Aiz propagandas priekškara: Krievijā atsākuši reabilitēt Staļina laikus

Krievi Ukrainu kā pretinieci zināmā mērā marginalizē, to iztēlojot tikai kā instrumentu Eiropas rokās. Patiesās briesmas Krievijai draudot no Eiropas, kas ir tās galvenā ideoloģiskā ienaidniece.

Kad Eiropas Savienība atbloķēja Ungārijas iebildumu dēļ iesaldēto 90 miljardu eiro vērto kredītu Ukrainai, Kremļa galvenais propagandists Vladimirs Solovjovs paziņoja, ka to varot traktēt tikai kā Eiropas kara pieteikumu Krievijai.

Eiropas aktuālais sauklis esot "panākt Krievijas stratēģisko sakāvi", pagājušajā nedēļā paziņoja Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs. "Mums ir pieteikts atklāts karš. Kā šī mērķa ierocis tiek izmantots Kijivas režīms. Eiropa strauji apbruņojas. Lai izskaidrotu vienkāršajiem eiropiešiem, kur turpmākajos gados tiks tērēti simtiem miljardu eiro, Krievija tiek demonizēta. Iedzīvotāji pastāvīgi tiek turēti saspringuma stāvoklī. Saka, ka Krievija tūlīt uzbruks," sūkstījās Lavrovs.

Krievijai bez ienaidnieka neiztikt

Pašreizējais Krievijas diktatora Vladimira Putina režīms bez mentāla kara pastāvēt nespēj, intervijā aģentūrai LETA uzsvēra politologs Ivars Ījabs. Starptautiskās domnīcas skaidro, ka ienaidnieka tēla radīšana un uzturēšana ir neizbēgama autoritāro režīmu iezīme, kas pašlaik ļoti spilgti redzams arī Kremļa ideoloģiskajos vēstījumos.

Ārējais ienaidnieks palīdz konsolidēt sabiedrību un piešķir leģitimitāti režīma iekšējo opozicionāru vajāšanai. Turklāt Krievijas ekonomikai, neraugoties uz naftas cenu kāpumu Irānas kara dēļ, klājas grūti - vērojama gan IKP lejupslīde, gan inflācijas pieaugums.

Šādos apstākļos, lai neizraisītu iedzīvotāju neapmierinātību, kas autoritāros režīmos parasti rodas tieši ekonomisko, nevis politisko apstākļu dēļ (piemēram, janvāra protesti Irānā), īpaši svarīgi ir uzturēt sabiedrībā "aplenktā cietokšņa" sajūtu.

Eiropas padarīšanā par galveno ienaidnieci ne mazāk svarīgs faktors ir ieilgušais karš Ukrainā. Ja Krievija tik ilgi, ar tik lieliem zaudējumiem un tik niecīgiem panākumiem karo Ukrainā, tad sabiedrībai ir vienas - ne tās labākās - izjūtas, bet, ja tas ir karš pret visu Eiropu, tad jau "mūsējie" vēl labi turas.

Tieši tādēļ visos propagandas vēstījumos par ukraiņu triecieniem Krievijas iekšienē, kurus kvalificē kā "terora aktus", tiek uzsvērts, ka aiz tiem stāv britu specdienesti, jo ukraiņiem neesot kapacitātes šādu uzbrukumu plānošanā.

Respektīvi, ukraiņi tiek traktēti kā vāji pamuļķi, kas spēj kaut ko kaujas laukā sasniegt, tikai pateicoties Rietumu "kuklovodiem" (leļļu meistariem). Ne velti, pēdējā laika dominējošais krievu vēstījums ir tāds, ka Ukraina ir tikai un vienīgi Rietumu placdarms uzbrukumiem Krievijai, kuru Eiropa par tādu izveidoja jau 2014. gadā maidana laikā. Proti, Ukrainai savas gribas nav, tā ir tikai instruments Rietumu rokās, kas revanšistiski gribot atriebties Krievijai par tās uzvaru Otrajā pasaules karā.

Turklāt Krievijai kā autoritārai valstij ir svarīgi Eiropu, kas ir 21. gadsimta demokrātijas un cilvēktiesību citadele, iztēlot kā pagrimušu un izvirtušu, kas vēlas iznīcināt Krieviju kā "tradicionālo vērtību" un kristietības pēdējo bastionu.

Putins nevar atļauties sabiedrībā rasties jautājumiem, vai Krievijas režīms ir leģitīms, vai opozicionāru vajāšana un interneta ierobežošana ir patiesi nepieciešama, vai Eiropas atteikšanās izsniegt vīzas Krievijas pilsoņiem, vai liegums krieviem piedalīties Olimpiādē nenozīmē, ka "ar mums kaut kas nav kārtībā".

Lai izvairītos no šādiem jautājumiem, propagandistu uzdevums ir sabiedrībai iestāstīt, ka Krievijas starptautiskā izolācija (vismaz Rietumu puslodē) ir tikai tāpēc, ka kaut kas nav kārtībā ar pašiem Rietumiem.

Tādēļ karš ar Ukrainu, lasi, Eiropu, tiek iztēlots kā ideoloģiska vērtību sadursme, kur Krievija ar Dieva svētību karo pret sātaniskajiem Rietumiem. Ne velti Krievijas odiozais politologs un kodolieroču izmantošanas atbalstītājs Sergejs Karaganovs skandina, ka "Eiropa ir pūstoša izgāztuve, no kuras jāturas pēc iespējas tālāk".

"Slēgtos politiskos režīmos, piemēram, Krievijas, "galvenā ienaidnieka" statuss sniedzas tālāk par retoriku. Tas ir politiskās pārvaldības pamatelements: "galvenā pretinieka" noteikšana ir apzināts un jēgpilns stratēģisks uzdevums. Tas ietekmē plašu politisko un administratīvo lēmumu klāstu - sākot no ideoloģiskiem naratīviem un kultūras programmām līdz drošības jautājumiem un ārpolitikai," norāda domnīca "New Eurasian Strategies Center".

Lielākais drauds - briti, francūži, poļi un baltieši

Kopš 2022. gada pilna mēroga iebrukuma Ukrainā krievi par vienu no saviem galvenajiem ienaidniekiem nemainīgi dēvē Lielbritāniju. Tieši šīs valsts specdienesti ar ukraiņu rokām rīkojot visus "terora aktus" Krievijā.

Krievu naids pret britiem un francūžiem aizsākās līdz ar šo valstu nozīmīgo militārās palīdzības sniegšanu Ukrainai. Jau 2022. gada decembrī Krievijas ģenerālis un Valsts domes deputāts Andrejs Guruļevs pauda, ka viena no galvenajām Ukrainas kara uzkurinātājām esot Londona, līdz ar to šīs valsts militārā infrastruktūra esot leģitīms Krievijas raķešu triecienu mērķis.

"Anglofobijas epicentrs Krievijā atrodas drošības un izlūkdienestos - Putina režīma ideoloģiskajā un strukturālajā kodolā. Šajās aprindās īpaši populāras ir sazvērestības teorijas par Lielbritānijas it kā mūžīgo misiju graut Krieviju. Krievijas amatpersonas bieži apgalvo, ka aiz globālajām norisēm, kas tiek uztvertas kā draudīgas Krievijas interesēm, saskata "britu roku"," raksta domnīca "New Eurasian Strategies Center".

Domnīca min, ka viens no prezidenta Putina tuvajiem sabiedrotajiem Sergejs Ivanovs publiski atbalstījis sazvērestības teoriju apgalvojumu, ka Lielbritānija vienmēr ir bijusi Krievijas "mūžīgais ienaidnieks".

Minot vēsturiskus piemērus, Ivanovs atsaucās uz ievērojamo krievu emigrantu un publicistu Aleksandru Hercenu, kurš dzīvoja Londonā un no turienes vadīja anticarisko aģitāciju. Jaunā oficiālā interpretācija pārformulē šo vēsturi, attēlojot Lielbritāniju kā tādu, kas slepeni organizēja revolucionārus nemierus Krievijā, sākot no Hercena līdz pat Ļeņinam.

Bijušais Krievijas aizsardzības ministrs un pašreizējais Drošības padomes sekretārs Sergejs Šoigu ir melīgi apgalvojis, ka tieši Lielbritānija mudinājusi Hitleru paplašināties uz austrumiem. Savukārt Ārējās izlūkošanas dienesta direktors Sergejs Nariškins ir apgalvojis, ka Lielbritānija un Francija pašas gatavojušās uzbrukt PSRS 1940. gada sākumā, kas ir absolūta vēstures falsifikācija.

Apsūdzības par britu "rusofobiju" visbiežāk izsaka ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs un Ārlietu ministrijas pārstāve Marija Zaharova, tāpat tie sastopami Krievijas vēstniecības Londonā publiskajos paziņojumos.

Līdztekus britiem par "neliešiem" ir kļuvusi arī Francija un Vācija. Francija lielā mērā nežēlastībā kritusi gan sava atbalsta Ukrainai dēļ, gan arī tādēļ, ka tā grib paplašināt savu kodollietussargu.

Kā jau bija prognozējams, īpašas krievu dusmas izpelnījās gaidāmās Polijas un Francijas kopīgās militārās mācības NATO austrumu flangā, kurās tiks iekļautas kodolieroču triecienu operāciju simulācijas. Francijas "Rafale" iznīcinātāji, kas aprīkoti ar kodolraķetēm, veiks simulētas kodolmisijas, savukārt Polijas lidmašīnas veiks tāla darbības rādiusa izlūkošanu, bet Polijas F-16 simulēs spārnoto raķešu uzbrukumus.

Tajā pašā laikā krievi absolūti izliekas nemanām to, ka līdz šim vienīgā valsts, kas draudējusi izmantot kodolieročus, ir pati Krievija. Kremļa angažētie militāristi ne reizi vien publiski sludinājuši, ka "noslaucīs no zemes virsas Londonu, Parīzi un Berlīni". Ne kādas citas valsts militāristi, ne žurnālisti vai publicisti nebūt neapgalvo, ka būtu jānodara kāds militārs kaitējums Maskavai.

Tikmēr Solovjovs ir atļāvies paziņot gan to, ka krievu zaldāti atkal maršēšot Berlīnē, gan to, ka Makrons Elizejas laukos tīrīšot zābakus krievu virsniekiem, gan to, ka Makronu un Mercu pēc krievu triecieniem identificēšot tikai pēc zobiem. Krievi ir vienīgie, kas atļaujas šādus paziņojumus. Būtu neiespējami iedomāties, ka Francijas vai Vācijas televīzijās kāds žurnālists ko tādu paziņotu par Putinu.

Propagandistu permanenti naidīgi izsmējīgā attieksme pret Baltiju kļuva draudpilna pēc tam, kad Krievijai uzbrukušo ukraiņu dronu atlūzas nokrita mūsu valstīs. Krievija tūdaļ paziņoja, ka tas esot "pierādījums", ka patiesībā Baltija ir atvērusi savu gaisa telpu Ukrainas droniem, tādējādi padarot sevi par leģitīmu Krievijas mērķi.

Domnīca "Council of Foreign Relations" norāda, ka Krievija, "dziļas ievainojamības sajūtas vadīta", visticamāk, veidos militāros spēkus, kas krietni pārsniedz robežas, ko ārējs novērotājs uzskatītu par nepieciešamu atturēšanai, tādējādi radot bailes Eiropā par savu agresīvo nodomu"[LR1.1].

Atpakaļ Staļina laikos

Krievijas propagandisti it kā starp rindām, bet tomēr nepārprotami sāk reabilitēt Staļinu, īpaši uzsverot asiņainā diktatora laika cīņas pret "iekšējiem ienaidniekiem" svarīgumu.

Mūsdienās Krievijas drošības elites, no kurām daudzas izveidojās vēl PSRS laikā, joprojām ir iesakņojušās šajā stratēģiskajā Staļina laika kultūrā, uzskata domnīca "Center for European Policy Analysis". Tās ieskatā šo kultūru raksturo tādas iezīmes kā paaugstināta eksistenciālo draudu sajūta, kur Rietumi pastāvīgi tiek uzskatīti par tādiem, kas cenšas graut vai iznīcināt Krieviju, ticība autokrātijai kā būtiskai Krievijas valsts izdzīvošanai un apņemšanās saglabāt lielvaras statusu neatkarīgi no izmaksām.

Nesenā propagandas raidījumā "Vakars ar Vladimiru Solovjovu" bija sižets, kurā liela Staļina attēla fonā tika lasīts viņa teksts, kurā asiņainais tirāns pauda, ka vēlas pacelt tostu par varonīgo krievu tautu, kura ir visizcilākā un drosmīgākā no visām padomju tautām un virzošais spēks Padomju Savienībā. Tālāk sekoja pasāža, ka pēc 1941.-1942. gada īslaicīgajām padomju armijas neveiksmēm cita tauta būtu prasījusi valdībai slēgt mieru, taču krievu tauta uzticējusies valdībai, un tas beigu beigās noveda pie uzvaras. Tādējādi velkot nepārprotamas paralēles ar mūsdienām.

Līdztekus Krievijā tiek mērķtiecīgi aizvākti jebkādi pierādījumi par Staļina laika represijām, turklāt ar Putina lēmumu Federālā drošības dienesta akadēmijai tika atdots Fēliksa Dzeržinska vārds. Šāds solis, piemēram, Vācijas gadījumā būtu adekvāts tam, ja Vācija savai drošības dienesta mācību iestādei piešķirtu Hermana Gēringa vai Heinriha Himlera vārdu.

Rezumējot, kā norāda Francijas politoloģe un Krievijas eksperte Marija Mendrasa, Putinam jāpaliek pastāvīgā kara stāvoklī, lai nostiprinātu savu varu.