Nepieradinātais piedzīvojumu meklētājs - draugi atminas viņsaulē aizgājušo režisoru Olafu Okonovu

Kas īsti notika ar Olafu Okonovu? Par viņa pazušanu informēja Austrālijas policija, ziņojot, ka režisors pēdējo reizi redzēts 7. decembrī Kambahā, kas ir Austrālijas galvaspilsētas Kanberas lielākā priekšpilsēta. Policija vēstīja, ka ģimene lūdz sabiedrības palīdzību Okonova meklēšanā, piebilstot, ka viņš ceļoja melnā Holden Captiva automobilī. Bet jau pēc četrām dienām kļuva zināms, ka Olafs ir miris, un kā viņa nāves datums norādīts 2020. gada 7. decembris.

Kas aizvadītajā gada nogalē atgadījās, nav skaidrs pat Okonova draugiem un bijušajiem kolēģiem. Vieni lēš, ka noticis kāds traģisks nelaimes gadījums, iespējams, Olafs devies filmēt Austrālijas skarbo dabu un tas izrādījies liktenīgi. Jo režisoram tik ļoti paticis riskēt, viņš alcis piedzīvojumu. Lūk, Olafa Okonova draugu atmiņas, ar kurām viņi dalījušies žurnālam "Kas Jauns".

Patika pārsteigt

Režisors un videomākslinieks Roberts Rubīns, viens no Olafa tuvākajiem draugiem:

“Grūti pieņemt notikušo. Tas ir pārāk šokējoši. Ar Olafu iepazināmies Latvijas Kultūras akadēmijas TV režisoru studiju programmas sagatavošanās kursos un kļuvām par labiem draugiem. Es režijas lietās biju pilnīgs iesācējs, bet Olafs jau diezgan pieredzējis, līdz ar to viņš bija tas, kas mani ieveda videomākslas pasaulē. Viņš man bija kā mentors, kā iedvesmas avots, es no viņa mācījos smalkās montāžas lietas. Sākām darboties kopā, kopā iestājāmies Latvijas Kultūras akadēmijā.

Kā cilvēks Olafs bija ļoti dažāds – katrs viņu pazina citādāku. Taču es viņu pazinu ļoti personiski. Viņš ar gadiem mainījās, kļuva aizvien nopietnāks, aizvien ambiciozāks, viņu aizvien vairāk sāka interesēt zinātne. Un tas, ka daudziem viņa kolēģiem un draugiem bija pārsteigums, ka Olafs pirms gada pārcēlies uz Austrāliju, nav nekāds brīnums. Viņam patika pārsteigt. Piemēram, man viņš nav bildis ne vārda, ka strādā pie kāda projekta, bet te pēkšņi uzaicina jau uz gatavas filmas pirmizrādi! Tāpēc, ja kādu laiku no Olafa bija klusums, varēja nojaust, ka viņš gatavo kādu pārsteigumu.

Tas, ka viņš aizbrauca uz Austrāliju, visticamāk, bija viņa kārtējais eksperiments, pasaules izzināšana. Īsti nezinu, ko viņš tur bija iecerējis paveikt, bet skaidrs, ka viņam bija kāds mērķis, jo bija jau sarunāti radošie projekti, ekspedīcijas. Es tiešām nezinu, kas ar Olafu atgadījās. Respektēju viņa ģimenes vēlmi, tāpēc arī neesmu par to interesējies. Bet ar Olafa draugiem un kolēģiem esam vienojušies: kad epidemioloģiskā situācija atļaus, visi satiksimies un godam pieminēsim šo lielisko cilvēku.”

Viņš bija īpašs

Bijusī LTV žurnāliste Elīna Bīviņa:

“Viņš ir viens no cilvēkiem, par kuru ir tā īpašā apziņa – cik labi, ka viņš ir uz šīs pasaules. Bet nu diemžēl Olafa vairs nav. Ļoti bēdīgi. Es pat īsti neatceros, kad mēs iepazināmies – vai tie bija LTV laiki vai reklāmas aģentūrā. Vispār man šķiet, ka esmu viņu vienmēr pazinusi – tā ir tāda pārpasaulīga sajūta. Mēs nebijām tiešie kolēģi, mēs neesam strādājuši kopā pie kāda raidījuma, bet viņš tiešām bija tas cilvēks, par kura esamību varēju justies laimīga! Pat nevajadzēja katru dienu sazināties, satikties. Pietika vien ar šo apziņu, ka viņš ir. Vienalga, kurā kontinentā.”

Drošs kā klints okeānā

Režisors, "Kalve Studija" vadītājs Māris Kalve:

“Pirmo reizi Olafs nāca pie mums Mākslas akadēmijā ar kinokameru un filmēja manu dizaingrafikas kursu. Es studēju kopā ar Olafa māsu Gitu Treici. Tas varēja būt ap 1993. gadu, un toreiz skaitījās, ka filmēt var tikai kino studijas vai TV, bet jauns puisis ar filmas kinokameru rokās bija notikums. Olafs atstāja ļoti patstāvīga cilvēka iespaidu un skaidri zināja, ko vēlas panākt, – man tas likās pārsteidzoši. Var teikt, ka toreiz Olafa darbības ar kameru dēļ kaut kur zemapziņā man iesēdās doma un iedvesma par kustīgo bildi, kas vēlāk izveidoja visu manu dzīves ceļu.

Olafs bija izcils inovators, viņš vienmēr interesējās par nozares radošajiem un tehniskajiem jaunumiem un vairākkārt man palīdzēja un ieteica stratēģiskus lēmumus, kas dod savus augļus joprojām. Olafs prata montēt kā neviens, tieši no viņa es iemācījos īstu videomontāžu. Olafs bija unikāli lakonisks it visā, konkrēts un racionāls, bet tajā pašā laikā nepazaudējot ne kripatu cilvēcības. Unikāla viņa īpašība bija miers, neatceros pat kritiskās situācijās nervozēšanu vai haotiskumu, Olafs vienmēr saglabāja tādu savu “olafiski” prātīgo mieru.

Ja man būtu jāizveido tāds ideālais cilvēka tēls, Olafs kā prototips būtu ļoti tuvu tam. Ļoti. Olafs bija no tiem, kurus var saukt “cilvēks orķestris”, viņš varēja pats uzrakstīt scenāriju, izcili ierunāt tekstus, pats nofilmēt un samontēt praktiski jebko. Un, kas ir īpaši unikāli, Olafs visu darīja bez vilcināšanās, viņam piemita tāda jaudīga katras minūtes izmantošanas spēja, bet mūsu pasaulē termiņiem ir milzu nozīme. Savstarpējā komunikācijā Olafu draudzīgi saucu par O2 – par Skābekli, jo viņa piedalīšanās jebkurā darbā nozīmēja oriģinālu pieeju un bezkompromisa kvalitāti. Tā bija vienmēr, viņš bija cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties vai palūgt padomu. Tāds kā pamatīga klints vētras pārņemtā okeānā – tāds bija un mūžam paliks mans draugs Olafs Okonovs.”

Viens gads kopā

Mūziķis Ingus Ulmanis:

“Tikšanās ar Olafu bija viens spēcīgs nogrieznis manā dzīvē. Pirms tam viņu nepazinu, arī pēc tam mūsu ceļi nekrustojās, bet tas gads kopā bija ļoti spilgts. Toreiz, 2014. gadā, Dabas koncertzāle strādāja pie uzveduma "Asterolepis ornata" Siguldā. Meklējām kādu, kurš varētu nofilmēt, un uzveduma režisors Roberts Rubīns ieteica savu radošo skolotāju Olafu Okonovu.

Olafs tam visam piegāja ļoti nopietni. Viņā pavērās kaut kas tāds, kas raksturīgs tikai retajam šīs jomas profesionālim. Olafs pēkšņi no režisora kļuva par mūziķi, viņam vajadzēja partitūru, viņam vajadzēja visā iedziļināties. Safilmētais materiāls bija “kilometriem” garš, tā montāžā bija jāiegulda milzīgs darbs. To darījām divatā ar Olafu – viņš kā režisors, es kā pasākuma producents –, un tā šo filmu Devons uztaisījām. Strādājām viņa mājā, dienu dienā kopā pavadot ļoti ilgas stundas. Šajās prāta vētrās man bija lieliska iespēja iepazīt Olafu tuvāk. Sākumā viņš likās drusku nepieejams, tāds ļoti inteliģents vīrs. Bet, ja ar viņu sarunājās tikpat inteliģenti, ar faktiem, tad viņš pilnībā atvērās.

Olafa gars bija pilnībā nepieradināms, viņam patika piedzīvojumi, nereti piedzīvoja riskantas situācijas, viņš bija pilns noslēpumu. Bet, kad atvērās, tie viņa stāsti!!! Viņa filma Devons bija ļoti smalks, no daudziem sarežģītiem pavedieniem radīts meistardarbs. Vienkārši lielisks! Viņš ļoti aizrāvās ar Dabas koncertzāles ideju, tā saskanēja ar viņa domāšanu, un skaidrs bija, ka viņš to nedarīja naudas dēļ. Protams, viņš par savu darbu vēlējās saņemt atalgojumu, taču Olafs darīja to, kas bija viņa sirds darbs.”

Aizgājuši abi...

LTV režisore Kristīne Lībiete:

“Man savulaik bija ļoti tuvi divi kolēģi: Mārtiņš Ķibilds un Olafs Okonovs. Un nu nevienam vairs nevar piezvanīt, parunāties, palūgt padomu vai kādu telefonu.... Viņu vairs nav! Talantīgu, spēcīgu veču, kuri tā arī nepaspēja nosvinēt savus 50! Olaf, lai viegli... Vienmēr paliksi atmiņā kā ļoti labs draugs un lielisks režisors!”

"Bumeranga" neformālais dalībnieks

Valkas mērs, grupas "Bumerangs" mūziķis Vents Armands Krauklis:

“Iepazināmies 90. gadu vidū, un, kad 1997. gadā "Bumerangam" bija koncerttūre uz Ameriku, Olafs devās līdzi, jo viņš bija cilvēks, kuram patīk piedzīvojumi, viss neparastais. Olafs šo tūri nofilmēja, uzdāvināja katram grupas dalībniekam videopārskatu, bet vēlāk uztaisīja vienai "Bumeranga" dziesmai videoklipu. Tas bija ļoti nepierasts, taču mums ļoti, ļoti patika. Diemžēl neviens no grupas pat neatceramies, kā šo dziesmu sauc, cerams, ka varbūt kaut kur televīzijas arhīvos šis videoklips saglabājies.

Kopš tā laika, tiklīdz "Bumerangam" notika kas būtisks, Olafs bija klāt. Var teikt, viņš pat bija kā grupas "Bumerangs" viens no neformālajiem dalībniekiem. Viņš bija ļoti pozitīvs, atvērts cilvēks, ar kuru vienmēr bija ļoti interesanti papļāpāt. Man šķiet, ka Olafam nauda nebija primārais, ar viņu varēja sarunāt, ka vispirms uztaisām klipu un tad domājam, kur atrast naudu, lai samaksātu par darbu.

Viņa nāve mūsu grupai ir pamatīgs šoks. Olafs ir cilvēks, ko vienmēr atcerēsimies ar pozitīvu, bet tajā pašā laikā skumju sajūtu, jo viņam bija vēl jādzīvo un jāstrādā. Olafs bija ļoti talantīgs. Ar savu īpašo skatu uz lietām. Visu, kam viņš ķērās klāt, viņš darīja ar sirdi un dvēseli. Līdz rezultāts bija pavisam oriģināls un ne tik šabloniski paredzams. Tāda īpašība ir retums. Viņš bija ideālists. Viņam nebija svarīgi, vai ar projektu varēs labi nopelnīt, viņam galvenais bija, lai pašam būtu interesanti un galarezultāts patiktu visiem.”

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!