Šodien pēdējā gaitā tiek izvadīts mūziķis Edvīns Zariņš. "Līst asaras," - skumjas pauž kolēģi
Šodien Bauskā notiek atvadas no Edvīna Zariņa - latviešu dziedātājs un ģitārists, grupu "Dakota" un "Dālderi" līderis Edvīns Zariņš viņsaulē devās janvāra izskaņā.
Mūziķa talanta cienītāji no Edvīna Zariņa aicināti atvadīties šodien, 4. februārī, Bauskas Kultūras centrā laikā no plkst. 12:00 līdz plkst. 14:00. Zemes klēpī Edvīns Zariņš tiks guldīts Ķīķerkalna kapos, Ceraukstes pagastā, Bauskas novadā plkst. 14:30.
Pieminot Edvīna aiziešanu, ikviens aicināts nolikt atmiņu svecīti mūziķim izveidotajā piemiņas vietā, kas iekārtota Karpa dārzā.
Kā šonedēļ raksta žurnāls "Kas Jauns", 28. janvāra vēlā vakara stundā mūziķi Gundaru Lintiņu sazvanīja latviešu dziedātāja un ģitārista, grupu "Dakota" un "Dālderi" līdera Edvīna Zariņa jaunākā meita Linda. Uzzinājis skarbo un neatgriežamo vēsti, Gundars savā "Facebook" profilā paziņoja, ka pulksten 21.45 Edvīns ir aizgājis mūžībā.
Viens no Latvijas labākajiem bundziniekiem un mūzikas pedagogs Gundars Lintiņš sarunā ar "Kas Jauns" stāsta, ka ar Edvīnu Zariņu bijuši ne tikai skatuves kolēģi, bet arī kļuvuši par labiem draugiem.
“Ja tā pavisam vēsturiski, tad ar Edvīnu es iepazinos pirms 2000. gada, kad vēl spēlēju grupā "Rebel". Tolaik bija tāds zvaigžņu projekts "Spicie zēni", kurā spēlēja Guntis Veits, Edvīns Zariņš, Juris Pavītols, Viktors Lapčenoks, Uģis Pētersons un Vilnis Krieviņš. Vienā no koncertiem es aizvietoju Vilni un sapazinos ar "Spicajiem zēniem". Man tajā reizē izveidojās ļoti labs kontakts ar Edvīnu, jo man patika un bija sirdij tuva gan viņa rakstītā mūzika, gan grupas "Dālderi" darbošanās. Bija jau arī radušies grupas "Dakota" pirmie iedīgļi. 2000. gadā es sāku spēlēt grupā "Credo" un paralēli arī "Dakotā". Grupā ievilku arī Igoru Noskovu, kas bija grupas "Rebel" taustiņnieks. Arī viņš diemžēl jau ir devies taisaulē.” No "Dakotas" gan Lintiņam nācies aiziet, jo nav varējis sadalīt savu darbošanos divos ansambļos un izvēlējās "Credo".
Priekšnojautas vadīts, izsaka savu vēlēšanos
“Pēdējos trīs gadus es atkal sadarbojos ar Edvīnu. Man ar viņu nekad nav bijuši strīdi – viņš vienmēr piedalījies manos jubilejas koncertos, neatkarīgi no tā, kur mēs spēlējam. Saikne mums patiešām bija ļoti tuva,” atceras Gundars Lintiņš. Viņš atzīst, ka mūziķa aiziešanas fakts ir šokējis gan viņu, gan arī grupas "Dakota" kolēģus: “Jā... līst asaras.”
“Edvīns ļoti daudz turēja sevī un daudzas lietas nestāstīja. Par veselības lietām sarunas bija pilnīgi izslēgtas. Viņš pat nezināja, kas ir "Ibumetin". Teikšu tā – viņš bija tīrradnis. Nezinu, kā to nodefinēt, bet viņam bija tuva tautas medicīna, ar ko viņš sevi uzturēja.”
Var jau būt, ka mēs arī kādā brīdī varējām viņam palīdzēt... Bet viņš jau bija tāds, kas uz āru neko nestāsta – viss paliek iekš sevis.
"Pēdējo pusgadu, kad tikāmies un filmējāmies raidījumā Ogres dzīvā skatuve, man likās, ka kaut kas nav labi. Bija tāda nelaba sajūta, bet viņš pats pilnībā noliedza, ka būtu slikti. Lai gan es viņam biju diezgan tuvs, viņš neko neatklāja, tik noteica: “Viss ir OK, viss ir labi!”,” atminas Lintiņš, norādot, ka "Dakotas" kolektīvs bijis kā viena liela ģimene. “Ikviens no grupas biedriem vienmēr izpalīdzēja, pēc koncertiem vedām viņu uz mājām Bauskā. Man vienmēr paticis tas, ko Edvīns dara, un viņam vienmēr patika mana darbošanās. Mums nekad nav bijušas domstarpības, vienmēr esam labi sapratušies. Mums bija izveidojusies spēcīga un draudzīga saikne.”
Kā stāsta Lintiņš, Zariņš bijis labos čomos ar mūziķi Gunāru Meijeru, kas arī pirms kāda laika devās mūžībā. “Edvīns ir dzimis un audzis rīdzinieks. Kā viņš pats teica, Čiekurkalna puika. Bet jau vēlāk Edvīns pārcēlās uz dzīvi Bauskā. Viņam ir ģimene un divas meitas.” No vienas meitas arī nākusi traģiskā vēsts: “28. janvāra vakarā man pienāca zvans no Edvīna meitas Lindas. Viņa zvanīja burtiski pēc tam, kad vairs nevarēja Edvīnu atdzīvināt. Cik saprotu, pie vainas ir trombs... Kaut kāds asinsvads, kaut kas sirdī plīsis.”
Pēdējā gaitā Zariņš tiks izvadīts no Bauskas Kultūras centra. “Mēs te ar grupas biedriem runājām, ka Zars [tā mūziķu aprindās tika dēvēts Edvīns] kādreiz esot teicis, ka varbūt labāk viņu kremēt. To jau ģimene izlems...” nosaka Gundars.
Grupas "Dakota" dalībnieki nolēmuši pēc Edvīna aiziešanas mūžībā nepadoties un nepārtraukt grupas muzikālo darbību. Lintiņam "Dakotas" basģitārists Raitis Keišs stāstījis – viņi ar Edvīnu runājuši: lai vai kas notiek grupā, "Dakotai" ir jāspēlē un jāturpina darbība. “Tāds bija Edvīna izteikts vēlējums kaut kādā brīdī un sarunā... Lai arī viņš neteica neko par sevi, bet iekšēji varbūt viņam jau bija priekšnojauta,” tā Lintiņš, piebilstot, ka pēdējās dienās jau līdzcilvēki jutuši, ka ar Edvīnu nav labi...
Uzraksta dziesmu, kurā zīmīgi no visiem atvadās
"Dakota" jau otro gadu strādājusi pie jauna ierakstu albuma izdošanas. Gundars Lintiņš sola, ka grupa darbu pie albuma pabeigs: “Edvīns nepaspēja iedziedāt trīs dziesmas, jo nebija līdz galam nostrādāti visi teksti, kuriem viņš ļoti skrupulozi piegāja. Mēs jau gribējām šogad pabeigt darbu pie šā albuma, lai varētu to iesniegt mūzikas ierakstu gada balvai "Zelta mikrofons". Nepaspējām...”
Lintiņš arī atklāj kādu zīmīgu faktu: “Viens no "Dakotas" beidzamajiem skaņdarbiem - "Debesis virs manām mājām", ko aizvadītajā vasarā filmējām raidījumam "Sirdsdziesma", – ir izvērties kā Edvīna atvadīšanās. Edvīns visiem ar šo dziesmas zīmīgo tekstu pateica: “Uz redzēšanos!” Starp citu, šo pasākumu vēl toreiz vadīja Guntis Skrastiņš, kas drīz vien pēc tam aizgāja mūžībā. Toreiz arī notika Skrastiņa pēdējā intervija ar Zaru. Redz, kā sanāca...”
“Es domāju, ka Edvīnam bija sāpīgs arī beidzamā laikā valstī notiekošais. Tad tu drīksti spēlēt, tagad ne... Te ir koncerti, te tie atceļas. Edvīns dzīvoja no koncertiem... Domāju, ka viņš arī ieslīga depresijā. Mēs no ansambļa vēl strādājām arī paralēli citos darbos, bet Edvīnam nebija paralēlās nodarbošanās. Viņš rakstīja mūziku, dzeju un, cik zinu, pa kluso rakstīja arī grāmatu par sevi, par dzīvi. Savus memuārus. Tiesa gan, nezinu, cik tālu tika...”
“Beidzamā laikā tik daudz uz bērēm esmu bijis un esmu ievērojis, ka vistrakākais, ka aiziet grupu līderi – Alex, Gunārs Meijers, Gvido Linga. Jo bez viņiem grupām viss beidzas. Un kas notiks tālāk?” pēdējā laika sēru notikumi Latvijas mūzikā pamatīgi satracinājuši Gundaru Lintiņu. Viņš sarunas beigās kļūst grūtsirdīgs: “Man 30. janvārī pašam ir dzimšanas diena, kas paiet, atceroties un pieminot Edvīnu. Vēl tagad spilgti palicis atmiņā, kā es svinēju savu 40. dzimšanas dienu, kad bija jubilejas koncerts Jelgavā, kurā piedalījās arī Edvīns Zariņš. Mēs tolaik spēlējām un ballējāmies, un pēc tam arī svinējāmies. Taču tagad vairs nekad to nevarēsim darīt kopā...”
Muzicējuši kopā
Līdzjūtības vārdus par Edvīna aiziešanu mūžībā pauž arī ekspremjers Ivars Godmanis, kas kā bundzinieks ar Zariņu kopā pat ir kāpis uz vienas skatuves. “Mēs bijām pazīstami jau sen, ļoti sen. Atceros, septiņdesmito gadu sākumā kopā 6. vidusskolā spēlējām, tā mūsu pazīšanās ar mūziku arī sākās,” atklāj Godmanis.
EDVĪNS ZARIŅŠ (1954–2022)
Dzimis 1954. gada 9. novembrī Rīgā. Agrā vecumā zaudējis māti, audzis pie vecāsmātes Čiekurkalnā. Mācījās Rīgas 1. bērnu mūzikas skolā, aizrāvās ar hokeju, futbolu un cīņas sportu. Spēlēja ģitāru vispirms skolas ansamblī, tad mācības skolā pārtrauca, strādāja rūpnīcā un spēlēja ģitāru Gunāra Freidenfelda vadītajā Tramvaju un trolejbusu pārvaldes (TTP) kluba ansamblī (neoficiāli sauktu par "Prauliem").
1975. gadā viņu iesauca padomju armijā, pēc dienesta Zariņš pievienojās Bauskas kultūras nama ansamblim, kas 1979. gadā Skaistkalnes zaļumballē pirmo reizi uzstājās ar nosaukumu "Dālderi". Uzstājās Latvijas Televīzijas raidījumā "Varavīksne", kļuva populārs ar dziesmu "Dzeltenie aizkari", kas 1981. gadā piedalījās "Mikrofona aptaujā". 1983. gadā grupa "Dālderi" pajuka, bet 1988. gadā tika atjaunota citā sastāvā. 1996. gadā Edvīns Zariņš izveidoja kantri mūzikas grupu "Dakota". 2013. gadā viņu uzņēma Latvijas mūziķu Slavas alejā Liepājā.
Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!
