Aiz propagandas priekškara: kara kurinātāja Eiropa un "krievu Donbass"

Pašlaik "karstie" jautājumi ir jaunas prezidenta vēlēšanas Ukrainā un Donbasa liktenis. Uz prezidenta vēlēšanām kara plosītajā Ukrainā uzstāj Krievija un ASV prezidents Donalds Tramps. Tikmēr Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ir paziņojis, ka ir gatavs jaunām vēlēšanām, ja vien ASV garantēs drošu to norisi, un to laikā tiks ievērots pamiers.

Putins kā Hitlers, Donbass kā Sudetija

Kremlis jau ir paziņojis, ka nekādam pamieram nav gatavs. Vēl vairāk, agresorvalsts diktators Vladimirs Putins ciniski un demagoģiski izklāstīja, ka viņš neredz šķēršļus vēlēšanu norisei kara apstākļos, jo Krievija taču arī atrodoties kara stāvoklī, bet prezidenta vēlēšanas tomēr notikušas.

Kā jau ne reizi vien novērots, Putins apzināti novilka šādas viltus līdzības, izliekoties nemanām, ka karadarbība Krievijā nenotiek un tajā neatrodas svešas valsts karaspēks. Vienlaikus visi Kremļa "politologi" uzsvēra, ka iespējamo vēlēšanu laikā Ukrainā Krievija nepiekritīšot nekādam pamieram, jo "mēs vēlamies ilgstošu mieru".

Savukārt attiecībā par Donbasu Zelenskis ir gatavs atvilkt savus bruņotos spēkus no tām teritorijām, kuras ukraiņi vēl joprojām kontrolē, ar noteikumu, ka tajās neiet krievu karaspēks. Proti, tā paliek demilitarizēta zona, par kuras likteni Ukrainas tautai jālemj referendumā.

Protams, ka šāds uzstādījums Maskavai ir nepieņemams. Putina padomnieks Jurijs Ušakovs pagājušās nedēļas nogalē paziņoja, ka Krievija nav gatava atteikties no tā, ka "viss Donbass ir mūsu". Attiecībā uz demilitarizētās zonas iespējamību krievi paziņoja, ka to nekādā gadījumā nekontrolēšot nekādi starptautiski miera uzturētāji. Tajā varētu neatrasties Krievijas armija, taču kārtības nodrošināšanai tajā jābūt gan "Rosgvardija" spēkiem, gan Krievijas milicijai.

Tas nozīmē, ka krievu ieskatā tā būtu nevis demilitarizēta zona, bet gan atrastos faktiskā Krievijas kontrolē, tostarp militārā.

Tāpat Ušakovs kategoriski noraidīja iespēju, ka par minētajām teritorijām tiktu lemts referendumā, jo "tas neatbilst mūsu konstitūcijai". Jāatgādina, ka, pretēji starptautisko tiesību normām, balstoties uz fiktīviem referendumiem, Krievijas konstitūcijā tika iekļauts punkts, ka pašpasludinātās Doneckas un Luhanskas republikas, kā arī Hersona un Zaporižja ir Krievijas Federācijas sastāvdaļas.

Kremļa propagandisti visiem spēkiem vēlas iztēlot, ka Zelenska un Eiropas Savienības (ES) alternatīvie priekšlikumi amerikāņu 28 punktu miera plānam esot miera sarunu "sabotāža", jo Maskavas prasības pēc visas Donbasa teritorijas, arī tām daļām, kuras joprojām kontrolē ukraiņi, esot leģitīmas un vitāli svarīgas Krievijas drošības interesēm.

Par to, ka šīs teritorijas krieviem ir vitāli svarīgas, lai kaut kā varētu savai sabiedrībai attaisnot savu milzīgo upuru skaitu, šaubu nav. Taču nav saprotams, kā šī prasība varētu būt leģitīma no starptautisko tiesību viedokļa. Faktiski tā atgādina Hitlera prasību 1938. gadā pēc Sudetijas (tā laika Čehoslovākijas teritorija), jo to apdzīvo etniskie vācieši.

Eiropa - galvenais Kremļa ienaidnieks

Kopš Trampa atkārtotas ievēlēšanas par ASV prezidentu Krievijai par lielāko ienaidnieku, šajā lomā nomainot ASV, ir kļuvusi Eiropa. Tas ir likumsakarīgi, jo abi autoritārie Krievijas un ASV līderi saprotas gluži labi, tostarp arī Ukrainas jautājumā. Vienīgais krievu pretspēks, kas aizstāv Ukrainu un runā nevis par mieru vispār, bet taisnīgu mieru, ir tieši Eiropa.

Savukārt Tramps, kā norāda vairāki starptautiski analītiķi, vēlas nevis mieru, bet darījumu, kas pilnībā atbilst arī Kremļa uzstādījumam. Putins jau kopš 2007. gada bēdīgi slavenās Minhenes konferences runas aizvien uzstājīgāk vēlas atgriezties pie Aukstā kara pasaules iedalījuma lielvaru ģeopolitisko interešu zonās. Šajā ziņā viņam labi saskan ar Trampu, taču traucē "riebīgā" Eiropa, kura runā par valstu suverenitāti un robežu neaizskaramību, kas nav aizstājami ar jēdzienu "interešu zonas".

Vadošais krievu ideoloģiskais naratīvs ir nemainīgs: Eiropas "kara partija" neļauj Ukrainai pieņemt Krievijas nosacījumus kara izbeigšanai un miera noslēgšanai, jo Eiropas mērķis esot nemainīgs - Krievijas Federācijas stratēģiska sakāve. Tādēļ krievu propagandisti tik jūsmīgi uzņēma jauno ASV Nacionālās drošības stratēģiju, kurā Eiropa minēta kā drauds demokrātijai un vārda brīvībai un kurā jaušama vēlme mainīt Eiropas politisko dienaskārtību par labu tādām galēji labējām partijām kā "AfD" Vācijā.

Jāatgādina, ka Kremlis ļoti aktīvi finansē un atbalsta eiroskeptiskos spēkus, tostarp nesmādējot arī "AfD" un citas galēji labējās partijas.

"Tieši ES, nevis NATO rada reālus eksistenciālus draudus Kremlim. Tas tāpēc, ka Ukrainas dalība un integrācija ES varētu dot nāvējošu triecienu Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam un viņa režīmam, pārvēršot Ukrainu par to, no kā Krievija visvairāk baidās: politisku, ekonomisku un sociālkulturālu alternatīvu pašai Krievijai. Lai gan Putina popularitāte krievu vidū joprojām ir augsta, Kremlis varētu ļoti uztraukties, ka Krievijas pilsoņi varētu sākt saskatīt ES dalības priekšrocības aiz robežas un vēlēties alternatīvu nākotni savai valstij," raksta domnīca "Center for a New American Security".

Tā arī atgādina, ka tas izskaidro, kāpēc Putins 2014. gadā sāka savu karu pret Ukrainu. Tajā laikā Ukraina bija militāri neitrāla un aktīvi necentās pievienoties NATO. Taču Kijiva gatavojās parakstīt asociācijas līgumu ar ES, ko Kremļa iejaukšanās Ukrainas politikā nespēja novērst, neizmantojot militārus līdzekļus.

Jāatgādina, ka tieši eiropieši un mūsu "labās gribas koalīcija" ir tie, kas nodrošina Ukrainu ar ieročiem, kopš ASV palīdzība ir kļuvusi netieša.

Kara kurinātāji esot eiropieši

Tā kā Trampa vēlmei panākt "darījumu" par katru cenu asi pretojas ne tikai Ukraina, bet arī ES, tad krievi par Eiropu runā kā par "kara kurinātāju", kas vēlas panākt Krievijas "stratēģisku zaudējumu un karot līdz pēdējam ukrainim".

Arī Putins preses konferencē vizītes laikā Indijā paziņoja, ka tad, ja Eiropa vēlas karot, tad Krievija tam esot gatava. Šāds paziņojums izskanēja, neraugoties uz to, ka neviens Eiropas līderis nav izteicis nekādu mājienu par to, ka ES varētu uzbrukt Krievijai.

Proti, propagandisti Eiropas līderu iestāšanos par taisnīgu mieru pasniedz kā vēlmi turpināt karu, jo Krievijas ultimāti Ukrainai, piemēram, par visa Donbasa atdošanu, neesot apspriežami.

Tā kā Trampa laikā tieši Eiropa ļoti aktīvi apgādā Ukrainu ar ieročiem, nav brīnums, ka krievi bezspēcīgās dusmās nemitīgi draud noslaucīt no zemes virsas Londonu un citas Eiropas galvaspilsētas.

Ar savu alkoholismu un naidīgi histēriskajiem izteicieniem bēdīgi slavenais Krievijas Drošības padomes priekšsēdētājs Dmitrijs Medvedevs pirms kāda laika sociālajā tīklā "X" kritizēja Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu par Francijas un Vācijas iesaistīšanos ASV centienos izbeigt karu Ukrainā. Medvedevs apgalvoja, ka Mercs un Makrons ir "aizmirsuši Otrā pasaules kara mācības" un ka "viss varētu beigties tāpat kā 1945.gadā - arī [Makrons un Mercs] varētu tikt identificēti pēc zobiem".

Savukārt odiozais propagandists Vladimirs Solovjovs pat pamanījās paziņot, ka drīzumā Krievija kopā ar ASV strādāšot pie Eiropas "denacifikācijas" un "atbrīvos Parīzi, Berlīni un citas Rietumu galvaspilsētas no nacionālistiskajiem uzurpatoriem".

Jāteic, ka Putina programmatiskā runa Valdajas konferencē šā gada rudenī, kritizējot Eiropu, diemžēl lielā mērā sakrīt ar tiem pārmetumiem Eiropai, kas atrodami jaunajā ASV nacionālās drošības stratēģijā.

Putins norādīja, ka Eiropa ir zaudējusi savas vērtības un identitāti, to pārņēmusi ekonomiskā krīze, Eiropa ir nekonkurētspējīga un nogājusi starptautiskās dienaskārtības perifērijā.

Domnīca "Eiropas Ārlietu padome" rakstīja, ka pirmo reizi kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Putins ir nepārprotami vainojis Eiropu karā.

Kremlim īpaši riebjas Lielbritānija. Tās specdienesti propagandistu izpildījumā stāv aiz visiem ukraiņu triecieniem pa Krievijas infrastruktūras objektiem. Šogad Krievijas ārējās izlūkošanas dienests paziņoja: "Londona šodien, tāpat kā abu pasaules karu priekšvakarā, darbojas kā galvenais globālā kara kurinātājs."

Krievu naids pret britiem sakņojas ne tikai vēsturē, bet galvenokārt aktuālajā palīdzībā Ukrainai. "Lai gan Lielbritānijas budžets un spējas ir daudz mazākas nekā ASV, briti bieži vien ir bijuši daudz gatavāki par viņu amerikāņu kolēģiem uzņemties riskus un paplašināt robežas, kad runa ir par militāru palīdzību Ukrainai un informācijas apmaiņu ar izlūkošanas datiem," raksta "The Guardian".

Propagandistu centieni ir krituši auglīgā augsnē, jo saskaņā ar "Levada" centra aptauju šovasar 49% krievu Lielbritāniju nosauc par vienu no savas valsts galvenajiem ienaidniekiem, otrajā vietā aiz Vācijas.

Nacisms jau esot pārņēmis visu Eiropu

Krievi Ukrainas karu cenšas padarīt par simbolisku Otrā pasaules kara turpinājumu, apgalvojot, ka atkal notiek cīņa pret nacismu, kas atdzimst visā Eiropā, bet visvairāk, protams, Baltijā un Polijā.

Lai sabiedrību iedvesmotu, no vienas puses, un attaisnotu milzīgo upuru skaitu, no otras puses, Kremļa propagandisti iebrukumu Ukrainā iztēlo kā "svēto karu" (atsauce uz populāru Otrā pasaules kara laika dziesmu), kurā notiek teju kosmiska mēroga sadursme starp Dievu un Sātanu. Krievija, protams, ir, propagandistes Margaritas Simonjanas vārdiem runājot, gaismas pusē. Atkal izskan mesiāniski apgalvojumi par krievu tautas īpašo misiju glābt kristīgo civilizāciju.

Lai šādiem izteikumiem piešķirtu lielāku emocionāli ideoloģisko svaru, 9. maija priekšvakarā Krievijas Ārlietu ministrija nāca klajā ar ziņojumu "Astoņdesmit gadi pēc Lielās uzvaras: pār Eiropu atkal krīt nacisma ēna".

Ziņojumā cita starpā teikts, ka "Varšava un Baltijas "troika" kļuva par galvenajiem virzītājspēkiem visa veida pretkrieviskajām iniciatīvām no kolektīvo Rietumu puses, kas kļuva īpaši pamanāmas, nostiprinoties Krievijas lomai starptautiskajā arēnā". Līdztekus krievi visu laiku uzsver, ka eiropiešu atbalsts Ukrainai esot balstīts vēsturiskā revanšisma vēlmē.

Kopumā jāteic, ka Krievijas netīksmi pret Eiropu nosaka tās nostāja, ka nedrīkst prasību pēc taisnīga miera aizstāt ar darījumu Kremļa interesēs, mūsu neatlaidīgā palīdzības sniegšana Ukrainai, iestāšanās par tās interesēm, kā arī ES līderu vairākuma atbalsts demokrātijai un starptautiskajām tiesībām.