Kāpēc daļa cilvēku notic Krievijas propagandas stāstiem?

Baltija Krievijas propagandā dzīvo divās realitātēs. Vienā tā ir maza, atkarīga un "izmirusi" teritorija, kur ekonomika brūk, Rietumu vērtības visu samaitā, bet cilvēki cieš no rusofobijas. Otrā tā ir bīstams NATO priekšpostenis, no kura it kā tiek apdraudēta milzīgā Krievija.

No malas tas izklausās absurdi. Kā vienlaikus var būt "nekas" un eksistenciāls drauds? Taču propagandai loģiska konsekvence nav vajadzīga. Tai vajadzīga sajūta - bailes, dusmas, aizvainojums. Un vienkāršs pasaules skaidrojums, kurā Krievija nekad neuzbrūk, bet vienmēr tikai "reaģē".

Pēdējie mēneši šim vēstījumam devuši pateicīgu fonu: droni, trauksmes, elektrības pārrāvumi, politiska nestabilitāte un drošības spriedze. Reāli notikumi tiek savirknēti sazvērestības teorijās, un propagandai atliek piedāvāt gatavu skaidrojumu - Baltija provocē, NATO izmanto, Krievija brīdina.

LETA raidieraksta "Kas tas vispār bija?!" jaunās rubrikas "Aiz priekškara" pirmajā epizodē par to, vai Krievija gatavo Baltiju karam vai māca sabiedrību no tā baidīties, runā raidījuma vadītāja Anastasija Tetarenko-Supe, žurnāliste Rūta Kesnere, Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktora vietniece Elīna Vrobļevska un politikas doktors, dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs.

Baltija kā sliktais piemērs un NATO simbols

Kremļa vēstījumi par Baltiju nav jauni. Latvija, Lietuva un Igaunija Krievijas informatīvajā telpā jau gadu desmitiem tiek attēlotas kā rusofobiskas, ekonomiski neveiksmīgas un no Rietumiem atkarīgas valstis. Baltija šajā stāstā ir ērts piemērs: pietiekami pazīstama Krievijas auditorijai, pietiekami maza, lai to varētu izsmiet, un vienlaikus pietiekami saistīta ar NATO, lai caur to runātu par Rietumiem kopumā.

"Kāpēc Krievijai to vispār vajag? Ja cilvēki atbrauc uz Rīgu, uz Jūrmalu, redz, cik mēs labi dzīvojam, vajag kaut kā izskaidrot, kāpēc mums varbūt iet labāk ekonomikā. Tad tiek stāstīts: viņi tur, Eiropā, visi ir rusofobi. Vajag attaisnot Putina režīmu Krievijas iedzīvotāju acīs," skaidro Hiršs.

Vrobļevska piebilst, ka Baltija Kremļa naratīvos ir arī īpašs NATO simbols. "Mēs esam pirmais pakāpiens uz NATO. Mēs esam tas tuvākais un mazākais punktiņš, ko Kremlis var spiest tad, kad tas vēlas izvērst savus vēstījumus - cik NATO ir slikts, cik Eiropas Savienība ir pagrimusi ar savām nepareizajām vērtībām un cik pareizi tiek pārvaldīta Krievija," viņa saka.

Tātad Baltija propagandā nav patstāvīgs politisks subjekts. Tā nav trīs valstis ar sabiedrībām, valdībām un drošības interesēm, bet gan teritorija, kuru it kā izmanto citi - NATO, ASV, Ukraina vai "anglosakši". Šāds rāmis ļauj draudus Baltijai pasniegt nevis kā agresiju pret neatkarīgām valstīm, bet kā "atbildi" Rietumiem.

Vāji, bet bīstami

Viena no Kremļa propagandas pamatpretrunām ir tā, ka Baltijas valstis tiek attēlotas vienlaikus kā nevarīgas un bīstamas. Vrobļevskauzsver, ka šādas pretrunas Krievijas naratīvos ir ierastas: "Tur nav nekādu problēmu šādas pretrunas apvienot vienā stāstījumā. Mēs esam vienlaicīgi bezspēcīgi, mazi, nevarīgi, bet tajā pašā laikā drauds. Drauds mēs esam tāpēc, ka esam daļa no NATO."

Kesnere, kura seko Krievijas televīzijas kanāliem, Kremļa ekrānu realitāti apraksta skarbāk. Baltijas valstis tur tiekot sauktas par "Baltijas izmirātiem" - vārdu spēli, kurā savienota ideja par izmiršanu un emirātiem. "Mēs, protams, visi esam lūzeri. Mēs esam neizdevušās valstis. Mūsu ekonomikai klājas ļoti grūti. Šeit zeļ un plaukst LGBT propaganda. Un, protams, nežēlīgi tiek pārkāptas cilvēktiesības un apspiesti krievvalodīgie," viņa rezumē propagandas vēstījumu.

Īpaši bīstams ir it kā "aizstāvības" rāmis. Kesnere min propagandista Vladimira Solovjova izteikumu, ka Krievija "drīz ies palīgā" Baltijas krievvalodīgajiem. Tas nav tikai rupjš propagandas troksnis, bet konstrukcija, kurā ārēju spiedienu var pasniegt kā humanitāru pienākumu.

Kesnere kā spilgtu piemēru Kremļa vēstījumu pretrunīgumam min arī Jevgeņija Prigožina gadījumu. Sākotnēji Prigožins un vāgnerieši propagandas telpā tika slavināti kā varoņi, taču pēc viņa dumpja pret Krievijas militāro vadību propagandisti nonāca neērtā situācijā: pilnīgs nosodījums tā arī neizskanēja. "Pateica, ka, jā, viņi ir varoņi, bet nonākuši sliktā ietekmē," raksturo Kesnere. Viņasprāt, tas parāda Kremļa vēstījumu pretrunīgumu - auditorijai tiek piedāvāti savstarpēji nesavienojami skaidrojumi, bet tā tos tik un tā pieņem.

Kāpēc vecie stāsti tagad skan skaļāk

Tas, ka Krievija par Baltiju runā agresīvi, nav nekas jauns. Jauns ir fons, uz kura tas notiek. Droni, kara atskaņas un spriedze reģionā ir palielinājušas baiļu līmeni, tāpēc sabiedrība daudz uzmanīgāk klausās, ko Krievija par mums saka.

"Krievija nedomā par Baltiju. Tā nav propagandas pirmais mērķis un galvenā prioritāte. Kas ir mainījies - mēs paši," saka Hiršs. Viņš atgādina, ka stāsts par Baltiju kā agresoru vai aizkulišu organizatoru parādījies jau agrāk, arī pēc 2014. gada notikumiem Ukrainā. "Jau tad mēs bijām tie, kuri "īstenībā" bija aiz tā visa. Bet tagad mēs to pamanām, jo mums ir vairāk bail."

Tā ir viena no propagandas priekšrocībām. Tai nav obligāti jāizdomā jauns stāsts. Pietiek sagaidīt brīdi, kad sabiedrībā ir vairāk trauksmes, un pieslēgt tai vecu naratīvu.

Tetarenko-Supe norāda, ka propagandas noturību nevar skaidrot tikai ar atsevišķiem meliem vai cilvēku nezināšanu. Daļa auditorijas negrib atteikties no stāstiem, kas gadiem veidojuši viņu priekšstatu par Krieviju, Rietumiem un Baltiju - pat tad, ja realitāte apkārt jau ir būtiski mainījusies. Šie priekšstati ir kļuvuši par daļu identitātes un ir iesakņojušies tik dziļi, ka jauni fakti bieži netiek uztverti kā iemesls pārvērtēt uzskatus, bet kā kārtējais apdraudējums jau pazīstamajai pasaules ainai. Tāpēc propagandai nav katru reizi jāpārliecina no jauna - tai pietiek pieslēgties tam, kam cilvēks jau sen ir gatavs ticēt.

"Aizstāvēt" krievvalodīgos

Viens no noturīgākajiem Kremļa naratīviem ir stāsts par krievvalodīgo apspiešanu Baltijā. Vrobļevskauzsver, ka šis vēstījums "nekur nav pazudis". Mainās tikai brīži, kad tas tiek izcelts priekšplānā.

"Viņi ir ļoti oportūnistiski šo naratīvu aktivizēšanā. Tad, kad redz iespēju, viņi saka - mēs atdzīvināsim šo, izvilksim šo kārti priekšplānā. Tātad Latvija ir rusofobiska un pārkāpj cilvēktiesības," skaidro Vrobļevska. Kā piemēru viņa min Krievijas pilsoņu uzturēšanās jautājumu un valodas prasības Latvijā. Reāls juridisks process propagandā tiek pārvērsts emocionālā stāstā par "vecu cilvēku izdzīšanu" un "cilvēktiesību pārkāpumiem".

Tetarenko-Supe norāda, ka sociālajos medijos šādi stāsti īpaši labi strādā tad, ja tie tiek personificēti. "Īstu notikumu un īstu faktu izmantošana kļūst arvien populārāka Krievijas propagandā. Bija cilvēki, kuriem tiešām vajadzēja atstāt Latviju objektīvi pamatotu iemeslu dēļ. Savukārt tas tika izmantots, mēģinot stāstu ļoti personificēt - nevis pensionārs, bet cilvēks konkrētā vārdā, ar visām regālijām," saka Tetarenko-Supe.

Cilvēks var neizlasīt likuma normu. Bet viņš atcerēsies "izsūtītu pensionāru". Un propagandai ar to pietiek.

Propaganda pieķeras tam, kas jau sāp

Vieglākā atbilde uz jautājumu, kāpēc cilvēki notic propagandai, būtu - tāpēc, ka viņi ir neinformēti vai muļķi. Tā ir arī sliktākā atbilde. Propaganda reti iekrīt tukšumā. Tā pieķeras nabadzībai, atstumtībai, dusmām uz valsti un sajūtai, ka "par mani neviens nedomā". "Tā nav propaganda, ka Krievija saka - Latvijai tu nerūpi, ja tu dzīvo dziļos laukos, kur nekas nav mainījies 30 gadus un visi aizbrauca. Tā ir tava realitāte," skaidro Hiršs.

Tāpēc dezinformācijas apkarošana nevar aprobežoties ar pretvēstījumiem. "Tu nevari uzbērt stratēģisko komunikāciju nabadzībai vai bezdarbam," viņš saka. Ja cilvēkiem ir sajūta, ka valsts viņus nepārstāv, tad jārisina šīs sajūtas iemesli, nevis tikai jākomunicē, ka "viss ir labi".

Kesnere šo problēmu papildina ar identitātes dimensiju. "Cilvēkam, kuram varbūt ir maza alga, kuram neiet dzīvē, dzīvei pievienoto vērtību piešķir tas, ka viņš ir varenās krievu nācijas pārstāvis, aiz kura stāv varenā Krievija. Kamēr tā varenā Krievija būs vienīgā, kas viņa dzīvei piešķir pievienoto vērtību, tikmēr viņu būs ļoti grūti no tiem naratīviem atradināt," saka Kesnere.

Ar sausu patiesību nepietiek

Faktu pārbaude ir vajadzīga. Ir jāatmasko meli, jāmarķē manipulācijas, jāpasaka, kas ir noticis un kas nav. Taču nevajag iedomāties, ka cilvēks, kurš ikdienā saņem emocionālus vēstījumus par pazemojumu un draudiem, pēc viena korekta skaidrojuma pēkšņi mainīs pasaules uzskatu.

"Lai cik ļoti mēs vēlētos būt labticīgi un ar augstām vērtībām un teikt, ka taisnība uzvarēs cīņā ar propagandu, tā nebūs. Tu nevari cīnīties par emocijām ar sausu taisnību un patiesību," saka Vrobļevska.

Turklāt mūsdienu propaganda vairs nav tikai klaja melošana. "Tā ir arī reālu faktu izmantošana un ievēršana kontekstā, kas sagroza patiesību," viņa norāda. Tāpēc propagandas atspēkošana nevar būt tikai kļūdu labošana. Tai jābūt arī uzticēšanās atjaunošanai.

Televizoru aizvēra. Telefons palika

Kremļa kontrolēto televīzijas kanālu ierobežošana Latvijā bija vajadzīgs solis. Ja mērķis bija panākt, lai tie brīvi neraida Latvijas teritorijā, tas ir sasniegts. Bet ar to nepietiek.

Vēstījumi pārceļas uz citām platformām - "YouTube", "Telegram", sociālajiem medijiem. Tetarenko-Supe norāda, ka sociālajos medijos Kremļa televīzijas vēstījumi "ļoti labi pārplūst" un "apaug ar dažādiem stāstiem, idejām, izdomājumiem un fantāzijām".

Hiršs skaidro, kāpēc vietējie influenceri un "Telegram" autori var būt efektīvāki par oficiāliem paziņojumiem. "Viņi piedāvā kaut ko interesantu, emocionālu, aizraujošu. Ļoti bieži Kremļa propaganda ir sausa un garlaicīga. Bet propagandists-influenceris to ietērpj daudz vairāk emocijās, interesantā pagriezienā," saka Hiršs.

Kremlim nav jākontrolē katrs konts. Pietiek ar virsnaratīvu, kuru tālāk pielāgo mediji, influenceri un auditorija.

Ne tikai krievvalodīgo jautājums

Kremļa propagandas auditorija nav tikai krievvalodīgie. "Mēs runājam par cilvēkiem, kuri nekritiski patērē šo informāciju. Tas var būt krievvalodīgais, un tas var būt cilvēks, kas pamatā runā latviešu valodā," uzsver Vrobļevska.

Arī valoda vairs nav robeža. "Ir pieejami instrumenti, tehnoloģijas - viņi uzrakstīs tev to rakstu, kādā valodā tu vēlies un kādā tu viņu patērē," saka Vrobļevska.

Tas nozīmē, ka šī nav tikai integrācijas vai valodas politika. Tā ir plašāka sabiedrības noturības problēma.

Martā sociālajos medijos sāka klejot kartes, kur "zinātāji" vilka dronu lidošanas trajektorijas, apgalvojot, ka, lūk, šādi Ukrainas droni sasniedz mērķus Krievijā. Proti, lidojot caur Baltijas valstīm. Lai arī Kremļa propaganda šo stāstu pārņēma un aktīvi pavairoja, tas iedarbojās uz krietni plašāku auditoriju nekā tikai uz krievvalodīgajiem vai tiem, kas akli tic propagandai. Tos aktīvi pavairoja arī latviešu valodā runājošie un tie, kuru ikdienas mediju diēta sastāv no vairāk vai mazāk kvalitatīviem medijiem.

Droni - drošība un propagandas materiāls

Dronu incidenti ir viens no piemēriem, kur reāla drošības problēma ātri kļūst par Kremļa propagandas materiālu. Tetarenko-Supe norāda, ka publiskajā telpā jau parādījusies aizdomu pilna reakcija: "Tūlīt Latvijas valstij nāksies skaidrot, ka tie ir Ukrainas droni, kuriem mēs paši dodam naudu," un ka tagad tie liek cilvēkiem celties naktī trauksmes dēļ. Šāds noskaņojums propagandai ir pateicīgs - tas ļauj nevis skaidrot kara realitāti, bet sēt šaubas, vai Latvijas atbalsts Ukrainai neapdraud pašus Latvijas iedzīvotājus.

Hiršs uzsver, ka šis stāsts nav vienkārši izstāstāms vienā frāzē. Viņš piedāvā to skaidrot no Ukrainas spēka viedokļa. "Droni lido tāpēc, ka Ukraina uzvar karu," saka Hiršs. Ar to viņš domā, ka Ukraina tagad biežāk spēj dot tālas darbības triecienus Krievijas teritorijā, tostarp Maskavas un Pēterburgas virzienā. Ja kāds no šiem droniem noklīst vai Krievijas pretdarbības dēļ tiek novirzīts Baltijas virzienā, tas ir bīstami, taču "pēc būtības tas nenozīmē, ka mums draudu līmenis pieaug".

Citiem vārdiem - Ukrainas izcelsmes drons Latvijas tuvumā nav pierādījums, ka Latvija "atvērusi debesis" uzbrukumiem Krievijai.

Vrobļevska savukārt norāda, ka Krievija spēlē tieši uz šo apjukumu. Viņasprāt, jautājumi par to, "kā tad pastāstīs, ka tie ir ukraiņu [droni] un ka mēs viņus atbalstām", jau skan kā sentiments no cilvēkiem, kuri patērē šādu saturu. "Krievija izmanto šo dronu situāciju, lai pastiprinātu šo naratīvu, sabaidītu tos cilvēkus, kuri jau tā jūtas nepārliecināti," viņa saka.

Mērķis ir panākt, lai sabiedrībā aug spiediens pret Ukrainas atbalstīšanu: varbūt labāk "nekacināt Krieviju", varbūt labāk "ar tiem droniem uzmanīgāk".

Ko darīt?

Pirmais risinājums ir ātra un saprotama drošības komunikācija. Ja notiek incidents, cilvēkiem jāzina, kas ir zināms, kas vēl tiek pārbaudīts, kāds ir risks un ko darīt. Informācijas tukšums nekad nepaliek tukšs - ja valsts klusē vai runā nesaprotami, to aizpilda "Telegram", baumas un propagandas skaidrojumi.

Taču noturību nevar uzbūvēt vienā kampaņā. "Izraēla, Somija, Singapūra, Šveice pie sabiedrības gatavības krīzēm nonāca ne piecos gados. Tas ir 10, 20, 30 gadu jautājums - tu investē sabiedrības gatavībā krīzēm, un pēc tam sabiedrība ir noturīgāka," saka Hiršs.

Vrobļevska piebilst, ka arī uztveres maiņu nevajag gaidīt tūlīt: "Dažos jautājumos tas ir paaudžu jautājums. Tu sāc ar skolēnu, un tad, kad viņš izveidojas par pieaugušo, tu redzi efektu."

Medijiem savukārt par propagandu ir jārunā tā, lai to nepārstāstītu tās pašas dramaturģijā. Ja virsraksts sākas ar Kremļa draudu, bet skaidrojums par manipulāciju seko tikai vēlāk, daļa darba jau ir izdarīta propagandas labā. Nevis "Krievija brīdina Baltiju", bet "Krievija izmanto dronu incidentus, lai Baltiju attēlotu kā provokatoru".

Tikpat svarīgi ir skaidrot ne tikai konkrētus melus, bet paņēmienus. "Tas nav tikai par dezinformāciju. Tas ir par pasaules skatījumiem. Krievijai ir savs, Rietumiem ir savs, Latvijai ir savs," saka Hiršs. Tāpēc auditorijai jāmāca atpazīt mehānismu - kā īsts fakts tiek izrauts no konteksta, kā individuāls gadījums tiek pārvērsts par "sistēmisku vajāšanu", kā "Krievija tikai reaģē" sagatavo attaisnojumu agresijai.

Visbeidzot - komunikācija nevar aizlāpīt sociālu tukšumu. Ja cilvēks jūtas neredzams, pamests vai nepārstāvēts, propagandai ir viegli piedāvāt viņam vainīgo un piederības sajūtu. Tāpēc risinājums nav tikai labāki paziņojumi, bet arī valsts klātbūtne, uzticēšanās un praktiska politika tur, kur cilvēkiem propaganda skan ticami tieši tāpēc, ka tā pieskaras viņu realitātei.

Tad gatavo vai negatavo?

Krievijas propaganda noteikti gatavo auditoriju domai, ka Baltija ir konflikta zona. Tā veido emocionālu klimatu, kurā Baltija nav neatkarīgu valstu kopums, bet NATO instruments; Krievija nav agresors, bet aizstāvis; krievvalodīgie nav daudzveidīga sabiedrības daļa, bet "apspiestie", kurus vajadzības gadījumā var nākt "glābt".

Tas nenozīmē, ka militārs uzbrukums ir neizbēgams. Taču informatīvajā telpā tiek būvēts attaisnojuma karkass.

Propaganda uzvar nevis tad, kad tā pierāda savu patiesību, bet tad, kad cilvēkam vairs nav neviena cita skaidrojuma, kam viņš spētu uzticēties.