Aiz propagandas priekškara: Rietumu politiskā terora upuris Čārlijs Kērks

"Tramps savu nostāju Ukrainas konfliktā nav mainījis, bet britu premjeram Kīram Stārmeram ir izbrīnīta idiota seja, redzot, ka spēle notiek ne pēc viņa noteikumiem. Tramps noteikti ir vienā komandā ar Krieviju," pauda militārais propagandists Igors Korotčenko.

Viņa ieskatā, kas atspoguļo visu propagandistu nostāju, ASV prezidentam Ukraina ir pāršķirta lappuse un toksisks aktīvs, no kura jātiek vaļā.

Diemžēl Korotčenko pusē ir arī ASV viceprezidents Džeimss Deivids Venss, kurš atkārtoti izteicies, ka galvenais ASV pretinieks ir Ķīna, un resursu ieguldīšana Ukrainas aizstāvībā nav ASV nacionālajās interesēs.

Jāteic, ka Kremlis izteikti priecājās par Trampa izvirzīto ultimātu NATO, kas paredz, ka Baltais nams varētu noteikt stingrākas sankcijas pret Krieviju, bet tikai tad, ja visas NATO dalībvalstis atteiksies pirkt Krievijas gāzi.

Odiozā propagandiste Olga Skabejeva ar smaidu uz lūpām paziņoja, ka nekas tāds nekad nenotiks, ņemot vērā Ungārijas un Slovākijas nostāju, kā arī to, ka NATO dalībvalsts Turcija ir trešā lielākā Krievijas naftas importētāja.

Neraugoties uz visiem Trampa paziņojumiem, ka viņš it kā esot vīlies Krievijas prezidentā Vladimirā Putinā un lētākas naftas cenas pašas par sevi apstādināšot karu Ukrainā, krievu propagandisti vēl aizvien par Baltā nama saimnieku runā kā par savējo. Kā gan citādi, jo līdzšinējā Trampa reakcija, piemēram, uz Polijas gaisa telpas pārkāpšanu Kremlim, ir bijusi kā medus maize. Nekādas sankcijas, tā vietā neizpildāms ultimāts NATO.

Čārlijs Kērks kļūst par krievu varoni

ASV nošautais konservatīvais politiskais aktīvists un mediju zvaigzne Čārlijs Kērks kļuvis par ļoti noderīgu Kremļa ideoloģisko resursu.

Pirmkārt, viņa slepkavība ir devusi iespēju vaimanāt par to, kādas šausmas notiek ASV, kur cilvēkus nogalina tikai tādēļ, ka viņi aizstāv konservatīvas un tradicionālas vērtības. Propagandisti jau klāsta, ka valstī plosoties politterors pret baltajiem kristiešiem.

Otrkārt, tuva Trampa sabiedrotā nogalināšana ļauj atkal uz varoņa pjedestāla novietot ne tikai Kērku, bet arī pašu Trampu, pozicionējot viņus abus kā tuvus Krievijas sabiedrotos, kas cīnās par "kristīgās civilizācijas" vērtībām.

Treškārt, Trampa izvērstās represijas pret ikvienu, kas atļaujas neglaimojoši izteikties par Kērku, ieskaitot žurnālistu un komiķu vajāšanas, ļoti labi iederas Kremļa izvērstajā cenzūras un runas brīvības ierobežošanas diskursā.

Tāpat ap Kērka nogalināšanu var savirpināt visādas ideoloģiski izdevīgas sazvērestības teorijas. Piemēram, Korotčenko steidza paziņot, ka aiz tā visa redzamas ukraiņu pēdas, aiz kuriem savukārt stāvot britu specdienests. Militārais propagandists notikušajā vainoja ukraiņu diasporu, jo visus tās pārstāvjus esot savervējuši Ukrainas specdienesti. Līdz ar to ASV dzīvojošie ukraiņi esot reāls drauds Trampa dzīvībai.

Lieki teikt, ka kūdīšana pret Rietumos dzīvojošajiem ukraiņiem krieviem ir ideoloģiski vairāk nekā izdevīga.

Laikraksts "New York Times" norāda, ka nedēļā kopš Čārlija Kērka slepkavības Krievija, Irāna un Ķīna ir izplatījušas tūkstošiem nepatiesu vai provocējošu apgalvojumu par to, kas notika ar konservatīvo aktīvistu, cenšoties kurināt politisko šķelšanos vai attēlot Amerikas Savienotās Valstis kā disfunkcionālu valsti.

Medijs atsaucas uz krievu mūsdienu fašisma ideologa Aleksandra Dugina apgalvoto, ka aiz Kērka slepkavības stāv "dziļā valsts" un Džordža Sorosa Atvērtās sabiedrības fondi, kas vēlējās Kērka nāvi viņa "ticības un patriotisko vērtību dēļ".

Jūtas štata gubernators Spensers Koks, kurš pārstāv republikāņus, "New York Times" atzina, ka "mums ir boti no Krievijas, Ķīnas, visas pasaules, kas cenšas izplatīt dezinformāciju un veicināt vardarbību".

Laikraksts arī piemin, ka Krievijas valsts mediji cenšas minēto slepkavību sasaistīt ar karu Ukrainā, bet Irāna apgalvo, ka Kērku nogalināja Izraēlas specdienesti, lai novirzītu amerikāņu uzmanību no Gazā notiekošā.

Attaisno Staļinu un turpina karot

Asiņainā PSRS diktatora Staļina reabilitācija un "depolitizācija", kas aizvadītajā nedēļā ar jaunu sparu uzvirmoja Krievijas televīzijās, ļoti labi ierakstās ideoloģiskajā kara attaisnošanas procesā.

Agresorvalsts ārlietu ministra Sergeja Lavrova atkārtotie izteikumi, ka jebkādi Rietumu miera uzturētāji Ukrainā Kremļa ieskatā tiks uztverti kā okupācijas spēki un likumīgs mērķis, līdztekus krievu sabotāžām Eiropā ir pierādījums tam, ka Maskava karu pārtraukt negrasās.

ASV domnīcas "Kara pētījumu institūts" (ISW) analītiķi uzskata, ka "Krievija, palielinot NATO valstu gaisa telpas pārkāpumu biežumu, turpina pārbaudīt NATO pretgaisa aizsardzības spēju robežas virs Baltijas jūras".

ISW secina, ka Krievija īsteno agresīvu kampaņu, lai pārbaudītu NATO pretgaisa aizsardzību un politisko gribu, kas ir daļa no plašākiem centieniem apkopot praktiski izmantojamu izlūkošanas informāciju, ko Krievija pēc tam varētu izmantot iespējamā nākotnes konfliktā pret NATO.

Domnīcas ieskatā ziņojumi par Krievijas stratēģiskās rezerves veidošanu vēl vairāk norāda, ka Kremlis nav ieinteresēts izbeigt karu pret Ukrainu, bet joprojām ir apņēmies sasniegt savus kara mērķus kaujas laukā un, iespējams, gatavojas konfliktam ar Ziemeļatlantijas līguma organizāciju.

Vairāki Rietumu militārie analītiķi ir pārliecināti, ka Maskava vēlas karam Ukrainā punktu pielikt frontē, nevis pie sarunu galda. Tāpat dominējošs ir viedoklis, ka pretēji Trampa teiktajam, ka karu varētu izbeigt teritoriju apmaiņa, Putins neapmierinātos ar četrām okupētajām teritorijām, jo viņa mērķi ir daudz tālejošāki. Kamēr Ukraina nebūs padarīta par Krievijas vasaļvalsti, miera nebūs.

Lai Krievijas sabiedrību noskaņotu uz ilgu karu un iespējamu konfrontāciju ar NATO, aizvien aktīvāk tiek piesaukts Otrais pasaules karš un kultivēta Krievijas loma kā pasaules glābējai no nacisma.

Ne velti skandalozais propagandists Vladimirs Solovjovs klāsta, ka tas, kā pašlaik veidojas Krievijas jaunā politiskā elite, kā strādā sociālie lifti, kas virsotnē uzved kara veterānus, atgādina laikus pēc Otrā pasaules kara, kad tieši frontinieki kļuva par valsts dzīves vadītājiem.

Krievu rakstnieks un kvēls staļinists Nikolajs Starikovs Solovjova sarunu šovā uzstājās ar kvēlu runu, cik nepareizi rīkojās Ņikita Hruščovs, aplejot Staļinu ar samazgām un stāstot puspatiesības vai nepatiesības par "tautu tēvu".

Starikova ieskatā Staļina "nomelnošana" esot smagi iedragājusi krievu tautas pašapziņu, jo krievi taču gāja cīņā pret vāciešiem ar saukli "Par dzimteni, par Staļinu". "Staļina jautājums" esot politizēts, tajā neesot izvērtēta ģenerālisimusa patiesā vēsturiskā loma.

Šo noti uzķēra pārējie propagandisti, apgalvojot, ka uz Krievijas vēsturi esot jāskatās kā uz vienotu procesu, kurā cariskajai impērijai sekoja Padomju Savienība un tagadējā Krievijas federācija. Ne par vienu Krievijas vēstures posmu krieviem neesot jākaunas, tie visi secīgi papildinot viens otru un iezīmējot krievu tautas īpašo vēsturisko misiju.

Baltkrievi kūda pret poļiem

Demokrātiskā Polija, kura sniedz atbalstu baltkrievu opozicionāriem, ir kā dadzis acī Baltkrievijas diktatoriskajam režīmam. Tādēļ pagājušajā nedēļā, kad 17. septembrī tika atzīmēta Baltkrievijas Vienotības diena, vairāki raidījumi Baltkrievijas televīzijās tika veltīti poļu nomelnošanai, sākot ar vēsturi un beidzot ar šodienas aktuālo robežas slēgšanu.

Lukašenko 2021. gada dekrēts, kas 17. septembri pasludināja par Vienotības dienu, ir cinisma pilns akts, kuru atzīmēt var tikai diktatoriska valsts. Proti, tā ir diena, kad Padomju Savienība sāka pildīt savu Molotova-Ribentropa pakta daļu ar tā Slepeno papildprotokolu.

Jāatgādina, ka 1939. gada 23. augustā nacistiskā Vācija un PSRS parakstīja paktu ar tā protokolu, kas sadalīja Poliju un citas Austrumeiropas valstis starp šīm divām totalitārajām lielvarām. 1939. gada 1. septembrī nacistiskā Vācija uzbruka Polijai, savukārt Padomju Savienības uzbrukums Polijai sākās 17. septembrī.

Arī šogad Baltkrievijas diktators uzsvēra, ka 17. septembris simbolizējot vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu un baltkrievu tautas atkalapvienošanos, kas tikusi vardarbīgi sadalīta 1921. gadā saskaņā ar Rīgas miera līgumu. Jāatgādina, ka līdz ar 1921. gada miera līgumu Polija ieguva kontroli pār Rietumbaltkrieviju.

Baltkrievu propagandisti šajā dienā nodarbojās ar poļu demonizēšanu, uzsverot, ka poļi starpkaru periodā pret baltkrieviem esot izvērsuši genocīdu, kam nav nekādu pierādījumu, un šāds fakts starptautiski nav atzīts.

Tāpat dažāda kalibra politologi turpināja apgalvot, ka 17. septembra Padomju Savienības iebrukumu Polijā esot izprovocējis Polijas Otrās Republikas autoritārais vadītājs Juzefs Pilsudskis un poļi vēl mūsdienās dzīvojot ar Pilsudska idejām par karu pret Baltkrieviju.

Faktiski visu aizvadīto nedēļu propagandisti centās savus iedzīvotājus pārliecināt, ka Polija gatavojas karam ar Baltkrieviju un vēlas atgūt zaudētās teritorijas.

Savukārt, runājot par šodienas aktualitātēm, kas, protams, tika "pamatotas" ar vēsturi, propagandisti kliedza, cik prettautisks esot Polijas lēmums saistībā ar "miermīlīgajām" mācībām "Zapad" slēgt abu valstu sauszemes robežu. Jāatgādina, ka šo miermīlīgo mācību laikā pret Poliju būtībā tika vērsts dronu uzbrukums, jo reti kurš tic, ka vairāki droni varētu vienlaicīgi ielidot Polijā kādas nejaušas kļūdas dēļ.

Par propagandas paraugstundu kļuva televīzijas sižeti, kuros tika rādīti Baltkrievijā iestrēguši poļu kravas mašīnu šoferi, jo Polija tos neielaižot mājās, un tas, kā krietni baltkrievu brīvprātīgi dodas palīgā poļiem, piegādājot ūdeni un ēdienu. Protams, neiztrūkstošas bija intervijas ar poļu šoferiem, kas izteica sašutumu par Polijas lēmumu un pateicību baltkrievu brīvprātīgajiem. Tā teikt, propagandas dzirnas arī Baltkrievijā strādā ar pilnu jaudu.