Aiz propagandas priekškara: laupītājs grib garantēt drošību laupījumam

Pēc Krievijas diktatora Vladimira Putina tikšanās ar ASV prezidentu Donaldu Trampu Aļaskā krievi steidza iztēlot, ka abas valstis vēlas mieru, bet to sasniegt kavē pati Ukraina un Eiropa, jo nepiekrīt Krievijas it kā leģitīmajām prasībām. Pilnībā nepieņemama esot Zelenska prasība par tūlītēju uguns pārtraukšanu sarunu laikā. Tas nekad nenotikšot, jo gan krievu, gan amerikāņu vēlme esot nevis pamiers, bet ilgstošs miers.

Krievi arī neslēpa, ka viņi var atļauties runāt no spēka pozīcijām, jo viņiem ir dominante kaujas laukā.

Vēl viens krieviem aktuāls temats ir drošības garantijas Ukrainai. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs jau paziņoja, ka nekad nepieļaus Rietumu miera uzturētāju klātbūtni Ukrainā, tāpat nav iedomājams, ka starp Ukrainas drošības garantiem nebūtu Krievija.

Laupītājs garantēs drošību laupījumam

"Jebkāda NATO valstu karavīru klātbūtne Ukrainā ir uzskatāma par ārvalstu intervenci," aizvadītajā nedēļā paziņoja Lavrovs, reaģējot uz eiropiešu un ukraiņu nodomu Ukrainas drošību garantēt ar Rietumu miera uzturētāju klātbūtni.

Tāpat Lavrovs klāstīja, ka Ukrainas pašreizējās prasības pēc drošības garantijām nozīmē, ka neokupētajās teritorijās saglabājas pašreizējais "režīms", kas esot agresīvs, neonacistisks un atklāti rusofobs un radot draudus Krievijai.

Pašreizējais Kremļa uzstādījums par iespējamo mieru ir, ka Ukrainā jānomaina prezidents, jāsarīko vēlēšanas, kurās skaidrs, ka Maskava iejauksies un pieļaus tikai sev lojāla prezidenta alias savas marionetes ievēlēšanu.

Kremļa vēlme ir būt par Ukrainas drošības garantētāju līdztekus ar citām ANO Drošības padomes valstīm, turklāt ar veto tiesībām. Odiozais krievu fašismu sludinošais "politologs" Sergejs Medvedevs paziņoja, ka, raugoties no Krievijas drošības viedokļa, ir vienalga, vai Ukraina ir vai nav juridiski NATO, jo pašlaik tā tāpat esot pret Krieviju vērsts ierocis alianses rokās.

Līdz ar to Krievijai svarīgākais ir nepieļaut, lai Rietumiem būtu jebkāda teikšana par Ukrainas drošības garantēšanu, to darīšot Krievija, turklāt ar veto tiesībām. Tas nozīmē, ka praksē Krievija, izmantojot savas veto tiesības, jebkurā brīdī varētu paziņot, ka Ukraina it kā ir pārkāpusi savas saistības, veikusi kādu nedraudzīgu rīcību un atkārtot savu uzbrukumu.

Tikmēr skandalozais propagandists Vladimirs Solovjovs paziņoja, ka Krievija varot no savas puses apņemties nesavākt visu Parīzi, tikai Elizejas laukus, un Francijas prezidents Emanuels Makrons Parīzē tīrīs zābakus krievu oficierim.

Domnīcas "Carnegie Endowment for International Peace" vecākā zinātniskā līdzstrādniece Tatjana Stanovaja sociālajā tīklā "X" vēsta, ka priekšstats par dominējošās puses piekrišanu neuzbrukšanas garantijām pret savu pretinieku ir iekšēji pretrunīgs. Ja Ukrainai trūkst neatkarīgas spējas mainīt militāro situāciju sev par labu un Rietumi acīmredzami nevēlas karot ar Krieviju, kā varētu sniegt patiesas garantijas, kas pēc definīcijas prasa spēju apturēt agresoru ar spēku? Šādas garantijas ir reālas tikai tad, ja agresors ir sakauts un spiests padoties.

"Es neiebilstu pret garantijām Ukrainai un neaicinu Rietumus gatavoties karam ar Krieviju. Mana doma ir tāda, ka objektīvi pašreizējos apstākļos reālas garantijas nevar pastāvēt. Tās paredzētu vēlmi tieši militāri konfrontēt kodolieroču Krieviju, kādas Rietumiem nav ne tagad, ne arī, visticamāk, attīstīsies pārskatāmā nākotnē bez pasaules katastrofas," uzskata Stanovaja.

Laikraksts "New York Times" (NYT) raksta, ka Kijivas atbalstītāji lielākoties noraida ideju, ka Krievija varētu būt daļa no Ukrainas nākotnes drošības nodrošinātājiem, ņemot vērā, ka tā uzsāka militāru intervenci 2014. gadā un pilna mēroga iebrukumu 2022. gadā. Taču Lavrovs signalizēja, ka Putins nav atkāpies no savas uzstājības, ka Krievijai jābūt izšķirošai teikšanai (veto tiesībām) par Ukrainas nākotnes suverenitāti kā daļu no jebkura miera līguma.

"Krievijas sarunu vedēji vēlas iet vēl tālāk, meklējot klauzulu, ka visām garantijas sniedzošajām valstīm, tostarp Krievijai, būtu jāpiekrīt militāri iejaukties, reaģējot uz turpmāku uzbrukumu Ukrainai. Faktiski šis nosacījums ļautu Maskavai vēlreiz iebrukt Ukrainā un pēc tam uzlikt veto jebkurai militārai intervencei Kijivas vārdā," norāda laikraksts.

Krievijas analītiķis Samuels Čaraps NYT skaidro, ka Krieviju no kara izbeigšanas varētu atturēt perspektīva, ka turpmāk Rietumvalstu miera uzturētāji varētu atrasties Ukrainā.

Savukārt zviedru ekonomists un bijušais Atlantijas padomes vecākais līdzstrādnieks Andress Aslunds ironizē par neveiksmīgo un amatierisko Trampa īpašā sūtņa Stīva Vitkofa paziņojumu, ka Kremlis gatavs piekrist Rietumu drošības garantijām. Aslunda ieskatā tas tikai apliecina Vitkofa nekompetenci, jo Krievija šajā ziņā ir nelokāma un jau paudusi, ka nav iespējamas tādas drošības garantijas Ukrainai, kurās nepiedalās Krievija, turklāt ar veto tiesībām.

Putins ar Zelenski netiksies

Neraugoties uz Lavrova paziņojumu, ka teorētiski Putins būtu gatavs tikties ar Zelenski, praktiski ir skaidrs, ka šāda tikšanās nenotiks. To pierāda Kremļa ārlietu ministra teiktais, ka Putina un Zelenska tikšanās būtu iespējama vien tad, ja Ukraina pieņemtu Krievijas nosacījumus kara izbeigšanai, jo citādi neesot sarunu priekšmeta.

Tas nozīmē, ka de facto Putins ir gatavs tikties ar Zelenski, lai pieņemtu kapitulāciju. Nekāds dialogs Kremļa saimniekam nav vajadzīgs. Vienlaikus Lavrovs kārtējo reizi paziņoja, ka no juridiskā viedokļa nebūšot iespējams nekādus līgumus parakstīt ar Zelenski, jo saskaņā ar Ukrainas konstitūciju viņš neesot leģitīms prezidents.

"Mani nepārsteigtu, ja Kremlis spiedienu uz Ukrainu pieņemt Krievijas nosacījumus kara izbeigšanai maskētu kā gatavošanos iespējamai Putina un Zelenska tikšanās reizei. Tas ļauj Maskavai atvairīt apsūdzības par Putina nevēlēšanos tikties ar Zelenski, vienlaikus skaidri norādot, ka jebkāda tikšanās notiks tikai tad, ja Kijiva parādīs gatavību pieņemt Krievijas prasības. Līdz ar to tikšanās pārskatāmā nākotnē, visticamāk, nenotiks," prognozē Stanovaja.

Pēc pētnieces domām karš ir konkrēta Krievijas un Rietumu ilgtermiņa stratēģiskās konfrontācijas izpausme. Tāpēc Trampa centieni apvienot krievus un ukraiņus, lai panāktu vienošanos, ir lemti neveiksmei, pat ja sarunas tiktu rīkotas un tiktu parakstīts kaut kāds dokuments. Nekāds izlīgums nevar tikt panākts, kamēr Vašingtona un Maskava nav gatavas tieši risināt sarunas par stratēģiskiem jautājumiem. Pašlaik ir maza iespēja, ka šādas sarunas notiks, vai arī ir kāds skaidrs iemesls, kāpēc tām vajadzētu notikt. Tāpēc ir jābūt gataviem konflikta turpināšanai.

Maskava šo karu uztver kā proksi konfliktu starp Krieviju un Rietumiem. Šķiet, ka Putins ir atteicies no centieniem sadarboties ar Trampu, pamatojoties uz šo, un tā vietā ir izvēlējies koncentrēties uz pašu karu.

Putins, saskaņā ar Stanovajas teikto, neuzskata konfliktu Ukrainā par karu pret Ukrainu kā tādu, bet gan par cīņu pret Rietumiem un jo īpaši pret prorietumnieciskajām un "antikrieviskajām" elites aprindām, kuras viņš uzskata par instrumentiem plašākā Rietumu ilgtermiņa projektā, lai sagrautu Krieviju. Jebkura izlīguma pamats, no Putina viedokļa, ir stratēģisku jautājumu risināšana tieši ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Pat Stambulas līgumu projekti, kurus Ukraina pieņēma tikai daļēji 2022. gadā, Putinam bija mazāk par Ukrainas teritorijas statusa noregulēšanu, bet gan par ierobežojumiem tās potenciālajai izmantošanai Rietumos "antikrieviskiem" mērķiem.

Demokrātiska Ukraina esot drauds Krievijai

Kremļa saimnieks Putins aizvadītajā nedēļā pauda, ka daudzām valstīm sava suverenitāte neesot nekas svarīgs, tās mierīgi varot iztikt bez pašnoteikšanās. Tam piemērs esot visas Rietumeiropas valstis, kas sen zaudējušas savu neatkarību, un tās pārvalda ASV.

Citādi esot ar Krieviju, kas bez suverenitātes iztikt nevar, tādēļ tai savas nacionālās intereses esot pirmajā vietā. Faktiski pašlaik viss Krievijas propagandas naratīvs ir vērst uz vienu: pārliecināt starptautisko auditoriju, vispirms jau Balto namu, ka demokrātiska un rietumnieciska Ukraina ir drauds Krievijas drošībai. Jo nelietīgā Eiropa, ja pār Ukrainu nebūs teikšanas Krievijai, to noteikti izmantošot kā placdarmu uzbrukumiem Krievijai.

Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko kārtējo reizi pauda, ka, ja Ukraina nepiekritīs mieram uz pašreizējiem Krievijas nosacījumiem, tā vispār zaudēs visas savas teritorijas un savu valstiskumu. Savukārt militārais propagandists Igors Korotčenko apgalvoja, ka ASV un Tramps personīgi ir ieinteresēti Maskavas militārajos panākumos, jo tikai tie liks Ukrainai sēsties pie sarunu galda.

Zīmīgi, ka Solovjovs, klāstot savu attieksmi pret Trampu, no vienas puses, pauda, ka viņš nav "mūsējais", ka viņš nav nekāds miera balodis, bet, no otras puses, viņš esot vienīgais Rietumu līderis, kuru vajag uztvert nopietni, jo viņš pieņem un respektē Krievijas nacionālās drošības intereses.

Rezumējot, krievi savos vēstījumos pozicionē Vašingtonu kā savu gandrīz vai sabiedroto, turpretī Eiropa ir nāvīgs ienaidnieks, kas grib iznīcināt Krieviju, un šim nolūkam gatavi gan pašlaik, gan arī nākotnē izmantot Ukrainu. Tieši tādēļ Maskava nekad nepieļaus, ka NATO valstu karavīri atrodas Ukrainā kā miera uzturētāji.

Saskaņā ar starptautisko domnīcu analītiķu vērtējumu, neraugoties uz krievu apgalvojumu, ka Aļaskas tikšanās ir iedegusi gaismu tuneļa galā, praktisks risinājums karam Ukrainā tuvākā laikā nav saskatāms.