"Liekais svars nav tikai par ēdienu" - uztura treneris Mārtiņš Bidiņš par to, kā bērnības pieredze ietekmē ēšanu

Viņam mājās ledusskapī līdzās sabalansētām maltītēm ir arī iebiezinātais piens – bērnības garša, ko nevajag sev aizliegt. Brīvdienu pica kopā ar bērniem nav vājuma mirklis, bet vienkāršs kopā būšanas prieks. Un arī saldējums viņam nav pārkāpums, bet apzināta bauda bez vainas izjūtas. Nevis tāpēc, ka uzturam nav nozīmes, bet tāpēc, ka attiecības ar ēdienu var veidot arī bez spriedzes un aizliegumu rāmjiem.

Esi teicis, ka liekā svara problēma nav tikai ēdienā, bet attiecībās ar ēdienu. Kā tas izpaužas praksē – tas ir vairāk par domāšanu nekā diētu?

Patiesībā viss ir ļoti vienkārši – gan teorijā, gan praksē liekais svars nozīmē tikai vienu: tiek uzņemts pārāk daudz kaloriju. Attiecīgi, lai svars samazinātos, ir jāuzņem mazāk kaloriju. Tā ir bāze, uz kuras balstās visas diētas, un to nedrīkst ignorēt. Taču brīdī, kad no teorijas nonākam līdz praksei jeb reālajai dzīvei, sākas sarežģītākais, jo cilvēks ir dzīva būtne ar savu pieredzi, ieradumiem un emocijām. Un ļoti lielu lomu tajā spēlē arī bērnībā gūtā pieredze un bērnības garšas. Mēs varam mēģināt sev iestāstīt, ka garšu sajūtu var pilnībā “pārrakstīt”, bet realitātē tas nestrādā. Tas, kā ēdām bērnībā, lielā mērā nosaka to, ko gribam šodien. Vienā pusē ir zemapziņa ar bērnības garšām, ieradumiem un patīkamo sajūtu meklēšanu, bet otrā – šodienas “es”, kas zina, kā vajadzētu, kā ir veselīgi, un kas mēģina to visu kontrolēt. Un šī kontrole bieži vien sākas ļoti agri. Cilvēkam piemīt loģika un spēja sevi disciplinēt: viņš var pieņemt lēmumus, ierobežot sevi, kontrolēt savus impulsus. Zināmā mērā pat spēj apspiest savas dabiskās vēlmes un rīkoties pareizi, taču jautājums, cik ilgi. Ar laiku no tā vienkārši iestājas nogurums. Nogurums no nemitīgas kontroles, no ēdiena, kas ir pareizs, bet nesniedz gandarījumu. Un vienā brīdī viss, kas bijis apspiests, laužas uz āru. Tas ir dabisks iekšējs process. Neviens aizliegums nevienu problēmu nekad nav atrisinājis, tikai pastiprinājis spriedzi. Tāpēc es saku, ka liekais svars nav tikai par ēdienu, bet par attiecībām ar ēdienu – par to, cik ļoti tu pats sevi saproti.

Vēl viens būtisks faktors ir dzīves ritms. Mūsdienās viss notiek ātri, un ir ļoti viegli ieslīdēt autopilotā – paķert kaut ko pa ceļam, vakarā nogurušam iegrimt telefonā un īsti nepiedomāt, ko un kāpēc dari. Tas ir vienkāršākais scenārijs, kas neprasa piepūli. Savukārt jebkuras pārmaiņas gan darbā, gan ģimenē, gan savstarpējās attiecībās, gan arī ēšanas paradumos sākas ar apzinātību. Ar spēju apstāties, pamanīt un pieņemt lēmumus, nevis vienkārši plūst līdzi. Un tas jau prasa enerģiju, iesaisti, zināmu disciplīnu. Tieši tāpēc daudziem tas šķiet grūti – nevis tāpēc, ka tas nav iespējams, bet tāpēc, ka tas vairs nav vieglākais ceļš. Vieglāk ir neko nedomāt, neanalizēt un rīkoties pēc ieraduma. Būt viduvējam neprasa tik daudz enerģijas, tas ir komfortablāk. Mēs to labi redzam ikdienā, piemēram, ģimenē: ja tajā ir mazi bērni, viņi noteiktā laikā ir jāved uz dārziņu, jāpalaiž uz skolu, ir jāievēro kaut kāds ritms, jo bez tā vienkārši nekas nestrādā. Ar ēšanu ir tieši tāpat – lai būtu rezultāts, ir vajadzīga apzināta iesaiste un zināma struktūra, nevis spontāna plūsma.

Vai iespējams, ka cilvēks pieņemas svarā nevis tāpēc, ka ēd par daudz, bet ēd haotiski un nepietiekami kvalitatīvi?

Ļoti bieži problēma sākas tieši ar haosu. Darbdienā cilvēks skrien, steidzas un vienkārši nepaēd pietiekami – izlaiž kādu ēdienreizi, paķer kaut ko pa ceļam, bet neuzņem pilnvērtīgu uzturu. Vakarā atnāk mājās, beidzot iestājas miers, pazūd dienas skrējiens, un tieši tad uzkrātais izsalkums iznāk ārā. Tas pats bieži notiek brīvdienās, un cilvēks apēd daudz par daudz. Ja pa dienu ir paēsts pietiekami un laikus, šādas situācijas visbiežāk neveidojas – ir sāta sajūta, ir kontrole, nav vajadzības pārēsties. Bet, ja izsalkums ir uzkrājies, to vairs tik viegli neapturēt.

Interesanti, ka cilvēki bieži izvairās ēst arī tāpēc, ka pēc ēšanas uz brīdi jūtas lēnāki, – gremošana prasa enerģiju, uznāk miegainums. Bet tas ir pārejoši. Ja paēd laikus un pietiekami, enerģijas līmenis pamazām stabilizējas, uzlabojas koncentrēšanās spēja, smadzenes strādā daudz efektīvāk. Savukārt, esot pusbadā, domāšana kļūst haotiskāka, trūkst fokusa. Turklāt izsalkums ir viltīgs. Cilvēks var vienu dienu iztikt ar minimumu, padzert kafiju, kas uz brīdi nomāc izsalkumu, un viņam pat rodas mānīga sajūta, ka viss ir kārtībā. Taču tas ir īslaicīgi. Organisms vienkārši atliek šo vajadzību uz vēlāku laiku, bet deficītu neaizmirst – ja vienu dienu nav paēsts pietiekami, nākamajā dienā parādās nogurums, enerģijas trūkums, pieaug vēlme pēc ātras enerģijas, bieži vien kalorijām bagātīga ēdiena. Šajā ziņā organisms darbojas līdzīgi kā telefons ar izlādējušos bateriju – kad enerģijas pietrūkst, tas pārslēdzas taupīšanas režīmā un vienlaikus signalizē, ka nepieciešams uzlādēties. Izsalkums ir viena no spēcīgākajām cilvēka pamatdziņām. Mēs nedzīvojam ekstrēmos apstākļos, kur trūkst pārtikas, tieši pretēji – tā ir viegli pieejama. Taču, ja ēšana ir haotiska vai nepietiekami kvalitatīva, izsalkums tik un tā krājas.

Arī man pašam reizēm tā gadās, ka diena paiet haotiski, bet es vismaz pazīstu brīdi, kad tuvojas izsalkums, un saprotu, kas ar mani notiek. Problēma ir tā, ka daudzi šo sajūtu nepazīst. Tas, manuprāt, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mūsdienās cilvēki cīnās ar lieko svaru, – haotisks režīms, kas rada pastāvīgu, uzkrātu izsalkumu. Un cilvēks vienmēr zaudēs izsalkuma priekšā. Ja organisms būs izsalcis, tas panāks savu – cilvēks vienkārši apēdīs vairāk, līdz ar to uzņems arī vairāk kaloriju, un tieši tā arī veidosies liekais svars.

Vai izsalkuma un sāta sajūtu vairāk nosaka vielmaiņa vai ģenētika?

Es teiktu, ka epiģenētika. Tas ir viss, kas notiek tev apkārt un tavā ikdienā: kā tu dzīvo, kāds ir tavs režīms, vide un ieradumi. Izsalkuma un sāta sajūtu ļoti ietekmē stress, miegs, fiziskā aktivitāte, pat tas, cik daudz laika pavadi svaigā gaisā un vai vispār dod sev iespēju atslēgties un atpūtināt smadzenes. Ja tev ir hronisks stress, slikts miegs vai haotisks dzīves ritms, tas tiešā veidā ietekmē arī to, cik bieži un cik intensīvi jūties izsalcis. Savukārt, ja ķermenis ir līdzsvarā – pietiekami izgulējies, izkustējies un atpūties –, arī izsalkuma un sāta signāli kļūst daudz saprotamāki un stabilāki. Tas lielā mērā ir stāsts par to, kā tu dzīvo ikdienā.

Vairāk lasi speciālizdevumā “Aptaukošanās. Kā izkļūt no svara slazda?”