"Sievietēm nevajag badoties. Ir citi noteikumi!" - uztura treneris Mārtiņš Bidiņš māca cilvēkiem ēst

Viņam ir 41 gads, trīs mazi bērni un beidzot arī nodarbošanās, kas sniedz prieku un gandarījumu.

Pastāsti, lūdzu, par sevi. Tava bērnība, dzīves ceļš, intereses?

Bērnība droši vien bija līdz 15 gadiem, kad aizgāju prom no vecākiem mācīties uz Rīgu. Tolaik es par ēdienu vispār nedomāju. Bet, ja par slimībām bērnībā, patiesībā es diezgan daudz mocījos. Tolaik mēs nezinājām, piemēram, par ēdiena nepanesībām. Neviens nevarēja iedomāties, ka tad, kad mazajam Mārtiņam bieži sāpēja galva vai vēders vai kad es kā pusaudzis biju šausmīgi pumpains, tas varēja būt no ēdiena. Bet tas lai arī paliek pagātnē, tas ir pārāk tālu, lai to celtu augšā vai kādu tur vainotu.

Jaunībā, līdz gadiem 19, biju diezgan kustīgs un sportisks, pat trenējos. Bet tad nāca pieaugušo dzīve – universitāte, darbs un… Vecrīgas tusiņi. Tas man ļoti patika! Līdz gadiem 27 es ļoti stabili un daudz lietoju alkoholu un smēķēju.

Pirmais, kas sāka nepatikt, bija liekais svars – pirms tam biju slaids, pat zem vidējā svara, jo jaunībā skrēju garos gabalus vieglatlētikā, bet savos 27 gados jau tuvojos 100 kilogramiem. Sāku meklēt variantus, kā sportot. Bija apmēram 2010. gads, sporta zāles nebija tik pieejamas, parastam cilvēkam, lai tur ieietu, bija jāsaņemas… Vīrietim vēl, jā, bet nevaru iedomāties, kā bija sievietēm, jo sporta zāles tolaik bija tāda absolūti maskulīna vieta, kur veči kačājas. Īsāk sakot, sāku sportot, bet tas pēkšņi pārtrūka, jo izrādījās, ka man ir autoimūna saslimšana, kas ļoti strauji uznāca un spēcīgi izpaudās.

Sākumā likās, ka tas ir kaut kas, sporta un ēšanas izraisīts, bet izrādījās, ka slimības dēļ. Man trīcēja rokas, trīcēja balss, nevarēju parunāt.

Lūk, tas man arī lika sākt domāt par ēšanu un diētām. Savu autoimūno slimību es, protams, apkaroju ar zālēm. Taču tā vēlāk atgriezās, jo esmu slinks zāļu lietotājs. Kamēr bija ļoti slikti, tikmēr dzēru zāles, kā kļuva labāk, pārstāju dzert, un slimība atgriezās.

Interesanti bija tas, ka, otrreiz atmetot zāles, slimība neatgriezās un nav atgriezusies līdz pat šai dienai.

Kopš tā laika ir pagājuši jau vairāk nekā 10 gadi. Tas arī bija brīdis, kad sāku vairāk interesēties par uzturu. Jau biju izmēģinājis daudz diētu – ar to spēlējos, man likās, ka baigi daudz zinu, bet vispār neko nesapratu. Pats kaut kā tiku galā ar lieko svaru, un reizē, pašam par pārsteigumu, netīšām iznāca tikt galā arī ar autoimūno slimību. Tā uzskatu, jo dažreiz autoimūnās slimības var savilkt kopā ar uztura nepanesībām, un es arī ļoti labi sevi zinu – ko varu ēst, ko ne un kas varētu izraisīt autoimūno saslimšanu. Manī ir mazi aizmetņi vēl citām autoimūnām slimībām, kas pagaidām netraucē, bet es zinu, ka tie ir.

Un ko tu augstskolā izmācījies pirmajā piegājienā?

Neko.

Bet teici, ka iestājies universitātē.

Jā, pat trijās. Vēl neesmu to diagnosticējis, bet esmu gājis pie dažādiem ārstiem un sevī redzu, ka man ir diezgan spēcīgs uzmanības deficīta sindroms. Agrāk to neievēroju, jaunībā biju teicamnieks, bet vidusskolā viss sāka peldēt prom. Sapratu, ka man padodas pilnīgi viss, bet neinteresē nekas. Vidusskolā viss sāka slīdēt uz leju, lai gan skolu pabeidzu normāli, ar labām atzīmēm, taču, iestājoties universitātē…

Vispirms es iestājos programmētājos, tolaik tas bija pats labākais, ko darīt, – uzreiz ir alga, un tas man bija svarīgi. Aizgāju mācīties, bet mani tas tik ļoti neinteresēja, vienkārši nespēju sevi piespiest to darīt… Un tā visā manā pieaugušajā dzīvē ir gājis – es sevi nevaru piespiest. Lai gan uzskatu, ka visos darbos esmu bijis labs darbinieks, tas bija viļņveidā – kamēr bija degviela, jā, bet bieži bija tā, ka nekas nespēja mani motivēt, pat ne tas, ka varētu atlaist no darba. Pamainīju diezgan daudzus darbus, lai gan viss bija saistīts ar pārdošanu, jo universitātes bija veselas trīs, bet neviena nebija pabeigta – loģiski, ka biju pārdošanā.

Bet tagad tev interesē viss, ko dari?

Jā! Tagad man beidzot ir tas lielais fokuss.

Pirmais, ar ko aizrāvos, bija sports – iepatikās fitness, bet tas arī izpatikās, jo dabūju traumas, un tad uzreiz vairs nebija interesanti, tāpēc ka sāpēja. Taču uzturs mani ieinteresēja pamatīgi.

Sākums arī bija tāds – izlasi vienu grāmatu, un pašam liekas, ka zini visu pasaulē! Salīdzinot ar sevi pirms 10 gadiem, tagad esmu ļoti piesardzīgs tajā, ko zinu, jo zinu arī, cik daudz dažādu variāciju visam ir. Katram cilvēkam ir savas individuālās lietas, un nevajag taisīt universālus spriedumus par visiem.

Interese par uzturu, kā jau teicu, sākās no manas autoimūnās slimības. Mana endokrinoloģe teica: nu, vienkārši sākās, vienkārši beidzās… Bet es sapratu, ka tas kaut kā saistās ar to, ka sakārtoju savu uzturu un izslēdzu konkrētus produktus, kas man to autoimunitāti ierosināja.

Man interesanti likās stāsti no pseidodiētu pasaules – tur jau katrai diētai ir tādi superstāsti. Protams, ļoti daudzi no tiem ir anekdotiski pārspīlēti, bet tas mani ierāva tajā pasaulē, vienkārši biju kā pārņemts. Lasīju pilnīgi visu, nešķirojot un galvā savārīju baigo putru. Sapratu – paga, nu gan vajadzētu mācīties! Sapratu, ka manā gadījumā tie nebūs Stradiņi, jo tobrīd man jau bija pāri trīsdesmit. Un, godīgi sakot, es arī neuzskatu, ka tā būtu šajā jomā tā labākā izvēle. Es gribēju mācīties ārzemēs. Un tad es atradu Precision Nutrition. Tie ir kanādieši, un tas noteikti nav universitātes līmenis, drīzāk viena universitātes kursa līmenis. Bet viņi ir ļoti fokusēti, ļoti konkrēti un man iemācīja tieši tik daudz uztura teorijas, cik man vajadzēja.

Man nav jāzina ļoti niansēta anatomija, lai palīdzētu lietās, kas īstenībā ir vairāk psiholoģiskas un emocionālas. Tas būtu jāzina, ja gribētu to visu pētīt dziļāk. Viņi man ielika pamatus, kas ļoti daudz ko sakārtoja un lika atmest daudzas no lietām, ko biju sagrābstījis. Sākumā vēl bija tāds iekšējais protests – nē, tā nav, es taču agrāk lasīju kaut ko citu! Bet tad sapratu – te sēž vieni no pasaulē atzītākajiem zinātniekiem, un šī skaitās viena no pasaulē atzītākajām ārpus universitātes programmām, tātad viņiem tagad ir taisnība! Viņu ir daudz, un viņi ir sapulcējušies no dažādām jomām.

Jā, interesanti bija tas, ka vienā uzņēmumā strādā visu diētu pārstāvji, un viņi tomēr beigās atrod kopīgu valodu. Tas ir iespējams – starp visām diētām, kas ir kā karojošas nometnes vai reliģijas, var atrast arī kaut ko kopīgu.

Kāda tagad ir tava diēta?

Vienkārši sabalansēts uzturs. Jā, esmu izgājis cauri “zemiem ogļhidrātiem” jeb keto, pat esmu ēdis tikai gaļu (to sauc par karnivorismu, tas pašlaik kļūst populārs). Esmu badojies, taisījis pārtraukto gavēni, kā arī garākus gavēņus. Jāsaka gan, ka ne reizi neesmu bijis vegāns, neesmu spējis sevi uz to piespiest, bet neesmu ēdis gaļu.

Vēl nesen es ēdu supertīri, kas nozīmē, ka izslēdzu visus pievienotos cukurus un miltus un ēdu tikai dārzeņus, augļus, labus graudaugus, gaļu, olas un piena produktus. Visu nepārstrādātu un tikai mājās taisītu. Lai gan izklausās ļoti pareizi un labi, es teiktu, ka tā ir diēta ar spēcīgiem ierobežojumiem, un uzskatu, ka tā cilvēkiem darīt nevajadzētu. Tas arī ir par traku.

Vai no kāda no šiem ēšanas paradumiem tu sajuti arī sliktu iedarbību?

No dietas ar samazinātu ogļhidrātu daudzumu jeb keto man bija vissliktāk. Izteikti trūka enerģijas, vienkārši nespēju funkcionēt kā normāls cilvēks, lai gan diēta sola, ka baigi strādās smadzenes un vēl nezin kas. Jā, varbūt smadzenes strādā nedaudz labāk, to ir grūti pateikt, bet viss kopā… Man ļoti trūka enerģijas, turklāt es taču gribu būt aktīvs cilvēks – cenšos trenēties, agrāk vēl strādāju arī par treneri. Keto mani padarīja apātisku, es nespēju tā dzīvot. Tas nebija ilgi, mēģināju pāris nedēļu.

Zinu, daudzi saka – nu, vajag ilgāk, bet, nē, ilgāk nevajag. Pētījumi saka, ka ketoze iestājas jau pēc pāris dienām, tātad man jau viss bija iestājies, un es vienkārši jutos riktīgi slikti.

Ko tu tagad apēd vai izdzer, ja tev vajag enerģiju un lai labi strādātu galva? Vai tev tagad galva strādā labi visu laiku?

Nē, nestrādā. Man ir trīs mazi bērni, esmu hroniski neizgulējies. Bērniem ir četri un divi gadi, un jaunākajam ir pieci mēneši. Man ir ļoti daudz klientu un daudz darāmā. Es gan cenšos būt sociāli aktīvs, tomēr pēdējo pusgadu esmu paņēmis nelielu pauzi – tāpēc, lai neizdegtu. Fokusējos tikai uz saviem klientiem, bet viņi arī paņem daudz laika, jo viņu ir ļoti daudz.

Ja godīgi, nekas nespēj iedot tādu enerģiju kā fakts, ka esi labi paēdis un izgulējies. Ja mēs meklējam ātrus variantus – vai tā būtu kafija, šokolādes, konfektes... Patiesībā, es arī visu to lietoju, konfektes lietoju pat ikdienā, mana soma ir pilna ar konfektēm – zefīri, mazas tumšās šokolādītes un “Vāverīte”. Tas viss man tur stāv vienkārši tāpēc, ka man patīk saldumi un man liekas stulbi tos izslēgt. Un man ir brīži dienā, kad tos ļoti labprāt uzēdu. Bet visbiežāk tas ir tad, kad esmu nevis izbadējies, bet gan forši paēdis pusdienas. Tāds mīļais punktiņš uz “i”, tīri komfortam.

Kāpēc tev tagad, reizēm ēdot saldumus un varbūt arī maizi vai pat kādu kartupeli, nepieaug svars?

Kartupeļus es ēdu milzu daudzumos, tie ir vieni no svarīgākajiem mana uztura stūrakmeņiem! Jo viena no lietām, ko es ļoti slikti panesu, ir graudaugi, un to enerģiju jau vajag kaut kur dabūt. Ja es neēstu kartupeļus un neēstu visus graudaugus, man ikdienā vienkārši trūktu enerģijas. Okei, es droši vien būtu superslaids, pat izdilis – kādi ļoti daudzi vēlas būt, it sevišķi sievietes. Bet kas tad notiek? Ja tev trūkst enerģijas un tu pārāk dilsti vai tievē (man ir bijis tāds periods, kad ēdu eksperimentāli un supertīri), tas nozīmē, ka enerģijas trūkst arī smadzenēm, tu kļūsti apātiskāks, un enerģijas sāk trūkt pilnīgi visam dzīvē, pat tādām triviālām lietām kā aiziešana līdz gultai. Ēšana ir saistīta ar libido, ar parastu enerģiju, ar garastāvokli. Ja baigi nogriež enerģiju, cilvēks sāk ciest. Viņš nav vairs tāds, kādam viņam vajadzētu būt, – tik starojošs, tik foršs.

Bet kāpēc tev tagad izdodas nepieņemties svarā?

Tāpēc, ka tagad ēdu sabalansēti. To es arī cilvēkiem mācu. Es mācu to, ko mācīja man. Sabalansēta ēšana nozīmē, ka mēs salīdzinoši varam ēst ļoti daudz dažāda ēdiena un būt labi paēduši. Mēs varam ēst garšīgas lietas – tas arī ir ļoti svarīgi. Mēs varam likt klāt mērces, krējumu, pat majonēzi. Mēs varam ēdienam likt klāt cukuru – cukuru es uztveru kā garšvielu. Cukurs kā tāds nav slikts cilvēka organismam, organisms to fantastiski saprot un spēj labi pārstrādāt. Ja tā nav par daudz. Tāpēc cukuru kā garšvielu mēs varam izmantot.

Es, piemēram, šorīt ēdu tādu saldu omleti – ļoti daudz olu (jo visai ģimenei), nedaudz piena, nedaudz cukura. Un vēl beigās aveņu ievārījums. Un kāds šim ēdienam ir bonuss – tādu tik daudz nemaz nevar apēst, jo tur ir ļoti daudz olu, un olas dod sāta sajūtu.

Tas, par ko es ļoti daudz runāju, mācu saviem klientiem un stāstu sociālajos tīklos, – ēdiens patiesībā ir ļoti vienkāršs, ļoti saprotams. Es parasti saku – tas ir “Lido” ēdiens, bet bez tā milzīgā eļļas daudzuma. Tie var būt gan kartupeļi, gan karbonādes (vienīgi bez tā milzīgā siera un eļļas daudzuma), tikai proporcijas nedaudz pamainām.

Cik reizes dienā tu ēd?

Trīs reizes.

Pa vidu arī knaksties?

Nē. Nu, es dažreiz apēdu tās šokolādītes, bet tas nav tāpēc, ka man gribas ēst. Man īstenībā bieži vien ar šādu ēšanu – un to man saka arī ļoti daudzi klienti – ir jāpiespiežas ēst trešo reizi, bet zinu, ka man to vajag enerģijai. Man ir iegājies ēst tik sabalansēti un tīri, ka esmu ļoti labi paēdis.

Parasti ēdu lielas brokastis, lielas pusdienas, un tad vakariņas īsti negribas tāpēc, ka joprojām jūtos pilns, jo ēdiena bijis daudz. Taču zinu, ka tam nebija daudz kaloriju un ka tādēļ būs nedaudz sliktāks miegs, un no rīta grūtāk pamosties. Bieži taisu rīta treniņus un tad zinu, ka tādā gadījumā arī treniņos būs mazāk jaudas. Tāpēc bieži vien piespiežu sevi vakarā kaut ko ieēst, un cenšos izdomāt kaut ko kalorijām bagātāku.

Pārēšanās epizodes ir?

Nu, protams, tas ir katros svētkos. Bet man arī tas riktīgi patīk.

Vai tici pieņēmumam, ka tad, kad cilvēks ļoti nekoncentrējas uz tievēšanu, ir vieglāk notievēt nekā tad, kad skaita katru kumosu?

Viennozīmīgi. Taču tur ir viens milzīgs “bet” – esmu redzējis, ka šo intuitīvo ēšanu, kas mūsdienās ir ļoti populāra, bieži nepareizi pasniedz. Nevar apzinātu ēšanu pasniegt tādā veidā – atlaid un sāc ēst visu, kas tev nolikts priekšā, un organisms tev visu pateiks priekšā. Nē, lielākajai daļai cilvēku tas priekšā nepateiks neko! Intuitīvai vai apzinātai ēšanai ir noteikumi. Tas ir tāpat kā tad, kad braucam ar mašīnu jau padsmit gadu, – braucam intuitīvi, vairs pat neredzot zīmes, tas viss aiziet automātiski, nolasās kā robotam. Es to visu zinu automātiski – te nedrīkst stāvēt, te jābrauc uz tik un tik. Tas notiek tādā veidā tāpēc, ka lielākā daļa no mums jau zina tos noteikumus.

Ēšanā ir tas pats – mums ir jāzina noteikumi. Piemēram, ka apzinātā, intuitīvā ēšana nekad nevar izpildīties, ja cilvēks ir izsalcis – tāpēc, ka izsalkums ir pārāk spēcīgs signāls. Ir ļoti daudz vēstures stāstu par kanibālismu, pat nesenas vēstures, piemēram, lidmašīnu katastrofas kalnos, nesen lasīju par gadījumu, kur sieviete apēda savus bērnus. Ir ļoti daudz stāstu no apkārtējiem cilvēkiem, kas nakts vidū ceļas un brauc uz benzīntanku, lai nopirktu kaut ko garšīgu tāpēc, ka mājās nekā nav, un viņiem šausmīgi vajag. Tas ir izsalkums, kas to dara ar cilvēkiem. Izsalkums ir spēcīgs dzinulis, to nevar pārmākt.

Ja cilvēks, kas cenšas intuitīvi vai apzināti ēst, būs izsalcis, viņš nebūs izpildījis savu mājas darbiņu, un visa intuitīvā ēšana, domāšana un noskaņošanās aizies pa pieskari.

Vai tev pašam vēl daudz jādomā par ēdienu?

Te jāpasaka, ka ēdiens patiesi ļoti daudz nosaka cilvēka dzīvē. Cilvēks – tas nozīmē smadzenes, enerģija, āda, mati, bārda, nagi, tas nozīmē izskatu, kustību uz priekšu, atjaunošanos, slimošanu… To visu ietekmē tas, ko mēs uzņemam caur muti. Gaiss ir ļoti svarīgs, arī ūdens. Bet ārkārtīgi svarīgi ir tas, ko mēs apēdam.

Cilvēkam, kas nepareizi un slikti ēd, arī nekādas diži garīgas domas galvā neienāks?

Nē, kāpēc gan neienāks? Ir taču daudz piemēru no dzīves, kur lielākie domātāji ir bijuši tieši tie, kas vistrakāk dzīvo. Bet jautājums, protams, kā viņi jutās, cik ilgi nodzīvoja, cik kvalitatīva bija viņu dzīve? Un, ja mēs gribam tādu kvalitatīvu, foršu dzīvi, tad ir jāsaprot – tas notiek caur to, ko mēs apēdam.

Otra lieta, par ko tikko iedomājos (tas vairāk ir sievietēm, bet sāk parādīties arī vīriešiem), – ja sievietei ir liekais svars, uztraukums par to ikdienā aizņem milzīgi lielu daļu viņas ētera un laika. Un tas čakarē visu, sākot jau ar noskaņojumu no rīta. Nerunājot par brīdi, kad jānopērk jaunas drēbes. Tas čakarē tik daudz ko – un to atkal ietekmē ēšana! Un tad jautājums – ja ēšanai ir tik milzīga ietekme uz visu pārējo, tad kāpēc mēs gribam kaut kam tik svarīgam veltīt tik maz laika?

Viens cilvēks, kas pie manis ir mācījies, redzēja, kā es ēdu, skatoties telefonā. Viņš saka – kā, tu skaties telefonā, lai gan māci, ēdot telefonā neskatīties! Bet tieši tā ir arī ar auto instruktoru – kad mēs mācāmies braukt, viņš māca mums rokas uz stūres turēt pareizi, skatīties tā un šitā un, nedod Dievs, nekad neskatīties telefonā, bet, kad pats instruktors brauc, viņš jau tā nedara – brauc ar vienu roku, skatās ārā, smēķē, ceļam vairs nepievēršot tādu uzmanību. Tas pats ir ar manu uzturu un laiku, ko uzturam veltu, – ja tas aizņem daudz laika, tas mani tracina, bet man tas noteikti aizņem krietni mazāk laika nekā citiem, tāpēc ka man jau tas notiek ļoti automātiski. Visvairāk laika man aizņem tieši ēdiena pagatavošana, jo man nav ļoti paveicies ar to, ka nevaru ēst konkrētas lietas, kas nozīmē, ka nav viegli ieiet un nopirkt gatavu ēdienu. Mana dzīve būtu divreiz vieglāka, ja es varētu tā izdarīt. Pašlaik ir tā, ka daudz labāk jūtos, paēdot to, ko pats esmu gatavojis, jo zinu, ko tur esmu ielicis iekšā. Man nepatīk ieiet parastā kafejnīcā un stāvēt kā tādam pajoliņam, prasot, kas tur ir klāt, kas tur ir iekšā.

Kādas taukvielas cepot tu izmanto?

Viss tiek cepts olīveļļā. Latvijā ir viena vieta, kur forši par labām cenām var nopirkt svaigu Spānijas olīveļļu, olivellas.lv. Cēsīs ir tāds vīrietis, kurš pats ved olīveļļu pa taisno no Spānijas zemniekiem. Un par ļoti jēdzīgām cenām, jo lielveikalos olīveļļu cenas ir pilnīgi kosmiskas. Ar ģimeni pusotru gadu nodzīvojām Spānijā, un pat tur tik labu olīveļļu grūti atrast. Spānijā arī nav nekāda leiputrija, nav tā, ka visur zemnieki met pakaļ svaigākos produktus, tur arī visi iepērkas lielveikalos, un nav kvalitatīvas izvēles.

Bet par taukiem ir jāsaka tā – tā ir viena no lietām, ar ko uzturā esmu visuzmanīgākais, tāpēc ka ar taukiem ir šausmīgi viegli apēst par daudz kaloriju. Taču tauki ir arī tas, kas dod ēdienam vislabāko garšu… Šis ir viens no uztura elementiem, ko apgūt ir visgrūtāk: kā savā uzturā iekļaut pareizo tauku apjomu, lai nav par daudz, bet lai tomēr ir? Daudzi domā – lai neieliktu par daudz, nelikšu vispār. Bet tad būs tik negaršīgs ēdiens! Ēdiens nedrīkst būt negaršīgs, ne velti tas ir viens no pamata pīlāriem, uz kuriem es stāvu. Mēs esam pārāk daudz atskatījušies gan uz fitnesa pasauli, gan uz speciālistu ieteikumiem, kas visi principā ved uz negaršīgu ēšanu.

Vai ir kādas produktu grupas, kuras tu vispār izslēgtu vai aizliegtu tirgot veikalā, ja tev būtu tāda vara?

Ideālā pasaulē tās būtu šķidrās kalorijas – visādas limonādes. Ar to pasaulē jau diezgan pamatīgi cīnās un ir aizgājuši tālu, bet esmu redzējis, cik daudz to visu pērk Spānijā un kas notiek Meksikā, kur tās vienkārši jau dzer ūdens vietā.

Ir nianse, kā noteikt, cik cilvēkam īstenībā ir veselīgas attiecības ar uzturu – piedāvāt viņam vienkārši pliku ūdeni. Ir tik daudz cilvēku, kas nevar iedzert pliku ūdeni, viņiem vajag tur kaut ko klāt, jo ūdens viņiem negaršo. Nu kā mēs esam nonākuši līdz kaut kam tādam?! Un tas ir radies no tā, ka viņš ir tik daudz lietojis produktus ar stiprām garšām, ka jau notrulinājusies garšas sajūta. Tā atgriežas diezgan ātri, bet pie tās ir jāstrādā. Ja cilvēks tajā vagonā jau brauc un turpina tur braukt, tad var nonākt pie tā, ka uz viņa ģimenes vakariņu galda stāv divlitrīga kola un visi dzer tikai to.

Ieminējies par Spāniju. Kāpēc jūs ar ģimeni uz turieni aizbraucāt?

Kad man bija kādi 20 gadi, es sapņoju par to, ka būtu forši padzīvot kaut kur ārzemēs, bet tieši nevis strādāt Vācijā vai Anglijā, bet tā forši padzīvot. Un jau no paša sākuma savu darbību diezgan apzināti būvēju tā, lai ar laiku kļūtu neatkarīgs un varētu strādāt no jebkuras vietas pasaulē. Un tad bija tāds brīdis, kad viena meita bija tikko piedzimusi, otrai bija 2 gadi, vēl neiet bērnudārzos. Sapratu – tagad vai nekad! Un aizbraucām uz Tenerifi. Sākotnēji mēs tur nedaudz pamētājāmies apkārt kā tādi nomadi, tad atradām savu ideālo pilsētiņu un tajā arī nobāzējāmies.

Vai sapnis bija to vērts?

Jā. Tomēr kas mēs tur bijām? Migranti. Latvijā viss ir tāds… savs. Sākās vasara, un mēs atgriezāmies Latvijā. Viss bija baigi forši, bet tad atnāca ziema… Un man personīgi ļoti nepatīk ziema.

Vai darbs tev ir daļa no tavas dzīves, pat zināmā mērā atpūta un hobijs? Vai tomēr tas ir tikai darbs?

Par atpūtu to ir grūti nosaukt. Hobijs – jā, atpūta – nē. Tas viennozīmīgi ir darbs, jo es tam jau plūstu līdzi, tas aug. Esmu arī Lietuvas tirgū un zinu lietuviešu valodu.

Vai šī ir tāda nodarbošanās, ko tu varētu darīt līdz mūža galam?

Jā, bet mainīsies formāts, kā es to daru, – tagad izteikti strādāju ar klientiem un ar to arī sāku, bet nākotnē lēni gribētu iet tādā virzienā, ka es pats audzinu citus trenerus, kas turpina strādāt ar maniem klientiem. Un es turpinu strādāt tur, kur esmu visspēcīgākais, – pie jauna satura radīšanas manām apmācību programmām. Tās ir 50 garas lekcijas, tiešām milzīgs darbs. Un, jā, es gribētu turpināt šādi strādāt un, izmantojot visas jaunās tehnoloģijas, atrast veidu, kā cilvēkiem pēc iespējas izdevīgāk un saprotamāk pasniegt to normālo uzturu.

Protams, arī soctīklos krietni vairāk strādāt, sabiedrības izglītošanā. Ir ļoti grūti noskatīties, kā cilvēki mokās un kur viņi to informāciju ir dabūjuši. Uzturs nav mocīšanās, ja to sakārto! Ja cilvēks, piemēram, izprot, kāpēc viņam ir liekais svars. Ļoti daudzi cīnās ar lieko svaru, nesaprotot, no kurienes viņiem tas ir, kur tas radās un kas ir tie soļi, ko viņi dara nepareizi.

Man nepatīk, ka uztura jautājumos ar cilvēkiem runā tādā kā pavēles formā. Neviens nekad viņiem nepajautā: ko tu gribētu darīt, kas tev garšo? Ko tu ar savu superaizņemto dzīvi vispār vari izdarīt?

Pašlaik cilvēks tiek nostādīts fakta priekšā – ja gribi kaut ko mainīt, tev būtībā jāmaina sava dzīve. Cilvēks uz brīdi var saņemties to dzīvi mainīt – viņš iestājās kaut kādā projektā, aiziet pie kāda speciālista, viņam tur saka: re, tagad tev ir šitāds plāns, piecas reizes dienā ēdam, pērkam šitos produktus un darām šitā te! Un, ja kāds ir mazāk aizņemts, viņš var saņemties tā darīt, bet lielākā daļa cilvēku nobrūk momentā. Nu, kā – viņš ir saņēmies, sācis pilnīgi citu dzīvi, bet tā vecā dzīve turpat blakus ir, un tā nāks atpakaļ ar visiem pienākumiem un visu citu. Ja cilvēkam ir bērni, tie bērni jau nekur nepazudīs, ja ir svētki, tusiņi… Tas viss nāks atpakaļ. Un galvenais, ka to parasti visi baigi uzsver: nu, kā saņēmos! Bet tad pēc tam nāk tas brukšanas moments, un cilvēks jūtas kā lūzeris, jo visi viņam jau ir teikuši: o, kā tu saņēmies! Taču tas tā ir tāpēc, ka viņam neviens nepiedāvā alternatīvas – ko vēl varētu darīt.

Es negribu teikt, ka esmu kaut kāds laimes lācis, kas tagad te darīs kaut ko pilnīgi citu. Tāpēc pārstāvu pasauli, kur ļoti cenšas domāt līdzi un konsultēties arī ar pašu cilvēku, nevis malt vienu un to pašu gadiem ilgi, labi redzot, ka tas nestrādā.

Cilvēki bieži no manis gaida komandas, un tad es saku: nu, bet vispirms izdomājam, ko mēs varam ar tevi izdarīt. Komandas sākās tikai tad, kad tas ir izrunāts.

Tas standarta klients, kas pie manis nāk, ir 40 gadu veca sieviete, šķīrusies, bērni. Un viņa grib sākt kaut ko darīt. Tad es saku: labi, mēs sāksim, bet sākumā vajag saprast, cik tad tev vispār ir laika tam visam!

Standartā viņa ir arī ar dažiem liekajiem kilogramiem?

Protams, tāpēc, ka iepriekš mēģināja darīt kaut ko agresīvu, kas izdevās uz brīdi, bet tad svars atgriezās un vienmēr ar plusu. Tas ir absolūtais standarts. Bet viņai neviens nekad nav pajautājis: ko tu varētu izdarīt, cik laika tu vari tam veltīt? Pusstundu? Fantastiski! Es vienmēr pajautāju: cik reizes dienā tu ēd? Trīs! Cik laika tu velti ēšanai? Kādu pusotru stundu, pusstunda katrai ēdienreizei. Vai tu kaut gatavo? Hmm. Tad okei, mums jau ir divas, divarpus stundas, kurās tu jau kaut ko dari!

Tagad šinīs stundās var mēģināt izdomāt kaut ko mazliet citādi, lai, nepieliekot klāt laiku, mēs varētu panākt diezgan nozīmīgas izmaiņas. Pēc šo izmaiņu izdarīšanas mēs tevi pavērojam kādas pāris nedēļas. Labs rādītājs ir tas, ka tev visu dienu blakus stāv konfekšu šķīvis un tu no tā kādreiz paņem pa vienai konfektei, nevis uzbrūc visam šķīvim… Tas ir labi, tas norāda, ka tev ir bāzē jau kaut kas sakārtots.

Vienas no pirmajām izmaiņām, kas redzamas pēc uztura sakārtošanas, ir tas, ka cilvēkam sāk mazāk gribēties knakstīties.

Tev ir interese tieši par menopauzes vecuma sieviešu veselību un svaru. Kāpēc?

Kad sāku, es īpaši nedomāju, vai man būs vairāk vīriešu vai sieviešu klientu. Sākumā pat vairāk fokusējos uz vīriešiem. Bet, lai cik es fokusētos uz vīriešiem, šī tomēr ir sieviešu pasaule. Sievietes izteikti par šo meklē informāciju, un agrāk kādi 95 % manu klientu bija sievietes. Tagad tie ir ap 90 %, vīriešu skaits palielinās. Daudzi nāk ar sievām.

Es tiešām domāju, ka tev vīriešu klientu ir vairāk nekā 10 procentu! Tie vīrieši tomēr izrādās dikti slinki…

Jā, viņus tas īsti neinteresē. Viņus tās visas lietas uztrauc mazāk. Sievietes uztraucas krietni vairāk.

Bet par uzturu un menopauzi.

Būtu diezgan stulbi no manas puses to ignorēt un nepainteresēties, vai tomēr sievietēm kaut kas nav citādi. Kad sāku mācīties Precision Nutrition, tur bija divi līmeņi, un otrajā līmenī es veselu gadu strādāju ar vienu no pasaules top koučiem pie cilvēku ikdienas problēmu risināšanas, burtiskā nozīmē mācījos vairāk iedziļināties cilvēkos.

Sapratu, ka man ir ļoti daudz sieviešu klientu. Viens no variantiem ir mācīties no viņām – kas nav ļoti efektīvi. Bet es taču varu par to visu mācīties profesionāli! Un tad es sāku mācīties Girls Gone Strong. Precision Nutrition ir pasaules top uzņēmums vispārīgi, bet GGS ir top tieši sieviešu uztura jomā – astoņas sievietes un viens vīrietis, visi ļoti gudri zinātnieki un uztura speciālisti, kas izveidoja šādu vietni, kur viņi visu vairāk pasniedz tieši sievietēm, daudz tiek runāts par sieviešu jautājumiem, body positivity un tādām lietām. No viņiem es sāku mācīties tieši par sieviešu uzturu. Un tikai tur es sāku saprast vairāk par ciklu, par hormoniem un kā tas visu ietekmē. Sapratu arī to, kas notiek ar sievietēm menopauzē.

Un kā tad ir – vai ir normāli šajā laikā pieņemties svarā par kādiem 10 kilogramiem?

Nē.

Bet tad kāpēc pieņemas?

Varu nosaukt vienu tādu lietu, ko esmu novērojis ļoti lielos apjomos praktiski ar visām savām klientēm. Tātad sievietēm ir tāda hroniska tendence – ēst mazāk, nekā vajag, automātiski kaut kā ierobežot sava ēdiena apjomu. Ja sieviete kaut kad ir domājusi par diētām, viņa automātiski tā uzvedas un sevi regulē. Pieļauju, ka tas sākas jau ar pusaudžu žurnāliem un beidzas ar sieviešu žurnāliem, šoviem un raidījumiem. Bet tas ir stāsts par izsalkumu. Visi tagad cīnās ar uzkošanu, emocionālo ēšanu, noraušanos… Bet izsalkums vienmēr uzvarēs. Un, kad tas uzvar, tad viss ietaupītais tiek nodzēsts un vēl pa virsu nedaudz uzņemts, tā tas vienmēr notiek.

Patiesībā tas brīdis biežāk pienāk nevis ap 50, bet sākās jau ap 40 – tad sāk parādīties pirmās menopauzes pazīmes, hormonālās izmaiņas. Un kad sākas hormonālās izmaiņas, izsalkums un hormons, kas par to atbild, izpaužas vēl trakāk. Man gribas teikt, ka tas ir laiks, kad tu dzīves skolā liec eksāmenu, un organisms tev parāda, kā esi dzīvojis. Ja svara pieaugums ir straujš, nekontrolēts, tad, mierīgi parunājot ar jebkuru no šīm sievietēm, mēs pagātnē atrastu visādas diētas un ierobežojumus. Un lielos vilcienos nekas jau nav tagad mainījies – tu vienkārši vairs nevari sevi tā kontrolēt kā agrāk, jo izsalkums ir kļuvis stiprāks un organisms no tā visa ir noguris!

Cilvēkam novecojot, samazinās muskuļu masa, tāpēc ir supersvarīgi ēst daudz olbaltumvielu un nodarboties ar spēka treniņiem. Pilnīgi visiem – gan sievietēm, gan vīriešiem. Tagad Latvijā aizvien vairāk runā par to pašu sarkopēniju, muskuļu samazināšanos. Tā ir spēcīga problēma, bet tikai tāpēc, ka cilvēki pietiekami fiziski nekustas un neēd olbaltumvielas. Tās divas lietas vienkārši paātrina visu procesu. Šo procesu nevar apstādināt, taču to var gan palēnināt, gan paātrināt.

Kad muskuļu masa samazinās, samazinās arī vielmaiņa. Tas pats organisms, tikai iztērē mazāk kaloriju. Attiecīgi, ja mēs apēdam tikpat, tas uzkrāj liekās kalorijas. Vielmaiņu mēs varam aprakstīt kā kaloriju tērēšanas ātrumu, un, ja sieviete pirms tam 40 gados tērēja 2000 kaloriju, nav tā, ka viņa tagad 50 gados tērēs tikai 1000. Pa to desmitgadi tas var nokristies nedaudz, varbūt uz 1900 vai 1800 kalorijām. Tāpēc saku – tās vairāk ir ārējās izmaiņas, un tas ir lielais ķermeņa eksāmens, kurā tas tagad šķiro, ko tad tu esi iepriekš dzīvē darījis. Jo vairāk aizraujas ar diētām un ierobežojumiem, jo lielāka iespēja, ka ap 40 būs lielais lūzuma moments. Sieviete pārvar 40 slieksni, un viss tā lēni iet uz otru pusi, un vairs ar to nevar tikt galā. Ir sajūta – man vairs nav kontroles pār savu ķermeni.

Vai tu vispār esi badošanās pretinieks?

Sievietēm – jā.

Kāpēc sievietes nedrīkst badoties?

Es negribu izklausīties pēc šovinista vai mizogīnista, bet ir jāsaprot, ka sievietes, kas strādā un taisa karjeru pēdējo 50 vai mazliet vairāk gadu laikā, ir jaunums mūsu dzīvē. Cilvēks ir attīstījies miljoniem gadu, un šie pēdējie gadi ir tāds spļāviens jūrā. Visus tos miljonus gadu gan sieviete, gan vīrietis dzīvoja tieši tāpat kā jebkurš cits zīdītājs. Vīrietis rūpējas par pārtiku, jo galvenais bija paēst, nekas nebija svarīgāks, bet sieviete – par pēcnācējiem. Tas nozīmē, ka sievietes organisms ir veidots tā, lai radītu un iznēsātu pēcnācējus, tāpēc tas arī reaģē uz visu, kas ar to ir saistīts.

Mēs varam ar savām loģiskajām smadzenēm sēdēt un tam teikt – nē, es tagad apzināti badojos. Man te ir ēdiens, bet es apzināti uzņemšu tikai 1000 kalorijas vai badošos. Ķermenim tas neinteresē, viņam tas ir signāls – kaut kas nav kārtībā. Un sievietēm tas ir pats sliktākais. Sievietēm vispār arī hormonālajā ziņā ir ļoti vērtīgi no rīta paēst brokastis ar pietiekamu daudzumu ogļhidrātu. Sākt dienu ar tādām kārtīgām angļu brokastīm.

Visu interviju iespējams izlasīt žurnāla "Ko Ārsti Tev Nestāsta" janvāra/februāra numurā!