Ingus Ulmanis par mūziku un restaurēšanu: "Darbojoties ar rokām, es atbrīvojos no mistiskas sajūtas, ka esmu tikai mūziķis"

Ražīgāk komponēt viņš, protams, sāka grupā Lādezers, kas par sevi ik pa laikam atgādina, tomēr Ingus balss pēdējos gadu desmitos biežāk skanējusi Latvijas Radio 1 nekā no skatuves.

Ingus balsi pazīst nu jau vairākas paaudzes – no projekta Brīnumskapis apmeklētājiem līdz Dabas koncertzāles cienītājiem, par radioklausītājiem nemaz nerunājot. Gandrīz četrdesmit gadu Ulmanis sadarbojas ar dziesmu autoru, ģitāristu Aigaru Voitišķi – kopā viņi bija vispirms Jumpravā, tad Lādezerā. Viņi ir teju nešķirami, nu gluži kā brāļi. Mikrofona aptaujā puiši no sirds dziedāja “tu esi vēl jauns, tev viss vēl priekšā”, un toreiz tas nelikās kā nopietns pareģojums, kas piepildīsies ar uzviju.

Kādā senā intervijā teici, ka tava būtība ir dziedāt.

Kāds patiesības grauds tajā ir. Ja skatos uz savu bērnību, dziedāšanai jau tad bija liela loma, balss man bija dikti skaļa. Tētim bija laba balss, dziedājām visās ģimenes jubilejās, un loģiski, ka dziedāšana arī bija izejas punkts manām gaitām mūzikā, būtībā – manas dzīves pamats. Bet dziedāšana vienlaikus ir sava ego apliecināšana, ar ko man ir problēmas. It kā esmu publisks cilvēks, bet daudzus gadus esmu dabīgā veidā palicis ārpus aktualitātes, par ko cilvēki ikdienā grib runāt. Tagad saistībā ar tūri sniegt intervijas man zināmā mērā ir pārbaudījums. Iemesls, kāpēc tagad svinu šo jubileju, kas patiesībā bija jau pērnruden, ir mans kolēģis Aigars Voitišķis. Tādu cilvēku, kas rada tik lielisku mūziku kā Aigars, ir maz, un mans pienākums ir par to atgādināt klausītājiem. Jā, viņš nav pianists, kas sēž un labi izskatās, nav akadēmiski skolots, bet visi mūziķi viņu ļoti ciena un augstu vērtē. Kaut gan mūsu repertuārā nu jau teju puse ir manu dziesmu, gribēju pateikties cilvēkam, kura ietekmē esmu veidojies kā personība, turklāt Aigaram martā pašam ir liela jubileja; arī tāpēc šie koncerti.

Limbažos, kur aizritēja skolas gadi, tu gan dziedāji, gan sportoji, domāji, ka varbūt saistīsi dzīvi ar celtniecību kā tēvs. Vai neesi nožēlojis, ka tomēr pievērsies mūzikai? Varbūt vairāk pelnītu kā būvnieks?

Manu tēti, Jāni Ulmani no Burtniekiem, 18 gadu vecumā Otrā pasaules kara laikā iesauca latviešu leģionā, un, protams, pēc tam pilnībā mainījās dzīve jautājumā, kas viņš varēja būt un par ko kļuva. Pirms kara viņš tāpat kā es dziedāja, spēlēja kapelās, orķestros, karā viņam norāva pirkstus kreisajai rokai, palika tikai īkšķis. Tētis skaitījās invalīds, bet es varu tikai apbrīnot viņa dzīvesprieku un enerģiju. Staļina laikos, pa krūmiem slapstīdamies, dzīvodams bez pases, brauca tirgot kartupeļus, bet pēc tam izmācījās par būvinženieri. Mums mājās stāvēja milzīgs rasēšanas dēlis, uz tā papīru kaudze – tēta projekti. Viņš pat saņēma valsts apbalvojumu, kad uzbūvēja Salacgrīvas estrādi, tobrīd lielāko Latvijas laukos, kuras milzīgais un smagais jumts prasīja nopietnas zināšanas fizikā. Apbrīnojami, ka viņš spēja pacelties no tik smagiem apstākļiem, vienmēr būt tik jautrs, priecīgs… Tētis man bija un paliek paraugs.  Viņš vēl spēlēja baritonu Limbažu pūtēju orķestrī, kur bija pat prezidents – aktīvs cilvēks, kas spēja būt priekšgalā un iedvesmot citus.

 Mamma Ināra bija viņa pretstats – bailīga, klusa. Bija stāsts, kā viņa, uzaugusi Gulbenē, grasījusies stāties Valmieras grāmatvedības skolā, bet pārbijusies un kājām gājusi atpakaļ, nabadzīte. Tikai 27 gados viņa pirmoreiz ieraudzīja jūru, kad tētis aizveda. Es piedzimu Tūjā, kur tētim bija darbs, tad pārcēlāmies uz Salacgrīvu, vēlāk – uz Limbažiem. Nemaz nebija viegli iedzīvoties, jo tur sajūta atšķīrās no Gulbenes, kur pavadīju vasaras un dzīvoja ļoti sirsnīgi un atklāti cilvēki. Rudeņos bija jāatgriežas Limbažos, un tur Vidzemes lībieši uz dzīvi skatījās daudz stingrāk. Tā arī es, nākot ar atvērtu sirdi, sev atgādinu – nē, nē, te ir citi noteikumi. Savukārt tēvs ļoti labi iedzīvojās mammas ģimenē, kur viņu labprāt uzklausīja. Viņš pēkšņi nomira 1992. gadā manās rokās, līdz šai baltai dienai ar viņu aprunājos, arī tagad pirms lieliem koncertiem prasu padomu. Tētis saprata, ka cilvēks var būt laimīgs tikai savās kurpēs, un mans dziedāšanas talants izpaudās jau agrā bērnībā. Un varbūt nav nemaz tik svarīgi, kādu profesiju apgūsti, jo tas reizēm ir vienīgi amats. Varbūt svarīgāk, kādā veidā atrodam jēgu savai dvēselei.

 Es ļoti daudz darbojos arī būvniecībā, man patīk dizains. Kaut ko darīt sāku jau Jumpravas laikā – skatījos no tēta, šo to viņam palīdzēju darbos, cēlu dārza māju. Joprojām ar to nodarbojos, un darbnīcā, kur esmu apkrāvies ar visādiem urbīšiem, man pazūd laiks. Vairāk ņemos ar koku, ļoti cienu meistaru darbus, pats, protams, ar saviem sasniegumiem nevaru viņiem līdzināties. Joprojām esmu aizrāvies ar vecajām mēbelēm, koka lietām…

Senie amatnieki taisīja visam mūžam, ne vienai dienai kā tagad.

Nuja. Tāpēc man patīk veco lietu restaurācija, atjaunošana. Tām jūtams laika pieskāriens, man pilna māja ar veciem krāmiem – daudz pirku no viena vīra Ķemeros, esmu pats restaurējis vairākas lietas. Mums ir liels, vecs virtuves galds, kuru apkalu, tad iedomājos, kas tik uz tā galda nav stāvējis…

Kādas tik dziesmas pie tā nav dziedātas!

Varbūt pat kāds uz tā mīlējies, un, ja kaut kas uz mēbeles nopil vai iegriežas, tas papildina galda dzīves gājumu. Pēc grupas Jumprava, Lādezera vidusdaļā, deviņdesmitajos, gāja grūti, koncerti nenotika, es aprakstīju visu, ko ieraudzīju, un viens no iedvesmas avotiem bija galda figūriņas. Rakstīju dzejoļus par to, kas varēja notikt pie šī galda. Tā ka lirika mani izvilkusi no grāvja grūtā brīdī vairāk nekā mūzika, ar kuru saistījās izdzīvošanas asociācijas. Katru nedēļas nogali jāiet uz klubu, lai tur strinkšķinātu par piecpadsmit latiem… Draņķīgi laiki.

Tu vadīji arī karaoki.

Tas jau bija atkopšanās periods, kaut kāda nauda ienāca. Bet šo pārliecību, ka neesmu tikai muzikants, manī iesēja sieva Silvija, par to bieži atgādinot. Tas arī palīdzējis nodzīvot dzīvi, darbojoties centrālajā – dziedātāja profesijā, jo, kad sāku strādāt citus darbus, spēju arī aktīvāk pievērsties mūzikas radīšanai, producēšanai. Darbojoties ar rokām, es it kā atbrīvojos no kaut kāda sloga, mistiskas, iedomātas sajūtas, ka esmu tikai mūziķis, un spēju paveikt vairāk.

Līdz kādam līmenim augušas tavas restauratora iemaņas – vari arī finierējumu galdam nomainīt?

Varu gan, veicu visu līmeņu darbus. Man ir pamatīgs instrumentu arsenāls, bet gribu vēl! Vienudien pavēroju vienu vācu restaurētāja instrumentāriju, un man radās tik daudz vēlmju, kādus sīkumus vēl iepirkt, lai no katras gropītes izņemtu krāsu vai laku ārā.

Vai Aigars Voitišķis arī ir no galdniekiem?

Nē, viņš strādāja par inženieri, ar zelta medāli pabeidza Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju kā meža inženieris, labi iesāka gaitas savā profesijā, pirms kļūt par muzikantu. Līdz šim brīdim viņš zina daudz dažādu nianšu par meža jautājumiem, kad rīkojam Dabas koncertzāli, viņam ir daudz precīzu atbilžu.

Tavas turnejas nosaukums ir Kā man laiku apvaldīt. Varbūt tev ir arī atbilde, kā to izdarīt?

Koncertos saku, ka dziesmā uzdoto jautājumu mēs esam iztirzājuši ar Aigaru Grāveru, konstatējot – nav vairs laika kasīties par vienu vai otru lietu. Patiešām, vairs nav laika melošanai vai pasaciņu stāstīšanai, nepareizai romantikai, daudz kam, ko jaunībā mierīgi akceptējām. Patiesībā es šādu nosaukumu turnejai izraudzījos, jo šī ir laika nopūta, un jautājumu es uzdodu ne tikai sev, bet varbūt arī Dievam. Jā, šis ir bijis mans laiks, kuru vēlos pieturēt, lai atskatītos. Patiesību sakot, jautājums nav atbildams, jo laiks nav apvaldāms, tas aizskries, un tūre beigsies. Paliks gan mana jaunā skaņuplate Es rakstu – vēl viens paralēlais stāsts. Kad plati ierakstījām, izrādījās, ka mūs ar Aigaru kā autorus laika gaitā pašu dziesmas ir sākušas pamācīt. Mēs tās izpildām citādi, vārdus, kas radušies zemapziņā, tagad izprotam citādi, daudz ko esam pārdomājuši un uz lietām raugāmies atšķirīgi. Esmu cilvēks, kuram krīt uz nerviem ilgstoši uzturēties pagātnē, dziedāt vecas dziesmas; gribas radīt kaut ko jaunu. Šoreiz gribējās dziesmas formā uzkavēties, un interesanti, ka mūsdienās cilvēki klausās singlus, bet man vairāk patīk klausīties albumus. Tur tu dzirdi, ko cilvēks, personība, domāja un juta konkrētā laikā. Tas ir kā šķirstīt fotoalbumu – kāds biji toreiz un kāds kļuvi. Dziesma ir vēl precīzāka par foto, jo tu sakoncentrējies, lai pateiktu savu domu, un tā top mākslas darbs.