Jogas skolotāja Antra Aizupiete: "Es ar ķerru katru aizstumtu, lai pēc nodarbības laimīgs iziet ārā"
Jogas skolotājas Antras Aizupietes dzīvē smaguma bijis gana. Pirms teju 20 gadiem, saprotot, ka kaut kas jāmaina, viņa paklausījusi jaunākās meitas ieteikumam nodarboties ar jogu un no mūzikas pedagoģes pārtapusi par jogas skolnieci, tagad jau pasniedzēju. Vai ar jogu var ravēt sevi kā burkānus vagā – par to šī saruna žurnāla "Ko Ārsti Tev Nestāsta" jaunākajā numurā.
Tulkojumā no sanskrita vārds joga tiek skaidrots kā “saite”, “vienotība”, “harmonija”. Joga tiek aprakstīta kā garīgo, psihisko un fizisko prakšu kopums, kas vērsts uz sava patiesā “es” izzināšanu. Kā jūs traktētu jēdzienu “joga”?
Nav nekā sarežģītāka par cilvēka uzbūvi. Mēs taču visi skaidri zinām, kā mēslot zemi, kā stādīt burkānu, kā tos ravēt, kā kopt, lai tiktu pie dārzeņa, kuru varam ielikt groziņā. Kāpēc mēs tik maz zinām par cilvēka miesas un gara kopšanu? Tas ir labs jautājums, kas tad ir joga. Pēdējā laikā jogas pasniedzēju ir ļoti daudz, un nav nepareizu atbilžu. Katram ir jāatrod savs skolotājs, lai pilnveidotos un augtu. Nevajag arī ļoti sarežģīti skatīties uz teorijām. Parasti, kad man vienkārša darba darītāji prasa, kas ir joga un vai man to vajag, es atbildu, ka joga ir sevis kopšanas māksla ar disciplīnu. Disciplīna ir visa pamatā. Cilvēks pēc dabas ir slinks, bet, kad iedodam zināšanas, kas izravē iekšējo un ārējo “es”, viss sāk sakārtoties. Svarīgi, vai kustamies un kā kustamies, kā elpojam, ko ēdam, ko runājam. Viss ir saistīts, lai cilvēks justos labi. Precīzāka atbilde, kas varbūt saprotamāk šķitīs, joga ir senas izcelsmes fizisko un garīgo prakšu sistēma no Indijas, kas palīdz cilvēkam justies labāk – gan fiziski, gan emocionāli, gan garīgi. Un tā nav tikai vingrošana, āsanas un pareizs mošanās un gulētiešanas režīms, bet arī veids, kā nomierināt prātu, uzlabot elpošanu un rast līdzsvaru ikdienā.
Ilgus gadus bijāt mūzikas pedagoģe, mācījāt bērnus, bet tad par jūsu dzīves pedagoģiju kļuva joga… Pastāstiet, lūdzu, kāpēc nolēmāt pievērsties garīgajai praksei un kāds bija ceļš līdz jogai?
Ja godīgi, pagātnē nevēlos dziļi iebrist. Jādzīvo uz priekšu, lai attīstītos. Kas tad cilvēku izmaina? Tikai ciešanas. Arī manā dzīvē bija grūti brīži. Pēc vīra nāves veselība bija pilnībā sagrauta. Tirpa rokas, sāpēja visas maliņas, piedzīvoju smagas operācijas, līdz mana meita Iluta man teica: “Mamma, tev jāsāk nodarboties ar jogu.” Es savā ģimenē ar meitām un znotu jutos kā privātskolā, kurā garīgums aug un līdztekus pārveido mani. Mani vislabākie skolotāji ir bērni un mazbērni. Mēs esam komanda. Tas mani stiprināja. Es braucu no Lejasciema uz Rīgu, klausījos lekcijas, gāju vingrot. Mani pirmie skolotāji bija no “Šivas Centra” Šiva Vākja Siddha Baba, Atis Zariņš. Pēc tam sekoja studijas arī Krievijā, Portugālē, Austrijā. Lasīju daudz garīgo literatūru un veidoju ap sevi domubiedru grupas. Mēs nodarbojāmies ar jogu, rīkoju vasarās retrītus, tas ir garš, vairāk nekā 20 gadu darbs.
Nenoliegšu, mūzika bija un ir mans garīgais spēks. Mūzikas pedagoģijā pavadīju 40 gadus. Tas ir daudz. Redzēju bērnus, kas, savilkti kā kamoliņi, atbrīvojas, atraisās mūzikā. Arī tur es kalpoju ar sirdi un priecājos par katru, kas uzvarēja neticību, ka var dziedāt. Esmu savā pedagoģes praksē neskaitāmas reizes pierādījusi, ka dziedāt var iemācīties katrs, lai arī liekas, ka lācis ir uzkāpis uz ausīm. Paldies maniem vecākiem, kas man iedeva mūzikas izglītību un interesi par to. Arī mūzika savā ziņā ir joga, kas prasa milzīgu disciplīnu. Bez gammām nevar spēlēt ne Mocartu, ne Raimondu Paulu.
Es uzskatu, ka mūzika dziedina un dziedina arī joga. Abās šajās nodarbēs redzu saistību. Tagad mana mazmeita Katrīna Mačuka turpina to, ko manas dzimtas mūziķi pat sapņos nevarētu iedomāties. Viņa spēlē kokli, veido skaņu terapijas nodarbības, un cilvēki klausoties spēj atslābināt savu nervu sistēmu un satraukumu, kas ikdienā nomoka. Cilvēki sirgst ar nervu sistēmas nelīdzsvarotību, maz guļ, runā tikai sliktas lietas, dzīvo aizvainojumā. Skaidrs, ka agri vai vēlu sāksies neatgriezeniskas slimības. Garīga mūzika un joga, disciplīna būtu pamati, kas jāmāca jau skolā. Es priecājos par Klusuma skolu, kas veido programmas pedagogiem un bērniem. Tā ir mūsu nākotne veselai sabiedrībai.
Kas jogā ir galvenais?
Vienā teikumā – tā ir iepazīšanās ar sevi. Kad esi iepazinis sevi, disciplīna, censties neizlaist nodarbības, censties pa mazai pilītei pilnveidot sevi. Man patīk vērot, kā jogas nodarbību apmeklētāji, apsēžoties uz sava vingrošanas paklājiņa, vienmēr nopūšas un jūtas nevarīgi, bet pēc nodarbības – piepacelti un laimīgi. Cilvēki nedzīvo uz vientuļas salas, cilvēks cilvēkam var dot ļoti daudz. Jātic cilvēkiem un jāsāk sevi “ravēt”. Es nodarbībās bieži saku, ka visgrūtākais ir nodarbībā izklāt vingrošanas paklājiņu uz grīdas. Ticiet man, tā tas arī ir. Kāds pienāk uz ielas un paprasa jogas nodarbību laikus, bet uz nākamo nodarbību vaicātājs nav atnācis. Cilvēki izdomā sev atrunas, attaisnojumus, nespēka un veselības problēmas. Ticiet man, būtu mana teikšana, es ar ķerru katru aizstumtu, lai pēc nodarbības varētu laimīgs iziet ārā. Nav jau jogā brīnumu, ja pats negrib, bet, kas grib, tālu tiek. Laimes formula ir katrā pašā, jautājums, kā mēs to pamodinām. Var ar pirti, var ar jogu, bet čipsu paka, TV un glāze vīna ir īslaicīgs kaifs, kas patiesībā klusi un lēni degradē. Izklausās pēc lekcijas. Nē, tā nav, gribu teikt, ka cilvēki mūsdienās ir brīnišķīgi. Esmu satikusi tik daudz fantastisku cilvēku, kas grib augt un pilnveidoties. Priecājos par studentiem, kas domā mūsdienīgi un ir atvērti garīgām praksēm. Es domāju pozitīvi! Man apkārt ir burvīgi cilvēki. Bet jogā galvenais, lai iepazītu sevi, sākt nodarboties ar jogu. Jogā ir jāmācās savienot ķermeni, prātu un garu!
Visu sarunu lasi žurnāla "Ko Ārsti Tev Nestāsta" jaunākajā numurā!
