, kas atrodas cietumā, tomēr ir noziedznieces. Un ne jau nu zīmēšanas nodarbības viņas kaut kādā veidā glābs. Bet esmu atradusi motivāciju, kāpēc sestdienās savā brīvajā laikā tur braucu. Redzu, ka tas ir arī nozīmīgi, tālab turpināšu jau otro gadu šādā veidā sniegt savu ieguldījumu sabiedriskajā darbā. Lai mūsu Latvija taptu labāka,” ar savu pieredzi brīvprātīgās darbā intervijā dalās cienījamā gleznotāja Sandra Krastiņa.

Pastāstiet, kā “nonācāt cietumā”.

Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāne Rudīte Losāne ar šo programmu jau strādā ilgāk nekā 20 gadu un pērn vasarā meklēja māksliniekus – voluntierus. Neviens mani turp nenosūtīja, pat nemudināja; abas ar mākslinieci Gundegu Dūdumu pašas pieteicāmies, izlasot feisbukā Rudītes uzrakstīto aicinājumu. Visi nosacījumi tur bija norādīti. Pati viņai uzrakstīju, un tā ir mana izvēle.

Tā kā arī Rudīte beigusi Kultūras akadēmiju un interesējas par dažādām kultūras nozarēm, tad programmas saturs nav tikai ar reliģisku ievirzi, bet daudzpusīgs. Cietumniecēm ir iespēja gan apgūt aktiermākslu un spēlēt teātri, gan klausīties mākslas zinātnes lekcijas, literatūras zinātnes lekcijas, piedalīties angļu valodas nodarbībās. Cilvēki jau tur ir ļoti dažādi, ne visiem tādas izglītošanās lietas ir bijušas pieejamas un zināmas.

Kāda bija jūsu motivācija atsaukties šim aicinājumam?

Tam, ka no veltītā laika un darba būs kāda reāla jēga, noticēju brīdī, kad uzzināju ciparus. Rādītāji, rēķinot, cik sieviešu pēc soda izciešanas cietumā par atkārtotiem noziegumiem atgriežas, bija man motivējoši. Sievietes, kas ir izgājušas šo četrus gadus ilgo Mirjamas programmu, cietumā vēlreiz nenonāk! Tas ir objektīvs rādītājs. Kad biju aizgājusi uz izlaidumu, man bija iespēja apskatīt, kā Mirjamas programmas dalībnieces dzīvo. Tās ir kā tādas kopmītnes. Normālas istabiņas, skaista duša, bibliotēka, kapela – tā ir atsevišķa mājiņa šai cietuma zonējumā. Cilvēki jau ir dažādi, un tie noziedzīgie nodarījumi, par ko tiek izciests cietumsods, ir ļoti, ļoti smagi. Mūsu grupā sievietes ir tieši par smagiem noziegumiem.

Kādi ir šie nodarījumi?

Krāpniecība, slepkavības, tirdzniecība ar narkotikām...

Ir arī cilvēcīgas sarunas mācību laikā, kurās cietumnieces atklāj savus stāstus?

Nē, nē, nē. Neesmu psihoanalītiķis, nemaz nevēlos tādas lietas dzirdēt. Nenoliedzami, procesā, caur zīmēšanu, arī sarunas mums notiek un viņas kaut ko par sevi stāsta. Bet es mērķtiecīgi to distanci noturu un nekādā veidā par viņu dzīvi neprašņāju. Tik, cik pastāsta, cik izriet no uzdevuma. Reizēm nodomāju – viņu pieredze dažbrīd ir lielāka nekā manējā. Kam tik nav iets cauri…

Kā noris jūsu mākslas apmācību process?

Nodarbības ir sestdienās un ilgst divas stundas, nereti par pusstundu pagarinām to laiku. Man ir astoņi pieauguši cilvēki, no kuriem vairums nekad nav zīmējuši vai darījuši to tikai kaut kad skolā. Ir ļoti dažādi gan intelekti, gan sagatavotības pakāpes. Primāri jau ir jāpanāk, lai viņas pilda uzdevumu. Jo pēc tam šai telpā viņas netiek, teiksim, kaut ko pazīmēt brīvajā laikā vai, piemēram, pabeigt savu darbu. Tāpēc darbam ir jābūt ļoti mērķtiecīgam.

No savas puses ikreiz izdomāju, kāpēc tieši konkrēto uzdevumu dodu. Ir jāmotivē. Nav jau tā, ka viņas visas rautos zīmēt.

Sistēma ir tāda – kad viņas nonāk Rudītes programmā, ir bez ierunām jāiet uz šīm nodarbībām. Meitenes pašas izvēlas, kuras no piedāvātajām apmeklēs, tā viņas vāc punktus. Tā nav brīvībā esošas personas iespēja iet pie kāda konkrēta mākslinieka uz zīmēšanas nodarbībām, lai sevi pilnveidotu.

Droši vien nekāda “pastaiga” šīs nodarbības nav!

Divās stundās astoņi cilvēki – tas prasa ļoti intensīvu darbu. Lai katrai atsevišķi parādītu, izskaidrotu. Tas brīžiem ir satriecoši, kad pasaku – atmēri trīs centimetrus ar lineālu no lapas malas, bet cilvēks pat nesaprot, kur uz lineāla to trīs centimetru atzīmi ieraudzīt. Un tie ir pieauguši cilvēki! Līdz ar to strādāju, var teikt, slapju muguru. Bet viņas novērtē. Jā, brīžiem arī spītējas, protestējot, kas tās par muļķībām, kāpēc kas tāds jādara? Un tad ir jāizskaidro, kāpēc.

Vai šī spītēšanās mēdz būt arī rupja, agresīva un nepatīkama?

Nē, nē! Redziet, uz šo Mirjamas programmu cietumnieces jau nenorīko, nenosūta piespiedu kārtā. Piedalās tās, kas piekrīt. Un viņas piekrīt noteikumiem. Tātad viņas jau ir izdarījušas izvēli, ka nākotnē vēlas dzīvot citādu dzīvi, kad izkļūs brīvībā. No ieslodzījumā pavadāmā laika sievietes piekrīt tos četrus gadus dzīvot atšķirīgi. Tur nedrīkst lamāties, tur ir klusuma režīms, lasa grāmatas, nemitīgi piedalās dažādās nodarbībās. Nav jau tā, ka visas cietumnieces uz ko tādu rautos.

Man bija pārsteigums, kad Rudīte teica – nav jau tā, ka liela rinda stāvētu uz programmu. Lielu daļu atgrūž tas, ka programmai ir reliģiska ievirze, kas ir visa pamatā. Bet daudzas sievietes attur arī tas, ka programma ir pilnībā latviešu valodā. Cietums jau nav tik latvisks...

Kāda veida mākslinieciskās izpausmes uzdodat savām cietuma skolniecēm?

Dažādus zīmēšanas vingrināšanās uzdevumus, kas iedrošina, ļauj izpausties. Saprotu, ka par māksliniekiem jau viņas netaisu, bet man ir jāparāda, piemēram, kā vienmērīgi noklāt laukumu, kā uzlikt papīru, kā to nofiksēt uz galda, kā pareizi turēt zīmuli, kā ar zīmuli ēnot.

Reizēm jau smiekli sanāk, kad man priekšā sēž šīs astoņas sievietes, galvas nodūrušas, centīgi švīkā papīru divas stundas.

Ja pirmajā brīdī viņas ir pārliecinātas, ka nesanāks, varbūt nesaprot uzdevumu, bet, kad piespiežu, parādu, tad redzu rezultātu un sajūtu milzīgu gandarījumu. Un viņās ir prieks un lepnums par padarīto! Sākumā viņas to negribēja, bet tagad jau mēs izliekam zīmējumus apskatei, pārspriežam, kas bija gribēts, kas sanāca, kas neizdevās. Es arī diezgan daudz stāstu par mākslas pasauli, un šī informācija paplašina zināšanas, ko iegūst arī mākslas vēstures lekcijās.

Esmu strādājusi skolā un zinu, kā rīkoties, kad man rāda darbu un jautā: “Skolotāj, ko darīt, ja šis te man nesanāca?” Tad kopā prātojam, kā mainīt situāciju, ko pārveidot, kā analizēt, pārvarēt neizdošanos un tikt pie alternatīva rezultāta. Mācu domāt. Tāpat kā dzīvē – viņas ieslodzījumā ir nokļuvušas tālab, ka no sliktajām izvēlēm ir izraudzījušās vissliktāko.

Zīmējat ne tikai tehniski, bet arī, piemēram, ziedus, dabasskatus, skaistas lietas – lai būtu tāds sirdi priecējošs rezultāts?

Cietumā ikdienā nedrīkst neko ienest, bet pagājušajā ziemā atnesu to sarkano Ziemassvētku puķi, lai viņas var pētīt, skatīties, kāds ir kātiņš, kā lapas no tā veidojas, kā tās ir “piestiprinātas”. Cilvēkam, kas nekad nav zīmējis, nekad par to nav domājis, viņam vajag paraugu. Jā, protams, zīmējam ziedus, atmiņu, noskaņu zīmējumus uz lielajiem papīriem.

Tik viegli un sirsnīgi par šo stāstāt! Psihoemocionālu smagumu šajā brīvprātīgajā darbā nemaz nejūtat?

Saprotiet, skolā, ieejot klasē pie pusaudžiem, jau arī nav tas vieglākais darbs. Visu klasi noturēt un panākt, lai viņi kaut ko dara, tam arī ir nepieciešams liels resurss.

Pusaudzis ir pusaudzis. Bet noziedznieks ir citāds skolēns...

Tur ir arī cilvēki ar augstākajām izglītībām. Mūsu grupā ir arī sievietes, kas bijušas ļoti augstos amatos un sodu izcieš par finanšu afērām. Bet ir arī lauku meitenes. Arī vecumi ir dažādi. Tur nonāk dažādu sociālo statusu, intelekta līmeņa un dzīves pieredžu cilvēki – visi ir vienā maisā. Un katrai tur ir jāatrod savs izdzīvošanas modelis vai recepte.

Negatīvās vibrācijas jebkurā gadījumā ir neizbēgamas, strādājot ar cietumā nonākušu auditoriju. Man ir jādomā visa nākamā diena par viņām, par viņu likteņiem. Bet tā ir arī mana pieredze un rūdījuma gūšanas iespēja. Pasaule taču ir ļoti dažāda. Katrs dzīvojam savā burbulī, un visādi satricinājumi var nākt. Un tad rodas pilnīgi citi burbuļi ar citiem noteikumiem.

Par programmas "Mirjama" autori

Cietumnieču resocializācijas programmas "Mirjama" autore ir dzejniece, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāja, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere Rudīte Losāne. Kopš 2001. gada viņa ir kapelāne Iļģuciema sieviešu cietumā, kur arī tapa programma "Mirjama", kurā atsevišķi no pārējām notiesātajām dzīvo un mācās vairākas sievietes. Viņām māca dažādas zināšanas un prasmes: mākslu, mūziku, Bībeles studijas, teātra un tēlotāju mākslu. Programma ir pieteikusi sevi kā patstāvīgu cietuma resocializācijas darba vienību, kas guvusi atzinību ne tikai Latvijas valsts mērogā, bet arī raisījusi starptautisku interesi.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “"Es neeju turp aiz žēluma," - māksliniece Sandra Krastiņa kalpo cietumā” saturu atbild Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.