Aiz propagandas priekškara: "ģimeniskie diktatori un amerikāņi tagad neko nevar pārmest krieviem

2026. gadu Krievija ierasti sagaidīja, klausoties Kremļa diktatora Vladimira Putina uzrunu, kas atšķirībā no uzrunas 2022. gada noslēgumā netika teikta nedz karavīru ielenkumā, nedz bija pārāk agresīva. Putins kara tēmai tieši nepieskārās, tā vietā aicinot visus uz "dzimtenes mīlestību un vienotību".

Līdzīgos toņos bija ieturēta arī Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko Jaungada runa, kurš 2026. gadu pasludināja par baltkrievu sievietes gadu un izplūda pateicībā visiem "darba rūķiem". Kādas politiskās notis pieklusināti izskanēja vienīgi nelielā opozīcijas spēkiem veltītā pasāžā, nevienu vārdā gan nesaucot, taču opozicionārus vainojot vēlmē sagraut baltkrievu vienotību. Tomēr viņiem nekas neizdodoties, jo tauta ir pārāk gudra.

Atšķirībā no pērnajā gadā nemitīgi izskanējušā vadmotīva par "nelietīgajām kaimiņvalstīm, kas negrib dzīvot mierā", gada noslēguma uzrunā Baltkrievijas diktators par to pat neieminējās.

Lai arī abu diktatoru uzrunas bija ieturētas "ģimeniskos" toņos, to nepavisam nevar teikt par pārējo gada nogales propagandu. Uzskatāmākais piemērs, protams, ir krievu izdomājumi par ukraiņu it kā veiktajiem triecieniem Putina rezidencei, ko neapstiprina neviens Rietumu izlūkdienests, un, cita starpā, arī Kremlis nekādus uzskatāmus pierādījumus tam sniegt nevarēja. Toties propagandistiem tā bija laba iespēja kliegt par "atriebes triecieniem" pa lēmumu pieņemšanas centriem Kijivā.

Venecuēlas precedents krievu acīm

Tūlīt pēc Maduro sagūstīšanas Krievijas Ārlietu ministrija nāca klajā ar nosodošu paziņojumu, kurā teikts, ka "mēs stingri aicinām ASV vadību pārskatīt šo nostāju un atbrīvot suverēnas valsts likumīgi ievēlēto prezidentu un viņa sievu", tāpat uzsvērta nepieciešamība "atrisināt dramatisko konfrontāciju diplomātiski".

Vienlaikus atsevišķā ziņojumā ministrija norādīja, ka Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs telefoniski ir runājis ar Venecuēlas viceprezidenti Delsiju Rodrigesu Gomesu, kuras laikā viņš paudis "solidaritāti ar Venecuēlas tautu bruņotas agresijas priekšā".

Tajā pašā laikā krievi savos ziņu sižetos neizteica nekādus personīgus pārmetumus ASV prezidentam Donaldam Trampam, tāpat izpalika apvainojumi "imperiālismā un koloniālismā", ko Maskava tik labprāt izsaka attiecībā pret eiropiešiem.

Faktisko Kremļa ideoloģisko nostāju šajā jautājumā demonstrēja ziņu raidījumos citētais Krievijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieka Dmitrija Medvedeva ieraksts sociālajos tīklos.

"Jāatzīst, ka, neskatoties uz acīmredzamo Trampa rīcības nelikumību, viņam piemīt zināma konsekvence. Viņš un viņa komanda dedzīgi aizstāv savas valsts nacionālās intereses - gan politiskās (Latīņamerika kā ASV iekšpagalms), gan ekonomiskās (dodiet mums naftu, dodiet mums rezerves). Un tā nav Trampa ideja. Tēvoča Sema galvenā motivācija vienmēr ir bijusi vienkārša: citu cilvēku "rezerves". Atcerieties cinisko un ļaunprātīgo tanti Olbraitu, kura nekaunīgi paziņoja, ka Krievijai ir negodīgi mantot šādas bagātības, kas nozīmē, ka tās ir jāpārdala. Tāpat kā ar retzemju metāliem Ukrainā, Tramps tos nekavējoties pieminēja. Un Maduro ir vairākkārt paziņojis, ka pašreizējās ASV administrācijas patiesais mērķis ir sagrābt viņu naftu un citus derīgos izrakteņus. Un Tramps to neslēpj. Ko lai saka? Tas ir "lex fortissimum" jeb "stiprākā tiesības". Un biedriem no saulainās Pindostānas, atklāti sakot, tagad nav par ko pat oficiāli pārmest mūsu valstij," pauda Medvedevs.

Atslēgas teikums, protams, ir pēdējais, kurā teikts, ka amerikāņi tagad neko nevar pārmest krieviem.

Jāteic, ka Rietumu analītiķu vērtējumā Venecuēlas precedents krieviem ir ar divdabīgu nozīmi. No vienas puses, Maskava zaudēja sabiedroto reģionā, turklāt pastāv bažas, vai ASV, pārņemot šīs valsts bagātīgās naftas rezerves, netiks pazeminātas naftas cenas, kas Krievijai varētu būt katastrofa.

Ukrainas militārais eksperts Andrijs Riženko vietnē "Euromaidan Press" norāda, ka galvenais drauds Krievijai ir ne tikai politisks, bet arī ekonomisks. Venecuēlai pieder lielākās pierādītās naftas rezerves pasaulē, un režīma maiņa varētu dramatiski pārveidot globālo enerģijas tirgu. Iespējamā sankciju atcelšana un Venecuēlas naftas atgriešanās pasaules tirgos varētu izraisīt turpmāku naftas cenu kritumu.

No otras puses, tik klaja starptautisko tiesību neievērošana krievus var tikai iepriecēt.

Laikraksts "Le Monde" raksta, ka Maduro sagūstīšana vājina Ukrainas sabiedrotos, kuri sevi ir pozicionējuši kā demokrātijas un starptautisko tiesību aizstāvjus. Vienlaikus tas ir arī trieciens Maskavai, liedzot tai svarīgu partneri un apdraudot tās naftas ieņēmumus.

Savukārt "The New York Times" savā komentārā uzsver, ka "tā ir Putina uzvara, jo tas ir trieciens - visticamāk, liktenīgs - jaunajai pasaules kārtībai, kurā valda tiesiskums, taisnīgums un cilvēktiesības, kas tika pasludināta pēc Otrā pasaules kara".

Laikraksts velk nepārprotamas līdzības starp Trampa un Putina rīcību un atgādina, ka Krievijas prezidents vienmēr ir apgalvojis, ka viņa iebrukums Ukrainā bija misija atbrīvot šīs valsts iedzīvotājus. Tāpat Kremļa diktors ir aizstāvējis Krievijas "suverenitāti", kuru Ukrainas pastāvēšana nekad nav apdraudējusi.

Putins pat ir apgalvojis, ka Ukraina ir nelikumīgi piesavinājusies viņa valsts (precīzāk, Padomju Savienības, kuru Putins jauc ar Krieviju) radīto infrastruktūru - tāpat kā Tramps nepatiesi apgalvoja, ka Maduro ir pastrādājis lielāko amerikāņu īpašuma zādzību vēsturē, nacionalizējot naftas rūpniecību, kuras veidošanā bija piedalījušies ASV uzņēmumi.

"Gadiem ilgi Putins ir uzturējis vīziju par pasauli, kuru daži ietekmīgi cilvēki ir sadalījuši ietekmes sfērās. Tāda ir arī pēckara kārtība - Aukstā kara kārtība, kurā Padomju Savienības kolonizētās valstis tiek izslēgtas no Rietumu liberālajām vēlmēm. Jau sen ir skaidrs, ka Tramps instinktīvi piekrīt šim viedoklim: pasaules sadalīšana, viņaprāt, ir tas, kam paredzēta politiskā vara. Tas, kurš uzrakstīja decembrī publiskoto Nacionālās drošības stratēģiju, šo pasaules uzskatu kodificēja kā Trampa secinājumu Monro doktrīnai - Amerikas Savienoto Valstu divus gadsimtus vecajam varas sadalījumam Rietumu puslodē," norāda laikraksts.

"New York Times" ieskatā Karakasas iebrukums, kas tika veikts baisi līdzīgi tam, ko Maskava reiz bija plānojusi Kijivai, Putinu vēl vairāk iedrošinās. Līdzīgs vēstījums neapšaubāmi ir saņemts arī Pekinā: ja Tramps var ieņemt Venecuēlu un Putins var ieņemt Ukrainu, tad Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins noteikti var ieņemt Taivānu.

Trampa un Putina nicinājums pret Eiropas vērtībām un starptautisko tiesību kārtību ir kā uzaicinājums uz deju visiem diktatoriem, kas vēlas pasauli pārvaldīt no spēka pozīcijām.

"Putins bija Maduro sabiedrotais, bet sabiedrotie nāk un iet. Uzskati un vēlme piespiest pasauli tiem pielāgoties paliek. Putina pasaule ir kļuvusi harmoniskāka. Ne jau tāpēc, ka, pēc sazvērestības teorētiķu domām, Putins saka Trampam, kas jādara, bet gan tāpēc, ka šie divi autokrāti patiešām redz pasauli vienādi. Krievu valodā ir teiciens: divi zābaki veido pāri," šādi komentāru noslēdz laikraksts.

"Ģimeniskais" Putins

"Prezidents Vladimirs Putins savā tradicionālajā Jaungada uzrunā radīja priekšstatu par krieviem, kas vienoti atbalsta valsts bruņotos spēkus un karu Ukrainā, solot uzvaru kaujas laukā, konfliktam tuvojoties ceturtajam gadam. (...) Šī gada runa bija ievērojami klusināta un sekoja ierastajam pirmskara formātam. Savā Jaungada uzrunā 2022. gada beigās Putins parādījās uniformētu karavīru ielenkumā, kas Ukrainas pilna mēroga iebrukuma sākumposmā rādīja atklāti kareivīgu tēlu," savos secinājumos dalās opozīcijas laikraksts "Moscow Times".

Tajā pašā laikā savā runā diktators vārdā nenosauca nedz "Ukrainu", nedz pieminēja vārdu "karš" vai, nedod Dievs, kritušos.

Tā vietā Putins runāja par "Tēvzemes aizstāvjiem", tiem veltot šādus vārdus: "Jūs esat uzņēmušies atbildību cīnīties par savu dzimteni, par patiesību un taisnīgumu. Miljoniem cilvēku visā Krievijā, es jums apliecinu, stāv kopā ar jums šajā Vecgada vakarā. Viņi domā par jums, jūt līdzi jums, cer uz jums. Mūs vieno sirsnīga, nesavtīga un uzticīga mīlestība pret Krieviju. Es apsveicu visus mūsu karavīrus un komandierus ar gaidāmo Jauno gadu. Mēs ticam jums un mūsu uzvarai."

Zīmīgi, ka Putins runāja par "ticību uzvarai" un vispār nepieminēja vārdu "miers", nerunāja arī par kādām miera sarunām vai miera plāniem. Tas liecina, ka iespējamās miera sarunas nav ziņa, ko Putins vēlētos aktualizēt, sagaidot 2026. gadu.