Aiz propagandas priekškara: Putins sapinas karos un "speciālajās militārajās operācijās"

Turklāt Putina izteikumus par gatavību apspriest minēto 28 punktu miera plānu, pie kura gan vēl daudz esot jāstrādā, vairums Rietumu analītiķu vērtē tikai kā retoriku, kas domāta Trampam. Arī Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks un bijušais Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Kažociņš aģentūrai LETA atzina, ka, viņaprāt, Putins negrasās parakstīt nekādu miera līgumu, jo viņa mērķis ir padarīt Ukrainu pilnībā par savu vasaļvalsti, un viņš dzīvo ar pārliecību, ka to ir iespējams sasniegt.

Līdz ar to izskatās, ka pašreizējā rosība ap kādu alternatīvu miera plānu, kas būtu pieņemams Ukrainai, ir tikai darbības imitācija un vēlmju domāšana, jo Krievija nekad tam nepiekritīs. Šīs nedēļas galvenais notikums šajā kontekstā, protams, būs Putina tikšanās ar Trampa īpašo sūtni Stīvu Vitkofu, kas paredzēta šodien.

"Līdz pēdējam ukrainim"

Lai arī publiski Putins pauž gatavību iet uz miera sarunām, tajā pašā laikā viņa mērķi par virskundzību Ukrainai nav mainījušies. Kremļa propagandistu svīta gan taisnojās, ka Rietumu mediju virsrakstos manāmais par Putina gatavību karot "līdz pēdējam dzīvajam ukrainim" esot izrauts no konteksta.

Par to, kas ir un kas nav izrauts no konteksta var spriest pēc Kremļa saimnieka paziņojuma preses konferencē Kirgizstānas galvaspilsētā Biškekā: "Tie, kas Rietumos saprot iespējamās sekas, uzstāj uz karadarbības pārtraukšanu pēc iespējas ātrāk. Tikmēr citi, kas uzskata, ka Kupjanska jau ir atgriezusies Ukrainas bruņoto spēku kontrolē, uzstāj uz karadarbības turpināšanu, līdz tiek nogalināts pēdējais ukrainis. Tā ir pieeju atšķirība. Un tie, kas uzbrūk Vitkofa kungam, ir otrā viedokļa pārstāvji, kuri vēlas pievienoties Ukrainas establišmentam naudas zādzības un karadarbības turpināšanā, līdz tiek nogalināts pēdējais ukrainis. Es jau publiski esmu teicis, ka principā mēs esam tam gatavi".

Cita starpā visi propagandisti saskaņā ar Kremļa norādēm pauda, ka jebkādas alternatīvas amerikāņu 28 punktu plānam esot "bezprātīgas", un Krievija tām nekad nepiekritīšot, jo tā stingri balstās tikai un vienīgi Ankoridžas vienošanās ietvaros. Jāatgādina, ka runa ir par Trampa un Putina tikšanos Aļaskā.

"Mūsu miers ir mūsu uzvara. Mēs nevaram, mums nav tiesību, zinot, kādus upurus šī uzvara prasa, iet uz vienošanos, lai tikai nesabojātu attiecības ar kādu. Tas nenozīmē, ka mums vajadzētu noraidīt Trampa priekšlikumus. Starp citu, tie ir diezgan pamatoti. Mēs lieliski saprotam, ka nabadzīgā Eiropa vēlētos uzlabot savu situāciju un noslīcināt savas problēmas karā ar kāda cita roku palīdzību. Tas ir ļoti ienesīgi, un mēs to zinām. Anglosakšu pasaule visu savu dzīvi ir dzīvojusi šādi, vai tā būtu Eiropa, Āzija, Āfrika vai Latīņamerika. Tas ir princips, no kura, tā teikt, viņi paši nekad neizbēgs. Tāpēc es uzskatu, ka veids, kā prezidents pauž mūsu nostāju, ir absolūti precīzs," 27. novembra vakarā raidījumā "60 minūtes" pauda Kremļa galma režisors Ņikita Mihalkovs.

Krieviem arī šķiet nepieciešams visus pārliecināt, ka viņus apmierinošais miera plāns nav Kremļa izstrādāts, kā to vairākkārt uzsver Rietumu mediji, bet gan amerikāņu radīts.

"Tātad viņi [Rietumi] apsūdz krievus plāna rakstīšanā, un tagad Vitkofs reklamē šo plānu, kuru uzrakstīja Krievija. To saka Ukrainā un to saka globālisti Eiropā. Īpaši paziņoju stulbeņiem un idiotiem. Jā, tas ir krievu plāns, ja viņi to uzrakstīja, pirms amerikāņi teica: "O, tas ir interesanti, mēs to izskatīsim". Bet, tiklīdz viņi to ir izskatījuši, nolikuši uz galda un pateikuši: "Mēs to redzam šādi", tas vairs nav krievu plāns, tas ir amerikāņu plāns," tieši ar tik demagoģisku argumentu propagandisti cenšas pārliecināt, ka plāns ir amerikāņu "ražojums".

Saistībā ar Putina preses konferencē pausto, kas ir īpaši zīmīgi pirms Vitkofa ierašanās Maskavā, domnīcas "Carnegie Endowment for International Peace" vecākā zinātniskā līdzstrādniece Tatjana Stanovaja norāda, ka Putins esot signalizējis, ka it kā ir gatavs apspriest jauno plāna versiju, par kuru vienojušās ASV un Ukraina, taču tas nenozīmē, ka Krievija ir mīkstinājusi savu nostāju. Jaunais plāna variants pašreizējā formā tai nav pieņemams. Putins nepārprotami lika saprast, ka katrs sākotnējā 28 punktu plāna punkts ir kritiski svarīgs, un to pārformulējumi Maskavai neder.

"Pašlaik neredzu neko tādu, kas piespiestu Putinu pārskatīt savus mērķus vai atteikties no savām pamatprasībām. Šīs prasības būtībā nav mainījušās vairāk nekā divus gadus (protams, ar dažām korekcijām). Viņš jūtas pārliecinātāks nekā jebkad agrāk par kaujas lauka situāciju un ir pārliecināts, ka var gaidīt, līdz Kijiva beidzot pieņems, ka tā nespēj uzvarēt un tai ir jāvienojas pēc Krievijas labi zināmajiem noteikumiem. Ja amerikāņi var palīdzēt virzīt lietas šajā virzienā - labi. Ja nē, viņš jebkurā gadījumā zina, kā rīkoties tālāk. Tā ir pašreizējā Kremļa loģika," uzskata Stanovaja.

Kremļa vēlmju saraksts un Vitkofs

Gan Putins, gan viņa propagandistu svīta cītīgi mazgā baltu Trampa sūtni Vitkofu, kuru Rietumi mediji dēvē par Kremļa marioneti, bet "Bloomberg" atsaucās uz nopludinātu informāciju par sarunām starp Vitkofu un Putina padomnieku Juriju Ušakovu, kurā Vitkofs mācīja krievus, kā labāk runāt jeb, citiem vārdiem sakot, "pielīst" Trampam. Putins paziņoja, ka tā ir provokācija, un vispār Krievijā telefonsarunu noklausīšanās esot krimināli sodāma. Diktors arī norādīja, ka sarunās nekas sensacionāls neesot atklāts, un Vitkofs vienkārši esot bijis pieklājīgs.

Kremlim ir ļoti svarīgi iztēlot, ka amerikāņi neiet krievu pavadā, tādēļ Putins īpaši uzsvēra, ka Vitkofam nav nekādu saistību ar Kremli, un tam par pierādījumu minēja ASV noteiktās sankcijas pret Krievijas naftas industriju. Tiesa gan, Vitkofam ar šo sankciju noteikšanu nav nekāda sakara.

Tāpat krievi, lai censtos nomierināt Eiropu, vēlas kā provokāciju pasniegt Rietumu mediju rakstīto, ka ASV gatavas atzīt de iure krievu okupētās Ukrainas teritorijas, un, pats galvenais, pašiem tēlot nezinīšus.

"Nupat tika publicēta vēl viena provokācija. No vienas puses, tā ir provokācija, kuras mērķis ir uzplēst Eiropas un Ukrainas brūces, bet, no otras puses, ja tā patiešām ir taisnība, tā ir ārkārtīgi iepriecinoša. Tātad, "Telegraph" ziņo, ka Vitkofs atnesīs praktiski ar roku rakstītu Donalda Trampa vēstījuma melnrakstu Putinam. Vēstījumā ir ASV gatavība atzīt teritorijas de iure, ne tikai de facto. Lēmums it kā tika pieņemts Trampa vēlmes dēļ izbeigt karu," 28. novembra vakara vēstīja raidījuma "60 minūtes" vadītāja Olga Skabejeva.

Arī Maskavas biroja vadītājs Vašingtonā raidījumā klāstīja, ka jebkādas informācijas noplūdes par tik sensitīvām tēmām esot nevēlamas, jo lieki "uzbudinot" Eiropu, un vispār šādu publikāciju mērķis esot izjaukt krievu un amerikāņu centienus panākt mieru Ukrainā.

Proti, krievi vēlētos vienošanos ar amerikāņiem līdz pēdējam brīdim turēt slepenībā, lai, odiozās propagandistes Margaritas Simonjanas vārdiem runājot, ar trakumsērgu slimā Eiropā, par agru kaut ko neuzostu un nesāktu izdarīt spiedienu uz Trampu. Simonjana arī paziņoja, ka Eiropa baidoties no Krievijas, jo tā nes gaismu un, kā zināms, ar trakumsērgu slimie no gaismas baidās. Par "gaismu" Simonjana, šķiet, uzskata starptautiski atzītos kara noziegumus, kurus Krievija pastrādājusi Ukrainā.

Tikmēr par neseno Vitkofa-Ušakova sarunas nopludināšanu Stanovaja raksta, ka Maskava saskaras ar nopietnu strukturālu problēmu. Proti, ar ko tai patiesībā vajadzētu runāt no Amerikas puses? No vienas puses, Vitkofs ir ērts un uztver Krievijas idejas, taču viņš ir birokrātiski izolēts un politiski nestabils. Viņš ieņem labi zināmas Krievijas nostājas, tās pārformulē un gandrīz uzreiz noskatās, kā tās izzūd. Savukārt Tramps atsakās iedziļināties detaļās, bet ASV valsts sekretārs

Marko Rubio nav sajūsmā par Krievijas prasībām un cenšas atrast kopīgu valodu ar Krievijas ārlietu ministriju Sergeju Lavrovu.

Pētniece uzskata, ka Kremlim savu priekšlikumu nodošana caur Vitkofu var šķist taktiski vienkārša, taču tai trūkst reāla administratīva svara, un jaunākās informācijas noplūdes tikai saasina šo vājumu.

"Putins ir acīmredzami neapmierināts ar ASV iekšpolitisko haosu un nenoteiktību attiecībās ar Krieviju. Bet viņš ir pārliecināts: jo vairāk teritoriju Ukraina zaudēs, jo skaļākas kļūs Rietumu balsis, kas aicinās izbeigt karadarbību," pārliecināta ir Stanovaja.

Savukārt laikraksts "New York Times" vēsta, ka saskaņā ar vairāku analītiķu viedokli "realitāte uz vietas nedod Putina kungam lielu iemeslu mīkstināt savus nosacījumus. Ukraina arvien straujāk atsakās no teritorijām. Tā cīnās ar iekšzemes korupcijas skandālu. Tai arī trūkst naudas un karavīru, kā arī tā zaudē Amerikas Savienoto Valstu pacietību".

Laikraksts uzskata, ka Maskava, iespējams, cer, ka tad, ja jaunākā diplomātijas kārta nerezultēsies miera līgumā, tas liks Savienotajām Valstīm pārtraukt jebkādu atbalstu Ukrainai, iespējams, paātrinot Ukrainas sabrukumu.

Stratēģisko un starptautisko pētījumu centra Eiropas, Krievijas un Eirāzijas programmas direktors Makss Bergmans izdevumam norāda, ka Putins joprojām vēlas visu. "Savā ziņā tas ir karuselis. Ar katru iniciatīvu jūs iekāpjat karuselī, notiek rosīga aktivitāte, izskatās, ka jūs kaut kur dodaties, un galu galā tas apstājas un jūs nonākat tajā pašā vietā, kur bijāt, proti, karš vienkārši turpinās," pauž Bergmans.

Zelenskis un Somālijas pirāti

Putins savā preses konferencē lielu vietu atvēlēja vecajai dziesmai par Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska neleģitimāti, jo Ukraina kara laikā nav sarīkojusi prezidenta vēlēšanas. Kremļa diktators minēja absolūti muļķīgu piemēru - Krievija arī atrodas kara stāvoklī, taču prezidenta vēlēšanas tomēr esot notikušas. Vispirms jau jānorāda uz to, karš nenotiek Krievijas teritorijā, turklāt Maskava vienmēr ir apgalvojusi, ka tā Ukrainā veic tikai "speciālo militāro operāciju".

Putins paziņoja, ka Ukrainā jau neesot ar ko runāt par miera noslēgšanu, bet tas arī neesot svarīgi, jo Maskavai vissvarīgākais esot, lai vienošanās par teritorijām tiktu de iure atzīta starptautiski.

Rietumu analītiķu ieskatā Putins skaidri norādījis, ka Krievijai nerūp, kā Ukraina juridiski organizē savu valdību. Vēlēšanas var (vajadzētu) notikt, taču tās neatrisinās konstitucionālo krīzi. Līdz ar to Maskava uzskata, ka juridiski saistošu vienošanos ar Kijivu nav iespējams panākt. Kremļa īstā prioritāte - garantijas no Rietumiem, tostarp de iure (ne tikai de facto) par visa Donbasa, Zaporožjes un Hersonas apgabala, kā arī Krimas atzīšanu par Krievijas teritoriju.

Līdztekus miera plāna dažādo versiju apspriešanai krievi paguva arī pasūkstīties par ukraiņu dronu uzbrukumu diviem Krievijas "ēnu flotes" tankkuģiem Melnajā jūrā pie Turcijas. Odiozais propagandists Vladimirs Solovjovs kliedza, ka tādas "ēnu flotes" vispār nepastāvot, un tas esot kārtējais pierādījums, ka Ukraina ir teroristu valsts. Ja tas tā turpināšoties, tad var gadīties, ka Melnajā jūrā notiks visādas nelaimes, kurās būs vainojami Somālijas pirāti jeb, kā Rietumiem patīkot teikt, nezināmas izcelsmes bruņoti grupējumi - tad vairs nebūšot arī nekādu graudu koridoru.

Tā teikt, ja nepieciešams, krievi draudzēsies arī ar Somālijas pirātiem, jo viņi taču "nes gaismu", kuras stari gan apspīd vienīgi kapus.