Juris šķita ideāls vīrs, līdz trieca Agnesei dūri sejā. Pēc tam vienmēr nožēloja, raudāja...
Pēc iepazīšanās ar Juri Agnese ticēja, ka ir satikusi savu mūža mīlestību, – viņš bija tik uzmanīgs, galants. Ideāls vīrietis! Sieviete pat iedomāties nevarēja, ka pēc kāda laika Juris trieks dūri viņai sejā. Iespējams, tikai pateicoties kādam negaidītam mirklim, Agnese ir dzīva un viņas vārds nav ierakstīts statistikā pie citām vīru vai dzīves partneru nogalinātām sievietēm.
Mīlošais manipulators
Kad iepazinos ar Juri, viņš bija uzmanīgs, iejūtīgs un ārkārtīgi šarmants. Jau pēc pirmās tikšanās reizes jutos sadzirdēta un īpaša. Viņš man katru dienu rakstīja, zvanīja tikai tāpēc, ka gribot dzirdēt manu balsi. Pēc nedēļas sāka sūtīt ziedus uz darbu, pēc divām teica, ka es esot viņa dzīves sieviete. Jutos kā sapnī. Beidzot kāds mani tiešām gribēja – pilnībā un pa īstam.
Pirmos sešus mēnešus Juris bija vairāk nekā perfekts. Mēs braucām romantiskos ceļojumos, vakariņojām sveču gaismā, viņš man uzdāvināja sudraba kuloniņu ar mūsu iniciāļiem. Juris vienmēr teica pareizos vārdus – tu esi labākais, kas ar mani noticis; es beidzot jūtos dzīvs. Viņš bija mans viss, un es biju pārliecināta – šī ir tā īstā mīlestība. Tikai vēlāk sapratu, ka tā bija manipulācija. Love bombing – pārlieku intensīva pieķeršanās, lai pārņemtu otru pilnībā, padarītu atkarīgu no uzmanības, kas vēlāk tiks lietota kā ierocis.
Mums ļoti ātri pieteicās meitiņa, tāpēc apprecējāmies. Tas bija pirms 11 gadiem. Ap to laiku viņa maigums pārvērtās sīkās nejaucībās. Arvien biežāk Juris sāka uzdot dažādus jautājumus – ar ko es darbā runāju, kāpēc tik ilgi neatbildēju uz ziņu. Viņš pieprasīja, lai es izdzēstu bijušo partneru kontaktus, pārtraucu kontaktēties ar draudzenēm, kuras viņš uzskatīja par sliktu ietekmi. Kad gribēju apmeklēt māsas dzimšanas dienu, vīrs teica, ka es vienmēr izvēlos citus, nevis viņu. Juris arvien biežāk šo frāzi izmantoja, kad es kaut kur vēlējos doties bez viņa. Un es par to jutos vainīga… Sāku domāt, ka esmu nepateicīga un varbūt tiešām jāmācās būt labākai.
Būrītis bez atslēgas
Kad piedzima meitiņa, vīrs kļuva pavisam riebīgs – sāka mani pazemot tuvinieku klātbūtnē, aizvainot intīmos brīžos, smieties par manu ķermeni, kas pēc grūtniecības bija mainījies. Viņš mēdza teikt: “Paskaties uz sevi! Tevi neviens cits negribēs.” Turklāt viņš nemaz nemīlēja mūsu meitiņu, man pat šķita, ka viņš bērnu uztvēra kā konkurentu. Juris nebija klāt dzemdībās, nekad nenomainīja meitiņai pamperu, nestūma ratiņus un nekad viņu nav paņēmis klēpī, lai samīļotu. Naktīs, kamēr es šūpoju, mierināju, baroju meitiņu un centos nesabrukt, viņš gulēja, ar ausu aizbāžņiem. Dienās viņa dzīve ritēja ārpus mājas – ar draugiem, izbraucienos, brīvībā. Bet mana dzīve bija kā būrītis bez atslēgas.
Katrs mans solis, katrs vārds varēja izraisīt vīra dusmas. Sākumā šie uzliesmojumi bija reti, ar pāris mēnešu atstarpi, bet ar laiku kļuva biežāki, asāki un negaidīti. Dusmām pievienojās arī fiziska aizskaršana, Juris sāka mani grūstīt, raustīt aiz rokām, spļaut sejā. Reiz meta man ar gludekli tikai tāpēc, ka palūdzu, lai viņš izved meitu nelielā pastaigā un es tikmēr varu brīdi pagulēt, jo biju nogurusi līdz nemaņai. Juris kliedza, ka es neko nespēju, ka pat nevaru parūpēties par savu bērnu.
Kad mēs dzīvosim vietā, kur nav bail
Pēc katras savas dusmu lēkmes vīrs raudāja. Pēc dažu dienu klusēšanas vienmēr teica, ka nožēlo, ka tā vairs nekad nenotiks. Nožēlai vienmēr sekoja mierpilnais posms, kad viņš atkal kļuva par labāko cilvēku uz zemes. Es katru reizi noticēju, jo, kad bailes kļūst par ikdienu, tās sāk izskatīties pēc mīlestības, pēc lojalitātes, pēc cerības, ka varbūt viss tomēr mainīsies.
Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma es atgriezos darbā, lai gan Juris to negribēja. Viņš deva gudrus padomus uzsvēra labumus, kādi būs, ja palikšu mājās. Kad meitiņa sāka iet bērnudārzā un bieži slimoja, kļuva skaidrs, ka kādam no mums jāupurējas. Es piekāpos un samierinājos. Skatoties ar šodienas acīm pagātnē uz šo situāciju, burtiski kliedzu – nekad nedrīkst palikt bez saviem ienākumiem ar mazu bērnu rokās un bez drošības tīkla zem kājām!
Tā mēs dzīvojām vairākus gadus – it kā ģimene, bet iekšēji sabrukusi konstrukcija. Līdz kādā vakarā viss mainījās. Man bija uzsista zila acs. Juris kārtējo reizi bija izrāvis telefonu man no rokām, izlamājis mani, saucot par nulli, par stulbo kuci, par sliktāko māti, kāda iespējama. Un tad viņa – mana mazā meita – drebēdama piespiedās man klāt un čukstēja: “Mammu, kad mēs dzīvosim vietā, kur nav bail?” Tajā mirklī manī kaut kas salūza un vienlaikus dzima drosme. Iespējams, ka tas bija pēdējais izdzīvošanas instinkts. Šāds bērna jautājums mans sāpēja vairāk nekā vīra dūres trieciens sejā. Viņas bailes kļuva par manu spēku. Es piezvanīju mammai, jo ar draudzenēm visas saites biju sarāvusi, un nākamajā dienā, kamēr Juris devies atpūsties ar draugiem, mēs aizgājām. Bez naudas, bez nekā. Tajā dienā es nejutos kā uzvarētāja. Es biju sagrauta, bet es gāju prom ar meitiņu un pēdējo cieņas drupaču.
Neļauj sevi aizmirst
Tomēr nekas nebija beidzies. Jau pēc dažām dienām Juris sāka terorizēt manu ģimeni. Viņš nāca pie manas mammas dzīvokļa, staigāja uz priekšu un atpakaļ gar logiem, draudīgi tajos skatīdamies. Zvanīja mammai un man pat divdesmit reižu pēc kārtas. Rakstīja man vairākus e-pastus dienā. Apgalvoja, ka esmu nozagusi bērnu, draudēja ar policiju, ar tiesu, ar ziņām par mani. Citos e-pastos viņš izteica nožēlu un lūdzās, lai mēs nākam atpakaļ. Juris stāstīja visādas muļķības manām bijušajām draudzenēm, izveidoja viltus profilus sociālajos tīklos, zem manām bildēm rakstīja pretīgus komentārus. Viņš mani izsekoja. Stāvēja pie bērnudārza, bet nekad nenāca man klāt, un tas šo situāciju padarīja īpaši neomulīgu. Saņēmu balss ziņas, kurās viņš kliedza vairāku minūšu garumā, ka mani pazudinās. Juris pārkāpa daudzas robežas, bet, kamēr viņš nebija man sitis, neviens nereaģēja. Reiz, kad viņš atkal dauzījās pie dzīvokļa durvīm un bļaustījās, zvanīju policijai, bet, kamēr viņi atbrauca, Juris jau bija devies prom. Uz izsaukumu policisti reaģēja skarbi – nākamreiz savas ģimenes lietas mēģiniet atrisināt paši, pirms lieki tērējat valsts resursus. Un tad Juris gāja bojā avārijā. Un viss…
Manī joprojām mīt bailes
Nezinu, kur es būtu un vai es vispār būtu dzīva, ja pirms sešiem gadiem nebūtu tās avārijas. Domājot par to laiku, atminos – man nebija pārliecības, ka Juri kāds varētu apturēt. Visticamāk, viņš būtu mani nogalinājis… Juris nespēja samierināties ar to, ka viņu pametu. Pat tagad, ejot pa ielu un dzirdot līdzīgu balsi, manī mostas trauksme. Lai arī tagad dzīvoju savā dzīvoklī, strādāju, dejoju, un mana meitiņa smejas, joprojām jūtu bailes, kas manī mīt. Pateicoties terapijai, draudzenēm, kuras atkal esmu atguvusi, man ir atgriezusies pašcieņa, bet bailes vēl neesmu uzveikusi. Joprojām dažreiz sabīstos, kad kāds uz ielas iekliedzas, sastingstu. Kad kāds pārāk strauji sper soli man pretī, es instinktīvi atkāpjos. Bet es tikšu tam pāri, jo man blakus ir mīloši cilvēki.
* Rakstā mainīti cilvēku vārdi
