Mamma un jogas skolotāja Zane Puriņa: "Mums ar bērniem ir stingra vienošanās, cik ilgi drīkst sēdēt pie datora un telefonā"

Zane Puriņa ir jogas pasniedzēja un kino producente. Dzīvesbiedrs Kaspars pēdējos gados daudz laika pavadījis darbos ārpus Latvijas, tāpēc lielākoties atbildīgā par ģimenes dzīves ikdienu ir tieši Zane. Viņu komandā ir divi puikas – Manu Pauls (10 gadi) un Miķelis (6 gadi).

“Man šķiet, ka neviens bērns īsti nepretojas ārā iešanai un līdz zināmam vecumam arī kaut kā kopā darīšanai ar vecākiem. Dators vai telefons bieži kļūst par problēmu tāpēc, ka vecākiem nav laika, ko veltīt saviem bērniem – kopā spēlēt galda spēles, iet uz skeitparku vai braukt uz dabas takām. Mums parasti nav izaicinājums dabūt bērnus prom no ekrāniem, ārā, jo man pašai vienmēr ir bijis svarīgi pavadīt laiku dabā, un mēs to regulāri darām, bet attiecībā uz ekrāniem mums ir stingri noteikumi.

Noteikumi ir svarīgi jebkur – darbā, sportā un arī mājas dzīvē. Ja nav skaidru principu un tu pārmet bērnam, ka viņš pārāk ilgi sēž pie datora, viņš tevi īsti nesaprot. Un skaidrs, ka tad viņš dusmojas un neko citu negrib darīt. Tāpēc mums ir konkrēta vienošanās par ekrānlaikiem – vecākajam dēlam tā ir stunda (telefonā ir uzlikts ierobežojums, kas pēc stundas internetā pieļauj tikai saraksti un sazvanīšanos), jaunākajam – pusstunda, ko viņi var izmantot savām interesēm un vajadzībām. Saziņa un komunikācija ir ārpus šā aprēķina.

Brīvdienās groži tiek palaisti vaļīgāk, bet arī tad cenšos veicināt gaišā dienas laika pavadīšanu ārpus mājas. Attālinātā mācīšanās bija jauna pieredze ar saviem noteikumiem – jā, tā pagarināja pie datora pavadīto laiku, bet tajā saskatīju arī labumu, jo bija iespēja ierādīt, kā jēgpilni izmantot tehnoloģijas un interneta resursus.

Noteikumi visstingrāk tiek ievēroti mācību gada laikā, kad ir svarīgi laikus iet gulēt un celties, jo bērniem jāspēj pilnvērtīgi funkcionēt. Tāpēc arī darbdienu vakaros parasti neskatāmies filmas, jo redzu, kā bērni no tā uzbudinās. Vasarās dzīvojam Pāvilostā, kur viņi ir svaigā gaisā, tikko deguns izbāzts no segas apakšas, un tad arī ilgāks laiks ar telefonu neko daudz nekaitē. Toties svētdienas mums visiem, arī pieaugušajiem, ir dienas bez ekrāniem, kad atpūšamies no tehnoloģijām. Tas ir labs detokss.

Skaidrs, ka ir arī lietainas dienas vai brīži, kad nav spēka būt perfektajai mammai, tad ļauju bērniem noskatīties divas filmas pēc kārtas, un ārā pat neizejam, bet tā nav ikdiena. Neesmu par galējībām, bet par stingriem noteikumiem, kas ļauj komfortablāk izturēt ikdienas slogu.

Katru dienu censties iziet ārā un būt kustībā – man šķiet, tā ir viena no pamatnodarbēm, lai uzturētu sevi labā formā. Vecākais dēls nekad nav bijis jāmudina uz sportošanu. Jau kopš agras bērnības viņš nodarbojies ar visiem iespējamiem dēļu un slēpju sportiem. Viņa otrais vārds pēc “mamma” bija “dēlis”. No gultas tika izsviestas visas mantas un zem segas līdzi ņemts dēļa gabals, uz kura viņš pa dienu balansēja.

Manu tāpat kā tētis ir izteikts pilsētnieks, kuram patīk pilsētas piedāvātās aktivitātes. Viņš vienmēr ir kaut kur trenējies – futbols, džudo, slēpošana, snovborda skola, peldēšana, parkūrs, veikbords. Arī uz skolu viņš brauc ar riteni, skrituļdēli vai skrejriteni. Ja ļautu, viņš visu dienu varētu nosēdēt pie datora, bet, tā kā tādas iespējas ikdienā nav, tikpat labprāt viņš brīvo laiku pavada uz skrituļdēļa vai lēkājot pa batutiem.

Ja vecāki sūdzas, ka bērns vakarā ir nemierīgs un nevar aizmigt, tad ir jāizvērtē, cik daudz laika ikdienā tiek veltīts fiziskām aktivitātēm un iešanai ārā. Ja gandrīz katru dienu ir iespēja kārtīgi izskrieties pa āru, un pat ne apmeklējot sporta pulciņus, jo skaidrs, ka ne visi vecāki to var atļauties, tad bērnam viss ir daudz lielākā kārtībā gan ar fizisko, gan mentālo pašsajūtu, un arī ar aizmigšanu ir mazāk problēmu. Protams, no pulciņu daudzuma var arī “pārdegt”, bet mana pieredze liecina, ka trīs, četras reizes nedēļā bērns sporto labprāt.

Taču mums ir ļoti atšķirīgi bērni. Mazākais ir izteikts dabas cilvēks. Kad Miķelis vēl knapi mācēja runāt un mēs kaut kur braucām, viņš meža vidū lūdza apstāties, jo viņam bija jākāpj laukā un jāiet mežā. Miķelis atšķirībā no lielā brāļa labprāt dodas pārgājienos pa mežu. Tomēr pēdējā laikā, kad vienīgā ārā iešanas iespēja bija riteņošana pa pilsētu vai izbrauciens uz mežu vai jūru, arī Manu to sāka pieņemt un pat novērtēt.

Miķelis labprāt dzīvotu laukos. Grūtības sagādāja atrast viņam piemērotas aktivitātes pilsētā, jo viņam nepatīk pūlis un troksnis. Izvadāju pa visādiem pulciņiem, nekas viņam nepatika, līdz vienu dienu viņš paziņoja, ka gribot būt klinšu kāpējs. Kopš rudens divreiz nedēļā dodamies uz bolderinga treniņiem, kas ļauj gan nosvīst, gan attīsta pacietību un koncentrēšanās spējas. Tagad viņš gan dzīvoklī, gan brīvā dabā visur, kur var, cenšas uzkāpt.

Esmu pārliecināta, ka kustības ir vienas no efektīvākajām zālēm pret daudzām fiziskām un emocionālām kaitēm. Skaidrs, ka ir jāiesaistās arī vecākiem, tāpēc daudz ko darām visi kopā – izbraucieni ar riteņiem, pārgājieni, sērfošana, peldēšana un daudz kas cits. Ja pats visu laiku sēdi pie datora vai grāmatas un neesi aktīvs, loģiski, ka bērnam būs grūti saprast, kāpēc viņam būtu jākustas. Un zinu, ka mans stāsts būtu citādāks, ja strādātu birojā pilnas slodzes darbu un ikdienā nevarētu fiziski atrast tās pāris stundas, ko veltīt aktivitātēm ar bērniem.

Skaidrs arī, ka, augot lielākiem, abi puikas arvien vairāk laika pavadīs pie ekrāniem, bet, kamēr varu to kaut kā regulēt, esmu ar mieru būt “sliktā mamma”, jo redzu, cik svarīgi tas ir. Iespējams, ka šodienas bērni tiešām ir digitālā paaudze, bet neviens nav atcēlis kustību nozīmi un kopā būšanas prieku.”