Šai mīlestībai atdodu sevi visu. Sporta jogas treneris Sandis Inzelbergs un viņa neparastās spējas

Sandis Inzelbergs 2019. gadā kļuva par Eiropas čempionu sporta jogā, tomēr augstāk par sacensību balvām viņš vērtē iespēju uzrunāt to supermenu, kas mīt katrā no mums, taču neatpazīts un nepamodināts visbiežāk aiziet bojā. Supermenu vārdotājs...

Vai smaidīgajiem ir vieglāk?

 – Kad šorīt nūjoju pa jūrmalu, tikai divi pretimnācēji man uzsmaidīja, pārējiem sejas kā Volgas strūdziniekiem no Repina gleznas. Vai cilvēkam jākļūst par Eiropas čempionu sporta jogā, lai tiktu pie tik atbruņojoša smaida kā tev? Bet varbūt smaidīgajiem vieglāk kļūt par čempioniem?

– Zini, arī strūdzinieka sejas izteiksme man labi pazīstama, ļoti ilgi tā bija manējā. Kad mums skolā uzdeva citam citu raksturot, klasesbiedri teica, ka iztēloties Sandi smaidām neesot iespējams. Viens pat apjautājās, vai tāda funkcija man vispār ieprogrammēta.

– Puikas gadiem neraksturīga programma.

– Vairāk uztveres īpatnība. Kopš sevi atceros, mani vienmēr vajājuši briesmīgi kompleksi. Dzīvoju galvā, apspiestos sapņos un fantāzijās. Vienpatis un pesimists, kuram bail iziet no mājas, iekāpt vilcienā vai kādu uzrunāt. Skolas laikā kompleksi brieda un vairojās, jo man iegadījās diezgan nejauka klase – apsmiešana, apsaukāšanās, iedunkāšana. Nevienā grupējumā pieņemts netiku, vienmēr maliņā. Tāpēc dabūju no visiem.

– Mobings?

– Par tādām lietām tolaik nerunāja. Tomēr, vērojot notikušo no pašreizējā skatpunkta, spriežu, ka nekādi sadisti mani klasesbiedri nebija. Būt kopā ar mani tiešām bija nepatīkami. Skatoties spogulī, vēmiens nāca – nepatika tas, kādu redzu savu ķermeni, bet vēl vairāk nepatika, ka šis ķermenis nekam neder. Fizkultūrā vienmēr kūņojos pēdējais. No sacensībām baidījos kā no nāves. Ļaunīgs nebiju, taču manī mita īpašības, kas ir vēl riebīgākas par ļaunumu, – biju totāli negatīvs. Biju īsts pasaules čempions negatīvo scenāriju veidošanā.

– Neviena, kas šos scenārijus pielabotu, nebija?

– Mūs ar brāli audzināja mamma, īsts mīlestības un iejūtības iemiesojums. Viņa vienādi aprūpēja un ucināja mūs abus, taču brālis, kurš ir četrus gadus jaunāks, bija pilnīgs pretstats man – apķērīgs, pašapzinīgs, drošs. Visur mani apsteidza. Mamma sāka mani čubināt vēl ciešāk.

Stulbenis, indiānis, citplanētietis

– Kā tiki galā ar skolas prasībām?

– Lai arī bieži tiku apsaukāts par muļķi un citādos vārdos, tomēr sekmēs turējos mazliet virs vidējā. Un vismaz vienā izpausmē – man visus pamatskolas gadus bija gari melni mati – atļāvos nevienam nepakļauties. Matu dēļ mani sauca par indiāni, kalnieti, citplanētieti, teica – nogriez taču, varbūt nāksi pie prāta un sāksi izskatīties pēc čaļa, nevis tizleņa. Tāds – nomākts, tramīgs un pinkains – katru rītu slāju uz skolu, ko tvēru kā zobu sāpes.

Taču nekad nebastoju. Pat nezinu, vai to vairāk noteica pienākuma sajūta vai bailes. Vai atbildība pret mammu. Jutos vainīgs, ka, būdams tik neveiksmīgs, jau tā viņu pārāk sāpinu, un ja vēl nemācīšos? No skolas vienmēr pa taisno uz mājām, tad visu atlikušo laiku tupēju pie grāmatām. Tikai tā, katru dienu mācībām veltot sešas līdz astoņas stundas, kaut kā izvilku līdz saviem sešniekiem vai septiņniekiem.

Taču, lai kā es cietu naidīgajā skolas vidē, vēl briesmīgāk jutos mājās, kur biju viens un drošībā, jo tur laika melno scenāriju apdomāšanai bija vēl vairāk. Žēlojot sevi un iztēlē ievelkot baisos notikumos citus, nelikos mierā tik ilgi, kamēr nebiju sevi iedzinis ierastajā izmisumā – esmu niecība, vārgulis un muļķis, esmu slogs visiem. Ik pa laikam iedomājos, ka pasaulei bez manis būtu labāk.

– Cik ilgi šis murgs turpinājās?

– Pirmā reize, kad uzdrošinājos kaut kādā veidā atgādināt par savu esamību, bija devītās klases izlaidumā, kad, visiem par pārsteigumu, atnācu ar īsi nogrieztiem matiem. Nākamās atmošanās vēsmas sajutu vidusskolā, kur nekāda iemesla kurnēt par klasesbiedriem nebija, jo bija ļoti normāls un draudzīgs kolektīvs. Taču es joprojām nejutos labāk. Pats sev ienaidnieks.

Vēl uzskatāmāk to manīju pēc iestāšanās universitātē. Izvēlējos filozofiju – kaut kur taču jāmācās. Ideāli kursabiedri, interesantas lekcijas, taču joprojām svaidījos savos kompleksos. Pirms kādu uzrunāt, vispirms iekšēji jānoskaņojas, bet jau pēc pirmajiem teikumiem rīklē spazmas un smadzenēs vulkāns. Mājās ierastā paššaustīšanās. Turklāt apzinoties, ka nav tā: ak, es nabadziņš – neīstā laikā un neriktīgos cilvēkos. Mainās cilvēki un apstākļi, tikai manī nekas nemainās. Kāpēc?

– Filozofijas traktāti atbildi nesniedza?

– Lai cik paradoksāli, es to atradu necilā Ogres bibliotēkas grāmatā – Ričarda Karlsona Jūs atkal varat justies labi. Tajā bija vienkārši un saprotami izstāstīts, kā rodas emocijas. Un uzsvērts, ka prāts paredzēts, lai risinātu problēmas, tāpēc to saista vienīgi negatīvās domas. Pozitīvās neinteresē. Ja cilvēks ļaujas nekontrolētam domu plūdumam, prāts čakli rūpējas, lai negatīvā materiāla nepietrūktu. Ja apzināti padomāsi par to, ko domā, tīrīsi savu prātu no negācijām tāpat, kā no rīta tīri zobus, un tava ikdiena pārvērtīsies. Šos vārdus pēkšņi uztvēru kā sev adresētus. Man jāiemācās kontrolēt savas domas! Kopš tā brīža viss aizgāja.

– Kā tas izpaudās?

– Trenējoties – no rīta līdz vakaram cenšoties kontrolēt domu plūsmu. Stāvot rindā, sēžot lekcijās, ejot pa ielu, braucot vilcienā, runājot ar cilvēkiem vienlaikus sev atgādināju, ka jebkura doma, kas liek justies slikti, man nav vajadzīga. Negatīvās mācās virsū kā mušas. Es cīnos, šīs tik nāk. Līdz riebumam. Līdz gatavībai visam atmest ar roku – man piekāst! Un līdz saldajai atskārsmei, ka jebkuru domu, kas liek justies slikti, ir iespējams padzīt vai pārslēgt uz tādu, kas iepriecina un iedvesmo.

Lielākās bailes kopš bērnības manī vienmēr bija raisījusi visparastākā sarunāšanās ar cilvēkiem, par publisku uzstāšanos nemaz nerunājot. Universitātē, kad jau biju cieši apņēmies tikt no šī trūkuma vaļā, pieteicos uz visiem iespējamajiem pasākumiem, kur nepieciešams uzstāties. Kurš vēlas referēt par šo tēmu? Es! Piespiedu sevi darīt to, no kā visvairāk baidos. Baigā cīnīšanās, tomēr bakalaura darba aizstāvībai jau gatavojos ar īstu azartu – es uzstāšos! Un runāšu tā, lai man prieks izteikties, bet pārējiem klausīties. Uzstājoties pirmo reizi jutu, ka manī ne tikai vairs nav baiļu, bet tās pat transformējušās  pretmetā – mīlestībā. Man tas patīk – publiski uzstāties!

Jēzus Marija, ja man ir izdevies pārvarēt šo fobiju, tad taču jebkuru baiļu objektu tā var pagriezt sev vēlamā virzienā! Speciāli izvēlējos būt kontaktā ar smaga rakstura cilvēkiem. Satuvinājos ar radinieku, kurš uzskatīja, ka visu un visus kārtīgi nosunīt nozīmē viņu motivēt uz saņemšanos. Zināju, ka riskēju pats tikt nolīdzināts līdz ar zemi, bet vienlaikus sapratu, ka tieši tāds cilvēks vislabāk uztrenēs manu iekšējo mieru.

Šādos vingrinājumos ne vien iepazinu visdažādākos cilvēkus, bet arī sevi. Apguvu un attīstīju spēju norobežot sevi no dusmām, panikas un satraukuma. Tā īpašība man noder joprojām. Un tikai tad, kad sešus gadus biju tā trenējies, katru dienu cenšoties kontrolēt savas domas, kādurīt pēkšņi aptvēru – prātā iestājies tāds kā klusums. Vairs nav iekšējo dēmonu, kas visu laiku kaut ko plosa un urda. Negatīvās domas vienkārši ir pārstājušas uzmākties.

– Vai tajos sevis meklēšanas gados līdzās bija daudz cilvēkus, ar kuriem kopā izstaigāt atradumu un zaudējumu labirintus? 

– Uzskatu – tas, ka visu laiku gan cīnījos, gan rezultātus apzinājos viens, bija mana lielākā priekšrocība, jo nedeva iespēju ļauties kārdinājumam novelt vainu uz kādu citu: ja tu mani nebūtu ietekmējis, tad gan... Apziņa, ka visas svarīgās lietas esi sasniedzis saviem spēkiem, stiprina pārliecību, ka labākais skolotājs cilvēkam ir viņš pats. Man bija 23 gadi, kad beidzot varēju sev uzsist uz pleca – tas ir noticis! Tu esi norūdījis savu gribasspēku, esi uztrenējies domu kontrolē un uzvarējis bailes no dzīvas sarunas un publiskas uzstāšanās.  

Džiudžitsu, kapueira un jauna mīlestība

– Vai fiziskais ķermenis arī atsaucās pārmaiņām?

– Tādas pārvērtībās garīgais ar fizisko vienmēr ir kopā, savstarpēji ietekmējoties un pārklājoties. Trenējos mājās – bez noteiktas sistēmas, taču regulāri un pietiekami ilgi. Tiklīdz kļuvu spēcīgāks un parādījās muskuļi, meklēju iespējas organizētām nodarbībām. Kādā no Rīgas sporta klubiem atradu džiudžitsu un kapueiru, brazīliešu nacionālo cīņas mākslu, kas ietver arī dejas un akrobātikas elementus.

– Kā džiudžitsu un kapueiru nomainīja joga?

– Pilnīgi negaidīti, turklāt fāzē, kad cīņu mākslās parādījās pārliecinoši panākumi. Viendien internetā ieraudzīju reklāmrakstu Jogas ABC. Tā bija iemīlēšanās no pirmā skatiena, tieši tas, kas man vajadzīgs – jau apgūto iespēju kļūt brīvam prātā un emocijās papildināt ar kontroli pār ķermeni. Spēt ar savu ķermeni izdarīt visu, ko gribu, – tāpat kā ar domām. Atkārtojās jau zināmais scenārijs – fanātisks darbs, stundas neskaitot. Grāmatas, internets, par miegu un ēšanu aizmirstot. Paziņas iesmēja – kā sektā.

– Bet sektā būšanai taču vajadzīgi domubiedri!

– Kad klasiskās jogas ābeces lietas pašmācībā bija apgūtas, nokļuvu nodarbībās pie Maijas Koļesovas un Everitas Dāves. Aizgāju, būdams stipri vien pārliecināts par savu varēšanu, taču mazliet vīlos. It kā apgūtas pozas, bet kāpēc prasa tādu piepūli? Kāpēc nesanāk? Savukārt skolotāja vecumā krietni pēc astoņpadsmit tās citu pēc citas nodemonstrē tik viegli kā rotaļādamās.

Kas tās par āsanām, no kādas sistēmas? Spēka joga! Sāku par to interesēties. Tā ir sistēma, kas nodrošina nebeidzamu pilnveidošanos un ir maksimāli piemērota mūsdienu cilvēkiem. Vari ar to nodarboties tikai ar mērķi nokristies svarā vai uztrenēt presītes muskuļus tā, lai ar tiem varētu kartupeļus rīvēt, bet vari arī pārbīdīt ķermeņa anatomisko iespēju robežu. Atkal iemīlēšanās – šoreiz spēka jogā. Šai mīlestībai joprojām atdodu sevi visu.

– Cik liela uzmanība spēka jogā pievērsta garīgumam?

– Bez garīgās pilnveidošanās pat ekstrēmākās jogas pozas ir tikai fizioloģija. Un otrādi. Ja jogas teoriju uzskatītu par neizsmeļamu informācijas avotu, bet cilvēka ķermeni salīdzinātu ar datoru, būtu pavisam skaidrs, kāpēc pat vērtīgākā informācija ir tikai nieka vērta, ja tās uztveršanai nav sarūpēts augstas izšķirtspējas dators. Šī mijiedarbība sajūtama katrā solī. Jo kļuvu lokanāks un spēcīgāks, vairāk strādājot ar savu ķermeni, jo vieglāk un pilnvērtīgāk spēju kontrolēt domas, veidojot un vadot savu dzīvi.

Šajā ziņā manā izaugsmē liela nozīme bijusi Andrejam Lappam, Ukrainas jogas federācijas prezidentam. Iepazinies ar viņa izstrādāto garīgās un fiziskās pilnveidošanās sistēmu, secināju, ka visekstrēmākās āsanas, ko esmu apguvis, ir nieks salīdzinājumā ar garīgajām praksēm, bez kurām nav iedomājams tas līmenis, kuru viņš sasniedzis. Meditācija, domu kontrole, atturība visās ikdienas dzīvesveida izpausmēs, celibāts.

Nelūdz Dievam to, ko vari paveikt pats

– Celibāts – tā taču ir iešana pret dabu, tātad pret sevi!  

– Man šī prakse padevās vieglāk, nekā varētu domāt. Joprojām esmu nevainīgs, pat skūpstījies neesmu. Agrāko laiku sapņos – tur gan… Oi, oi, un kā vēl. Tikai agrāk celibātu ievēroju kautrīguma dēļ, toties tagad saprotu, ka tā ir labākā iespēja attīrīt prātu. Sākot interesēties par jogas garīgo sadaļu, sapratu – jau pamostoties ķermenis jūt divas pamatvajadzības: turpināt sugu un tikt pie pārtikas.

Tam tas akumulē ārkārtīgi daudz fiziskās un garīgās enerģijas, jo dzimumtieksme, tieši tāpat kā kāre pēc ēdiena, pieder pie cilvēka stiprākajiem instinktiem. Tiklīdz iemācāmies tos kontrolēt, notiek divi brīnumi. Pirmais – gribasspēks paaugstinās tiktāl, ka kļūst gandrīz vai pārdabisks, un vari izdarīt jebko. Otrais – atbrīvojas tik milzīga enerģijas rezerve, ka uz tāda fona tikt galā ar pārējiem dzīves izaicinājumiem tāds nieks vien ir. Tas ir manas neizsīkstošās enerģijas noslēpums.

– Pret celibātu pat mācītāji izturas bijīgi – ja jau Dievs paaicināja, Viņš arī dos spēku noturēties kārdinājumam pretī. Diemžēl tas ne vienmēr izdodas. Tu šajā ziņā esi gandrīz vai bravūrīgi pārliecināts.

 – Epikūrs ir teicis, ka nevajag lūgt Dievam to, ko vari izdarīt pats. Es no tiesas ticu, ka mēs spējam gandrīz visu. Arī sakārtot savu attieksmi pret celibātu. Kaut nevaru noliegt – lai kā man gribētos, ka dzimumtieksme izslēgtos pavisam, augstāko līmeni šajā ziņā vēl neesmu sasniedzis. Iekāri jūtu. Bieži. Taču veiksmīgi tieku ar to galā. Kā? Kad cilvēks jūtas nelaimīgs, viņš bieži sevi mierina – atradīšu īsto un tad tik peldēšos laimē. Taču man ir otrādi. Esmu tik laimīgs un apmierināts ar pašreizējo dzīvi, ka jebkuras pārmaiņas, visticamāk, to tikai samaitātu.

Kad stāstu, ka ievēroju celibātu, dienas gaitā ūdeni nedzeru, ēdu tikai vienreiz dienā un arī neizklaidējos, man izsaka līdzjūtību par dzīvošanu pašmocībās. Bet ir otrādi – jūtos kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Pat grūti izstāstīt, cik spēcīga ir šī laimes izjūta, izbaudot, ka visas tās ikdienas saskarsmes, kas agrāk baidīja, tagad kļuvušas patīkamas. Man bieži saka – tu visu laiku staigā smaidīdams, ar tādu skatienu kā salietojies vai laimējis loterijā. Tomēr vienlaikus nevaru noliegt, ka teorētiski pieļauju arī iespēju būt kopā ar sievieti, ja vien man ar viņu izveidotos ideāla saskaņa. Taču es tik precīzi zinu, kādai šai sievietei vajadzētu būt, ka ir liela varbūtība tādu nesatikt.

Visadaptīvākais no ķermeņiem

– Svarīga tava dzīvesveida sadaļa attiecas uz ēšanas režīmu.

– Maltīti ieturu tikai vienreiz dienā – pulksten 22.00 vakarā, un ēdienkarti nemainu: tomāts vai gurķis, Ķīnas kāposts, četras ceptas olas, divas riciņas maizes un glāze kefīra. Agrāk, kaudamies ar stresu, visu dienu par ēdienu vien domāju un, ticis pie ledusskapja, riju kā cūka. Bet pamazām notika tāpat kā ar domām – mirklī, kad beidzot bija iegūts iekšējais miers, rijība pazuda.

Jogā ir tāds moments – kamēr tev ar kaut ko vajag aktīvi cīnīties, tu vēl neesi uzvarētājs pat tad, ja piespied sevi nedarīt to, ko negribi. Jo ar emocijām tik un tā vajag cīnīties, bet tas sadedzina milzumu enerģijas. Augstākais sevis izjušanas līmenis iestājas tad, kad esi panācis stāvokli, kurā cīnīties vairs nevajag; tu visu kontrolē, taču kontrole ir viegla un dabiska.

Esmu pārliecināts, ka manā ēdienkartē ir viss tieši manam ķermenim vajadzīgais, ieskaitot vitamīnus un minerālvielas. Un tieši tik, cik vajag. Pēc kā to secinu? Paziņām, kas piekopj apzinātu dzīvesveidu, bet vienlaikus regulāri un intensīvi trenējas, palaikam gadās traumas un citi izklupieni veselībā. Es, darot visekstrēmākās lietas, pēdējos piecos gados ne reizes neesmu saslimis, nekas nesāp un nevelk, enerģijas papilnam, prāts ass, miegs ciešs. Kādēļ lai es savu diētu mainītu, pat piekrītot, ka ierastajos produktos nekā īpaša nav?

Jo esmu nonācis pie interesanta secinājuma – cilvēkam kā sugai ir viens no visadaptīvākajiem ķermeņiem, kādi vien uz Zemes eksistē. Pretstatā daudzām citām radībām cilvēks visās kataklizmās ir izdzīvojis, un tikai tāpēc, ka spējis savu ķermeni pakāpeniski pieradināt kaut kam regulāram un nemainīgam. Tad vislielākās pieticības apstākļos izveidojas īpaša vide – speciāli enzīmi, hormoni un baktērijas, lai pat no mazumiņa izdabūtu visu, kas vajadzīgs. Ja vienu dienu ir tā, otru tā, tad gan viss nobrūk – ķermenis nezina, kam piemēroties. Ķermeni visvairāk bojā nevis produktu vienveidība, bet noteikta režīma un ritma trūkums.

– Kāds ir tavs dienas ritms un režīms?

– Gandrīz vienmēr eju gulēt pulksten 11 vakarā, ceļos sešos. Rītu iesāku ar kafiju – to dzeru tikai vienreiz dienā. Krūzē ieberu sešas tējkarotes šķīstošās kafijas, virsū mazliet verdoša ūdens, tad no krāna auksto. Seko galvas skūšana – daru to katru rītu staigājot. Izkustēšanās plus aktīvā meditācija, fokusējot domas uz precīzi izkārtotiem dienas uzdevumiem, vienlaikus darāmo arī līdz niansēm vizualizējot. Zobus tīru vismaz desmit minūtes. Seko duša – tik karsta, ka sākumā roka necieš. Tad apģērbšanās, iesmaržošanās. Patīk saldie un izaicinošie aromāti – Playboy VIP vai Playboy VIP Story. Atceros, agrāk, kamēr dzīvoju stresā un neveselīgā ēšanā, sviedru smaka dzina izmisumā – smirdēju.

Tiklīdz dzīvi pārkārtoju, par to vairs nav jāuztraucas, kaut svīst nākas pamatīgi, jo trenējos no sešām līdz deviņām stundām dienā. Vismaz reizi dienā eju uz saunu, bet ik pa stundai skraidu uz tualeti. Organisms šādu režīmu pieņem, un tieši tāds tam vajadzīgs. No rīta sveru 65 kilogramus, vakarā 60, un tas liecina, ka āda elpo un viss liekais ir ārā. Naktī vairākas reizes ceļos kārtīgi padzerties. Dažreiz sakārojas ne vien ūdeni, bet arī pienu vai jogurtu.

– Ja nu organisms pēkšņi sāktu prasīt izkļūšanu no tik dzelžainas kontroles zonas?

– Neprasa! Tomēr vienreiz es kaut ko tādu piedāvāju. Aizbraucu ciemos pie brāļa, kurš dzīvo Vācijā. Nodarbības nav jāvada, treniņu nav – iekļaušos viņa dzīves ritmā. Vajadzēja divas nedēļas, lai no šīs pieredzes atkoptos.

Par cirku, supervarēšanu un vērtībām  

– Tagad par tavu ķermenisko supervarēšanu – gan to, ko tu veido, saglabā un uztrenē ikdienā, gan par sacensībās iegūtajiem tituliem.

– Par supervarēšanu gribu piebilst vien to, ka jebkurš paveiktu to pašu, ja rezultātu sasniegšanai ieguldītu tikpat daudz enerģijas, laika un gribasspēka. Es trenējos no sešām līdz deviņām stundām dienā – gan kopā ar saviem skolniekiem, gan viens. Trenera darbs ir kolosāla iespēja šādu režīmu nodrošināt – veids, kā iepazīt jaunus cilvēkus un vienlaikus nodarboties ar jogu pašam. Priekšnesumus rādu arī pasākumos – manu programmu, piemēram, svētkos var uzdāvināt draugam. Reiz, kad piedalījos tādā šovā, pēc priekšnesuma pie manis pienāca Gabriels Gots – cilvēks, kuram izdevies sasniegt visaugstākās cirka mākslas virsotnes, iluzionists, žonglieris, nažu mešanas virtuozs. Jautāja, vai es gribētu kopā ar viņu uzstāties cirkā. Sacīju – jā.

Pēc dažiem mēnešiem Facebook ziņa – nāc, es tevi apmācīšu. Viņš palīdzēja man izveidot ļoti iespaidīgu priekšnesumu, kur akrobātika ir apvienojumā ar staigāšanu pa stikliem. Tā uzzināju, ka bez jogas mani velk arī aktiermāksla, priekšnesuma veidošanas likumi, pārģērbšanās un darbošanās tēlos. Pēc nedaudzajām kopdarba reizēm arī mani rezultāti spēka jogā burtiski uzšāvās debesīs. Vairākas iespaidīgākās pozas esmu apguvis tieši pie viņa. Gotu joprojām saucu par savu skolotāju un uzlūkoju kā virsotni – kļūt tikpat spēcīgam, intelektuālam, motivētam.

– Kāpēc cirkā nepaliki?

– Iekļaušanās ceļojošā cirka trupā ar trenera darbu nav savienojama. Es tik ļoti mīlu savus skolniekus, ka man ir svarīgi dzīvot līdzi tām brīnumainajām pārvērtībām, kas samērā neilgā laikā var notikt ar maniem cilvēkiem. Tik dažādi viņi ir.

Man bija skolniece pēc 35 – klasiska mājsaimniece, kurai gan liekais svars, gan riepiņa ap vidu; īsts pretstats jau satrenētajām meitenēm. Pūlas, bet nesanāk. Taču iespītējas un saka – man patīk treniņu atmosfēra, man patīk, ka tu visu laiku jokojies un uzmundrini. Trīs reizes nedēļā viņa katrā treniņā klāt kā pulkstenis un tikai smaida, dzirdot ierasto – neuztraucies, dari, cik labi vari, bet pārējo noteiks laiks un pacietība.

Un pēc trim mēnešiem pēkšņi – puf! Tāds sprādziens! Ielika visām, kuras apbrīnojusi. Strauji apguva jaunas pozas, aizvien sarežģītākas, bet pēc divu gadu treniņiem uztaisīja arī špagatu. Apgāzām pieņēmumu, ka tiem, kas špagatu nav varējuši jaunībā, vēlāk tas vairs nav anatomiski iespējams. Visi var un visu var, jo ķermenis taču ir prasmīgākais adaptēšanās meistars pasaulē, kurā ik pa septiņiem gadiem viss līdz pat šūnu līmenim atjaunojas. Ja kaut ko dara daudz un ilgstoši, nepārtraukti sevi izaicinot, jebkurā vecumā iespējams ķermeni pārveidot un pārprogrammēt.

– No kā sākt šādu bīdīšanu pretī pārprogrammēšanai, ja tāda iedvesma radusies?

– Svarīgākais ir mīlestība. Nevis romantiskajā ziņā, bet – iemīlēties sevī. Jo tikai tam, kas sevi mīl, pietiek veselīgas pašapziņas, motivācijas un enerģijas, lai nonākšana pie pārdrošākā mērķa notiktu viegli un dabiski. Mērķim nebūt nav jābūt saistībā ar jogu – tikpat labi var dziedāt, dejot, gleznot, darīt jebko, kas liek justies laimīgam. Un tā vietā, lai vaimanātu par mērķa vārdā nestajiem upuriem, ļaut šai laimes izjūtai pagriezt fokusu uz to, kas iegūts.  

– Vai tavā šābrīža laimes izjūtā ir vieta arī paklaiņošanai nākotnē? Kādu redzi sevi, piemēram, pēc trim gadiem?

– Protams, tikai saistībā ar jogu, jo tā man devusi visu – darbu, kas ļauj iepazīties ar cilvēkiem, par kādiem agrāk varēju tikai sapņot. Atzinību, iespēju izpausties visaugstākajā pašrealizācijas līmenī. Justies harmonijā ar sevi un pasauli. Iztēlojos, ka pēc trim gadiem, kad, neatkāpjoties no savām vērtībām, būšu sasniedzis vēl augstāku kontroles spēju pār savu prātu un ķermeni, varēšu dot citiem vēl vairāk.

– Neatkāpjoties no vērtībām – tātad arī atkāpšanās pieredzi pazīsti?

– Skaudru, taču noderīgu. Kad 2016. gadā izmēģināju sevi cirkā, iepazinos arī ar sporta jogu – spēka jogas atzaru, kas paredz iespējas sacensties. Iveta Kalniņa, kas Latvijā izveidojusi sporta jogas federāciju, mācēja mani pierunāt uz piedalīšanos pasaules čempionātā Ķīnā. Zināju, ka mans sagatavotības līmenis ir atbilstošs, taču paliku tikai 19. vietā.

Zaudēju nevis tāpēc, ka ķermenis nebūtu ticis galā ar prasībām, bet tāpēc, ka Ķīnā pirmo reizi pārkāpu savām vērtībām. Līdz šīm sacensībām iecerēto vienmēr biju sasniedzis tāpēc, ka biju pats – ēdot, dzīvojot, domājot, trenējoties. Bet Ķīnā uzradās tik daudz kārdinājumu, un es ļāvos – darīju arī to, ko līdz tam nebiju darījis. Ielaidu sevī enerģiju, kas dažbrīd pat ir spēcīgāka par manējo, bet nav paša. Tā sevi iekšēji sagrāvu. Jutos vīlies, bet vienlaikus sapratu, ka cilvēks, kurš ir tik viegli novirzāms no savām vērtībām, uzvaru nav pelnījis.

Nākamajās sacensībās ar uzvaru Latvijas sporta jogas čempionātā izcīnīju ceļazīmi uz Krieviju. Zināju, ka tur konkurence ir niknāka nekā Ķīnā. Arī Maskavā netrūka iespēju novirzīties no režīma, bet es pateicu – nē! Ieguvu pirmo vietu. Viņu vairākkārtējais čempions patiesā sirsnībā uzsita uz pleca – tu biji fantastisks! Nevis akla greizsirdība, bet bauda par atrašanos uz viena viļņa. Tā ir īstā joga. 2019. gadā sekoja uzvara Eiropas čempionātā. Šo balvu jo vērtīgāku darīja tas, ka skatītājos pirmo reizi bija arī mana mamma.

– Tagad kārta revanšam nākamajā pasaules čempionātā?

– Es zinu, ka ir cilvēki, kuriem tā lieta ir ļoti svarīga – uzvarēt, tad to atkārtot vēl un vēlreiz, nebeidzot sev vai citam kaut ko svarīgu pierādīt. Es visus rēķinus ar pierādīšanu un sevis pārbaudīšanu jau nokārtoju ar uzvaras mirkli Eiropas čempionātā, jo tur uzvarēju visus savus dēmonus. Nu man sacensību vairs nevajag. Tagad tikai strādāt, pilnveidoties, dzīvot.