Kā pieņemt, ka tev vairs nav 30 un arī ne 40 gadu. Unas Ulmes dienasgrāmata TV šovā "Sapņu ķērājas". 3. sērija

Iepriekšējās dienasgrāmatas sērijās Una stāstīja par bailēm, kas bremzē izaugsmi, un dalījās atziņās, kā dzīve mūs izmaina, ja nemaināmies paši.

Katrā raidījumā kopā ar meitenēm un viesiem mēs runājam par sev aktuālām tēmām, kas šajā reizē būs manis ierosināta. Runāsim par bailēm no vecuma, par novecošanos un māku pieņemt savus gadus. Es par šīm tēmām esmu stāstījusi ļoti daudz un kļuvusi par teju vai eksperti, taču tas nenozīmē, ka mani pašu tas neuztrauc. Galvenā atziņa, ko esmu guvusi – no vecuma nav jābaidās, bet vecumam ir jāgatavojas. Gan psiholoģiski, gan fiziski.

Pati savu smagāko “vecuma” krīzi piedzīvoju, kad man bija 33 gadi, kad biju veiksmīga savā karjerā, taču iekšā gruzdēja neapmierinātība. Nespēju sev atzīt, ka kaut kas nav kārtībā, jo nebija motivācijas kaut ko mainīt. Centos to kompensēt ar košu ārējo tēlu, taču slīgu arvien dziļāk dažādos kompleksos. Jā, pat biju aizdevusies pie plastikas ķirurga, kurš, par laimi, mani aizsūtīja mājās.

Šobrīd esmu pieņēmusi domu, ka nav jēgas cīnīties ar to, ko nevaram ietekmēt. Protams, nenoliegšu, ka reizēm ir grūti pieņemt, ka tev sen nav 30 un ne arī 40. Tieši tāpēc šajā vecumā pašapziņai ir ārkārtīgi liela nozīme. Vairs nav tik daudz iespēju uzlādēt baterijas no apkārtējo uzmanības. Ir jāatrod pašai savi uzlādes avoti. Šis ir brīnišķīgs brīdis, kad vairāk laika un līdzekļu varam veltīt pašas sev – savai izaugsmei, pašizziņai un arī skaistumam.

Šis viennozīmīgi ir brīdis, kad svarīgus lēmumus vairs nedrīkst atlikt! Un arī trakulības ne! Šajā ziņā šis šovs man ir devis ārkārtīgi daudz! Piemēram, Grēta mūs paņēma līdzi īstenot savu sapni par gaisa akrobātiku cirkā. Mani tas tā aizrāva, ka es pieteicos uz Cirka skolas nodarbībām, tostarp apgūt roku stāju.

Tā īsti neticēju, ka man tas izdosies, taču nolēmu, ka tādā veidā vismaz varēšu patrenēt savas vājās rokas. Tad nu, lūk, – jau pirmajā nodarbībā man izdevās nostāties uz rokām, tiesa, pie sienas, bet turpinājām to darīt bērnības “ritentiņa” tehnikā.

Protams, uzreiz jau nesanāk, bet tas iedod sajūtu – es varu! Ja ne šodien, tad rīt es to varēšu! Izrādās, ka tas ir iespējams! Visas šaubas, bailes un pārējie bloki pazuda vienā acu mirklī, un es sapratu, ka  viss ir mūsu galvā! Tikai un vienīgi mēs paši bremzējam savu potenciālu, nedodot tam iespēju izpausties.

Bet vēl interesantāk gāja ar manu sapni uzspēlēt bungas! Tikko biju salauzusi pēdas mazo pirkstiņu, kas man spieda paņemt pārtraukumu Cirka skolā. Turklāt no rīta pamodos ar nenormālām muguras sāpēm. Nevarēju pat iztaisnot muguru. Kāda filmēšana, kādas bungas! Centos to visu pārcelt, taču filmēšanas procesā bija iesaistīts pārāk liels cilvēku skaits.

Un mans dzīvesbiedrs Gaitis nevis mani pažēlo, bet saka, lai beidzu čīkstēt! Nekas cits neatlika, kā ķerties pie pretsāpju zālēm un doties pie Andžeja Grauda uz Bungu skolu. Sākot nodarbību, jau kļuva vieglāk, un Andžejs pārliecināja, ka bungu vibrācija palīdzēšot. Ticat vai ne, bet pēc pāris stundām mēs ar Ievu jau stāvējām uz skatuves Latvijas 1.Rokkafejnīcā un spēlējām kopā ar mazajiem Andžeja bundziniekiem.

Bet ar to vēl viss nebeidzas! Skatītāju vidū ir gan mūsu draugi, gan mūziķi un pat Gaitis, kurš no rīta klusēja kā partizāns! Ar šo uzstāšanos beidzās arī manas muguras sāpes, kuras nav atgriezušās līdz šai dienai. Mācība no šīs pieredzes – nekad nepadoties pie pirmajām grūtībām un neaizrauties ar sevis žēlošanu.

Šajā reizē kā eksperte pie mums ciemojas socionikas konsultante Evija Čeprova, kuras dzīves pieredze vietām sasaucas ar manējo. Agra šķiršanās, neapmierinātība ar sevi jaunībā un dzīves jēgas atrašana, sastopot otro vīru. Viņa mūs nedaudz ieveda socionikas pasaulē un atklāja, ka bailes no vecuma palīdz uzvarēt tuvs cilvēks blakus – draudzene vai dzīvesbiedrs, protams, ja tas ir tavs īstais. Pēc Evijas domām, šķiršanās ir kā labs grūdiens dzīves izmaiņām, lai galu galā satiktu cilvēku, ar kuru saskan un ir labi.

Ciemos esam arī aicinājuši TV personību Dagmāru Leganti, kuras profesija pieprasa allaž izskatīties labi un būt lieliskā formā. Tas arī viņai izdodas, bet nav tā, ka Dagmāru neuztrauc, kas notiks vēlāk. Vai nebūs tā, ka vienā brīdī gadu dēļ viņa vairs nevarēs strādāt savā profesijā. Tāpēc viņa atzīstas, ka meklē veidus, kā attālināt novecošanos.

Visbeidzot – pie mums ciemojas mūžam jaunais Ingus Ulmanis. Uzzinot viņa gadu skaitu, mēs vienā balsī pārvaicājam – cik? Ingus ir no tiem mūziķiem, kas šķietami nenoveco vispār. Un mums viņš arī atklāj savu jaunības recepti. Pavisam nejauši man izdodas samulsināt Ingu, pavaicājot, kā viņš tika galā ar savu 40 gadu krīzi. Te viņam esot palīdzējis tēva padoms – ja domā, ka dzīvē būs kaut kas labāks, tu dziļi maldies, izvērtē patiesi to, kas tev ir. Caur smiešanos un nopietnām sarunām. Ingus beigās rezumē: “Līdz pēdējam elpas vilcienam, kamēr esi dzīvs, tev ir iespēja.”