"Edvīns bija vienkāršs un unikāls cilvēks..." - Vents Armands Krauklis dalās atmiņās par viņsaulē aizgājušo "Dakotas" mūziķi Zariņu
Pagājušajā nedēļā mūs sasniedza ziņa, ka mūžībā devies latviešu dziedātājs un ģitārists, grupu "Dakota" un "Dālderi" līderis Edvīns Zariņš.
Valkas novada domes priekšsēdētājs un kapelas "Bumerangs" mūziķis Vents Armands Krauklis atklāj, ka Edvīns Zariņš viņam bijis ļoti labs paziņa: “Es ar viņu iepazinos 80. gadu sākumā. Ļoti, ļoti sen, kad vēl mācījos Cēsu Mūzikas vidusskolā, Dālderiem bija koncerts Priekuļos, un es uz to aizbraucu. Man tiešām ārkārtīgi patika, jo tas bija pavisam kas citāds nekā tā laika estrādes mūzika. Pēc koncerta aizgāju aizskatuvē parunāties ar Edvīnu. Viņš bija zvaigzne, bet es – parasts students. Edvīns bija ļoti vienkāršs, un man kā topošam mūziķim tas bija svarīgs brīdis. Savukārt 80. gadu beigās "Bumerangs" bija kļuvis slavens, arī es biju slavens, bet "Dālderi" vairs nebija tik slaveni... Tad vienmēr bija laba sajūta satikties dažādos pasākumos, kur mēs spēlējām un kur uzstājās Edvīns. Ar viņu vienmēr bija interesanti parunāt, jo viņš bija tāds cilvēks, kas mācēja par sarežģītām lietām izteikties vienkārši.”
“Tad sekoja 90. gadi, kad mūziķiem nebija darba un cilvēkiem nebija naudas, ko maksāt par koncertu biļetēm. Tajā laikā es sāku izdot pirmo rokmūzikas žurnālu "Pastnieku iela", kam bija paliela tirāža. Biju pārsteigts, kad Edvīns man uzrakstīja vēstuli, jo, izrādās, viņš tajā laikā strādāja Bauskā par sargu autostāvvietā.
Tas bija šoks, jo sanāca, ka viņš tobrīd nevienam nav vajadzīgs.
Tad mums izveidojās sadarbība, jo Edvīns sāka rakstīt žurnālam šo to par kantrimūziku un Latvijas mūziķiem. Tad jau radās "Dakota", un viņi bija uz viļņa. Daudz dažādos pasākumos tikāmies, kur valdīja arī mūziķu bohēma. Nav ko slēpt, tas viņam gāja pie sirds. Un mēs arī nebijām nekādi svētie... Vēlāk, kad "Bumerangam" bija 20 gadu jubileja, izdomājām, ka koncerta pirmajā daļā aicināsim draugus – mūziķus, lai katrs no viņiem sagatavo vienu "Bumeranga" dziesmu savā versijā. Bija gan "Jumprava", gan "Līvi", gan Ieva Akuratere, Zigfrīds Muktupāvels, Ingus Ulmanis un, protams, arī "Dakota" un Edvīns. Viņš bija sagatavojis vienam vecam "Bumeranga" gabalam interesantu versiju kantri stilā. Pēc koncerta bija arī kārtīga neformālā daļa, kur pamatīgi izsmējāmies un atcerējāmies dažādus kopīgos piedzīvojumus. Toreiz to koncertu vairākas reizes arī rādīja televīzijā,” atminas Krauklis.
“Beidzamos gados ar Edvīnu tikāmies retāk, jo man mūzikas darbība ir gājusi mazumā. Bet Edvīns vienmēr teica: “Nu, beidz! Ja es varu, tad kāpēc "Bumerangs" tik reti uzstājas?!” Viņš vienmēr mudināja, ka mums vajag aktīvāk darboties,” saka Krauklis un stāsta, ka Edvīns bijis “unikāls cilvēks”. “Beidzamie gadi vispār ir zīmīgi ar to, ka viņsaulē aiziet tik daudz talantīgu cilvēku, ar kuriem man bijuši forši kopīgi brīži. Sākot ar Gunti Skrastiņu, Gvido Lingu un beidzot ar Mārtiņu Braunu. Vienīgais veids, kā pašam neieslīgt depresijā, ir atcerēties to foršo, kas piedzīvots. Ja mēs ticam un ceram, ka pēc cilvēka aiziešanas dvēsele kaut kur ir un paliek, tad svarīgi, lai par šo aizgājēju mēs atceramies priecīgos un gaišos brīžus. Es domāju, ka Edvīna gadījumā nav riska, ka mēs neatcerēsimies. Viņa labākās dziedātās dziesmas skanēs vēl daudzus gadu desmitus,” tā Vents Armands Krauklis, kas ar Edvīnu klātienē pēdējo reizi ticies pirms trim gadiem, kad "Dakota" spēlēja balli Valkas pilsētas kultūras namā.
