"Esmu sirsnīgs čalis!" - Ingus Ulmanis par "Jumpravu", popularitāti, sekssimbola slavu un psihoterapiju

Grupas "Jumprava" solists tās pirmsākumos, grupas "Lādezers" un populāro projektu "Brīnumskapis" un "Dabas koncertzāle" izveidotājs, TV un Latvijas Radio raidījumu vadītājs Ingus Ulmanis pērn septembrī nosvinēja 60. dzimšanas dienu, bet nu devies jubilejas koncerttūrē "Kā man laiku apvaldīt?" pa visu Latviju. Un intervijā žurnālam "Kas Jauns" atklāj daudz interesantu faktu par sevi.

Esi no tās paaudzes, kad jaunībā, skatoties uz 60 gadu jubilāriem, likās, ka viņiem dzīve jau ir beigusies un atliek vien ietīties baltā palagā un lēnām taisīties uz kapu pusi...

Jau uz četrdesmitgadniekiem tā skatījāmies! Patiesībā es nesen tieši to arī atcerējos. Bet tagad ir citi laiki, dzīve turpinās. Es gan neteikšu, ka pats izskatos diži jauns (smejas), bet... Runājāmies ar draugu, un es viņam teicu, ka vēl nemaz neizprotu, kas ir vecums, ka vecumu neizjūtu! 

Tagad pats jau gadu esi septītajā gadu desmitā. Tas ir daudz vai maz?

Es uz to skatos filozofiski. Dabas koncertzāles projektā daudz runāju ar zinātniekiem, piemēram, ģeologiem. Viņi uz vecumu raugās pavisam citās kategorijās – akmens mūža kategorijās. Ka cilvēces mūžs ir viena sekunde no akmens mūža. Un, domājot par paša vecumu, tas zināmā mērā mani absolūti nomierina.

Kādreiz bērnudārzā bija jāraksta, par ko gribi kļūt. Par ko tu gribēji kļūt? Nesapņoji par tālbraucēju šoferi, jo tad Padomju Savienībā vismaz varēja apskatīt tālākas par savu dzimto rajonu zemes.

Par tālbraucēju šoferi nē, bet par parastu šoferi gan! Jo man mammas brāļi bija tehniski cilvēki – viens galvenais mehāniķis, bet otrs šoferis. Kad tiku pie viņiem uz laukiem, man vienmēr ļoti patika būt pie visādām mašīnām, braukt kombainā. Brālēns izmācījās par mehāniķi, bija autosportists, un es viņu apskaudu, arī gribēju būt šoferis, domāju, ka tas ir viens no dzīves zvaigžņu ceļiem. Taču man bija tāda kā nolemtība uz dziedāšanu – neatkarīgi no paša gribēšanas man lika dziedāt. Tēvam bija spēcīga balss, un arī man tāda bija. Tāpēc man visu laiku lika dziedāt, vienalga, kur biju. Tā nu pamazām kļuvu par tādu kā jokdari, kas visu laiku kaut kur uzdzied. Sāku spēlēt ģitāru, pabeidzu mūzikas skolu, kur piecus gadus mācījos spēlēt akordeonu. Tāpēc, lai cik ļoti gribēju ņemties ar mašīnām, man tomēr nebija citas izvēles. Brālēnam, kurš piecus gadus vecāks, vienmēr pirka visādas lietas – mopēdus, motociklus, un es vienmēr pārsēdos uz viņa vecajiem braucamrīkiem. Atceros, kā mocījos iestumt "Rīga 7" mopēdu, taču to nekādi neizdevās iedarbināt, un krusttēvs, to redzot, noteica: “Nu šitam čalim no tehnikas poņas nav!”

Kā sākās tava muzikālā karjera? Atceries pirmo koncertu, pirmo publisko uzstāšanos?

Atceros pirmo publisko uzstāšanos mūzikas skolas izlaidumā. Līdz tam nekādi nesapratu, kāpēc piecus gadus mācījos akordeonu – tas šķita pilnīgi nekāds instruments – un kāpēc vispār to spēlēju. Līdz sākām gatavot vienu skaņdarbu duetā ar skolotāju, viņas pavadībā ļoti labi satrenējos. Izlaidumā to arī nospēlējām, sekoja aplausi. Turklāt ne jau vienkārši aplausi, bet pamatīgi, tādi kā pēc koncertiem. Tas bija kā zibens spēriens caur manu apziņu, sapratu, ka tā nav uzspēlēšana čomiem ballītēs, ka tas ir kaut kas daudz, daudz vairāk. Pēc tam šo sajūtu atkal atguvu, kad sāku jau spēlēt rokgrupās, piemēram, kopā ar mūziķenes čaļiem Augšlīgatnes grupā "Pasažieri".

Kā nonāci līdz "Jumpravai"?

Visi tie "Jumpravas" čaļi lielā mērā bija gājuši cauri Cēsu mūzikas skolai, kur arī es mācījos. Viņi bija vecāki par mani, es "Jumpravā" biju sīkais. Un Grāvis (Aigars Grāvers – "Kas Jauns") arī klīda pa mūziķeni – te viņu meta ārā, te viņš atkal iestājās. Tāds neatkarīgs čalītis ar bārdu, viņam vienīgam tā auga! Un tad viņš mani uzaicināja uz "Jumpravu". Es gan īsti negribēju, bet Grāvis jau bija neatlaidīgs, samācīja dziesmas, un aizbraucu uz pirmo mēģinājumu. Vēl tagad atceros "Jumpravas" instrumentu skaņu, kā skanēja bungu šķīvji – tas bija kosmoss, tas nosēdināja visas manas domas par palikšanu Cēsīs. Mūzikas skolas pēdējā gadā jau braukāju uz mēģinājumiem. Pa dienu skolā Cēsīs, tad autobusā divas stundas uz Rīgu, pēc tam pusotra stunda vilcienā līdz "Jumpravai". Naktī mājās, un jau nākamajā rītā uz skolu. Pirmais mūsu "Jumpravas" koncerts bija Ogres estrādē, atceros, ka es uz skatuves izgāju ar lāpu rokās. Un skatītājos bija kādi 20 cilvēki... Taču visai ātri "Jumprava" kļuva mega populāra.

Kāpēc tavi un "Jumpravas" ceļi šķīrās? Kas notika? Toreiz baumoja, ka tiki no grupas patriekts, jo esot nonācis apreibinošo vielu atkarībā...

Pirmkārt, es nekad mūžā neesmu lietojis narkotikas, otrkārt, es grupā alkoholu dzēru vismazāk. Gan toreiz lietoju maz, gan tagad. Bet iemesls bija ļoti vienkāršs – es pats aizgāju! Nu, kā! Jauni cilvēki ir ļoti karstasinīgi. Tāds bija arī Grāvis, kurš "Jumpravā" lielā mērā bija noteicējs, viņš ņēma virsroku tajā, kādā virzienā grupa darbojās. Jāņem arī vērā, ka Aigars bija par mani vecāks, un tajā vecumā pat gada starpība daudz ko nozīmēja. Kā lai pasaka...

Šķita, ka kaut ko nedaru pa īstam, taču es esmu tendēts uz īstām lietām. Un šī situācija manī radīja lielu diskomfortu.

Bet vai tas nebija grūts lēmums – pamest slavenu grupu popularitātes zenītā? Jābūt “baigām olām”!

Man vienmēr bijušas “olas” attiecībā uz lēmumu pieņemšanu, šajā ziņā neesmu pamīksts čalis, un idejas vārdā esmu gatavs uz visu. Bet man jau bija arī savi palīgi – vienu vakaru piezvanīja Aigars Voitišķis, kas izteicās, ka vēlas iet prom no "Jumpravas". Viņam gan bija pavisam citi iemesli, viņš gribēja vairāk spēlēt ģitārroku. Taču viņš nojauta, ka arī es gribu aiziet. Tad mēs satikāmies, piešāvāmies un izlēmām, ka viss – ejam prom. Kad "Jumpravai" paziņojām šo lēmumu, puiši no manis to jau gaidīja, bet no Aigara nepavisam nē. Tas bija liels šoks!

Taču šoks ar labām beigām – izveidojās divas superīgas grupas "Jumprava" un "Lādezers"!

Jā, nesen koncertā viena fane tieši tādus vārdus arī teica: “Paldies Dievam, ka jūs aizgājāt, jo tagad mums ir divas foršas grupas!”

Atgriežoties pie baumām, kādas ir vistrakākās runas, ko esi par sevi dzirdējis?

Par laimi, tie bija laiki, kad nebija interneta, nebija komentāru sociālajos tīklos, tāpēc nemaz nezināju, ko par mani runā. Līdz ar to biju pasargāts no baumām. Jo nezinu, kā būtu izturējis kritiku, atceros, ka es patiešām ļoti pārdzīvoju mūzikas kritiķu atsauksmes. Jā, mani paglāba, ka tajos laikos nebija interneta. It sevišķi, kad tobrīd man dzīvē bija ļoti smags posms. 90. gadi man bija “elle un Indija”, es šķīros no sievas, naudas nebija, grupai "Lādezers" visu laiku neveicās. Tas bija draņķīgs laiks, kaut kāda mistika, domājām pat mainīt grupai nosaukumu uz "Nolādētie"...

80. gados tu biji īsts sekssimbols, patiki gan pusaudžu meitenēm, gan tantēm. Nebija tā, ka no pielūdzējām nevarēji ne atkauties?

Lai arī žurnālos kaut kādā aptaujā biju atzīts par seksīgāko mūziķi, es to neņēmu vērā. Iespējams, šis sekssimbola statuss pat spēlēja kaut kādu lomu, man bija vieglāk uzsākt sarunu ar pretējā dzimuma pārstāvēm, bet es to neizmantoju ļaunprātīgi. Vismaz es tā ceru! Starp citu, kad Aigars Grauba uzņēma filmu par "Jumpravu", aktieriem bija nepieciešamas parūkas, lai pēc iespējas vairāk izskatītos kā mēs tajos gados. Un grimētājas stāstīja, ka visvairāk meitenes savus matus sasūtījušas tieši Ulmaņa atveidotājam. Bet varbūt es patiku tāpēc, ka esmu tāds sirsnīgais čalis? Atceros, ka Aigars Krēsla toreiz man pat teica: “Tu mums esi tāds sirsnīgs cilvēks!” Tajos laikos gan tas nebija nekāds kompliments, jo toreiz modē bija skarbums, skarbie džeki.

Un kā ar popularitāti un slavu? Tā nav smaga nasta ar lielām blaknēm? Tu taču nevari brīvi atpūsties, cilvēki uzreiz atpazīst, gluži ar pirkstu nerāda, bet ar acu kaktiņu blenž – ko tas Ulmanis tur dara!

Ir jāsaprot, un būsim atklāti – es neesmu populārs! Un pēdējos 30 gadus esmu centies nebūt tāds. Jo man "Jumpravas" laiku popularitāte izdarīja lāča pakalpojumu tajā ziņā, ka es vairs nekad negribu atgriezties tāda līmeņa popularitātē. Protams, man gribas, lai klausās manu mūziku, lai nāk uz maniem koncertiem, bet nevēlos atgriezties dziesmas Mākonis slavas mākonī. Tas ir nogurdinoši. Vai mani atpazīst? Kaut kādā ziņā jā! Bet tādā, ka cilvēkam šķiet, ka mani ir redzējis, bet neatceras, kur. Man reiz tā bija veikalā pie kases. Rindā priekšā stāvēja kāds vienkāršs vīrs, viņš uz mani paskatījās, paskatījās un: “Sveeeeiks, Aivar!!!!” “Sveiki, sveiki, bet Aivars es nebūšu.” “Kā?! Paga, mēs tak galdniecībā strādājām!” Un vēl es esmu ievērojis, ja esmu labi saģērbies, tad mani pamana un atpazīst! Bet citādi neviens pat nepievērš uzmanību. Un labi, ka tā!

Kā ir sadzīvot ar uzvārdu Ulmanis? Re, Rumpīša kungu – tas, kurš Guntis Ulmanis, – ielika par prezidentu!

Nav ne mazāko problēmu. Vismaz šobrīd. Manas meitas lepojas ar savu uzvārdu. Padomju laikos gan man skolā bija problēmas. Toreiz vēsturē taču mācīja, ka Ulmanis ir slikts cilvēks, tāpēc mani apsaukāja. Es to ļoti pārdzīvoju, tad nu man joprojām patīk, ja mani uzrunā vārdā, ne uzvārdā. Bērnības trauma...

Tava aizraušanās ir amatniecība – veco lietu restaurācija, atjaunošana. Vai Latvija nav zaudējusi izcilu amatnieku, vīru ar zelta rokām? Jo, kā tantes teiktu, mūzika jau nav nekāda profesija...

Lai arī esmu māju uzcēlis, ne vienu vien remontu uztaisījis, tomēr neesmu nekāds izcilais amatnieks. Tā kā pats neko tādu nemāku uztaisīt, tad ņemu kāda vecmeistara darbu un restaurēju. Es varu stundām knibināties pie kaut kādiem sīkumiem. Līdz ar to Latvijas amatniecība neko nav zaudējusi. Bet mājās visus darbus daru pats. Visus. Tas prasa labus instrumentus. Un es pērku labus instrumentus, cik varu atļauties. Jo, ja neesi labs amatnieks, tad vajag labus instrumentus (smejas). Man vēl trūkst visādu sīku urbīšu. Man patīk restaurācijas process, es darbnīcā varu pazust stundām ilgi, tā, ka ģimene mani neredz.

Ja, piemēram, psihoterapeits tev liktu pašam sevi noraksturot, ko tu atbildētu?

Ka esmu atklāts cilvēks!

Esi vispār meklējis psihoterapeita palīdzību?

Jā. Vienreiz veselu nedēļu gāju pie psihoterapeita. Pārkāpu Ceļu satiksmes noteikumus, pie Baltezera pārbraucu nepārtrauktai līnijai, un mani par šo agresīvo braukšanu Ceļu policija nosūtīja pie psihoterapeita! Izgāju visu kursu kā mīļais, kādu mēnesi biju mierīgs. Jā, man ir problēmas ar ātru braukšanu. Jo es esmu ugunīgs cilvēks. Atklāts un ļoti ugunīgs! Tāpēc arī ātrs. Bet es cenšos nebraukt ātri.