Endokrinoloģe Ilze Konrāde skaidro, kur slēpjas populāro "tievēšanas injekciju" risks

Kas ir GLP-1 receptoru agonisti, ar ko daudzi saprot dažādu ražotāju medikamentus svara samazināšanai? Kādas ir šo medikamentu iespējamās blakusparādības? Kādi ir riski, tos lietojot bez ārsta uzraudzības, un kādi ir droši, medicīniski pamatoti svara samazināšanas risinājumi? Par to saruna ar endokrinoloģi Ilzi Konrādi.

Ka īsti ir GLP-1?

GLP-1 jeb glikagonam līdzīgais peptīds-1 ir dabisks hormons, ko cilvēka organisms izdala pēc ēšanas. Tas veidojas tievās zarnas beigu daļā un resnās zarnas sākumā, un tam ir ļoti svarīga loma apetītes un vielmaiņas regulācijā. Tā galvenā bioloģiskā nozīme ir šķērsot smadzeņu barjeru un iedarboties uz smadzeņu sāta centriem, radot sāta sajūtu. Rezultātā mazinās “vilka apetīte” un “pārtikas troksnis” smadzenēs, un cilvēkam kļūst vieglāk ievērot veselīgus ēšanas paradumus.

Papildus tam GLP-1 palēnina kuņģa iztukšošanos (evakuāciju), tāpēc barība kuņģī uzturas ilgāk, un sāta sajūta saglabājas ilgāku laiku. Vienlaikus ēdienreizes laikā tas stimulē insulīna izdalīšanos un samazina glikagona līmeni, kas ir hormons ar insulīnam pretēju darbību. Šī ietekme ir īpaši nozīmīga cilvēkiem ar vielmaiņas traucējumiem un insulīna rezistenci.

Daudzi klīniskie pētījumi pierādījuši, ka GLP-1 iedarbība mazina hronisku, gļēvu sistēmisku iekaisumu, kas bieži veidojas organismā pacientiem ar lieko svaru. Patiesībā liekais svars pats par sevi ir gļēvs iekaisums, un šī iekaisuma samazināšana palīdz gan blakus slimību korekcijā, gan ir viens no mehānismiem, kas veicina ķermeņa masas samazināšanos. Zinātnieki pēta arī to, vai GLP-1 ietekmē zarnu mikrobiomu – mikroorganismus, kas dzīvo zarnu traktā un būtiski ietekmē vielmaiņu un ķermeņa svaru.

Kādām diagnozēm šie medikamenti ir paredzēti? Kādos gadījumos ārsts tos izraksta?

GLP-1 receptoru agonistu medikamenti, kuru aktīvā viela ir semaglutīds vai tirzepatīds, ir paredzēti lietošanai otrā tipa cukura diabēta pacientiem. Semaglutīds diabēta pacientiem ir valsts kompensēts, bet tirzepatīds netiek kompensēts.

Otra būtiska indikācija ir aptaukošanās un virssvars jeb liekais svars. Medikamenti var tikt nozīmēti pacientiem ar ķermeņa masas indeksu (ĶMI) ≥ 27 kg/m², ja vienlaikus pacientam ir paaugstināta tukšas dūšas glikēmija (> 5,6 mmol/l); sievietēm – policistisko olnīcu sindroms, īpaši, ja paciente plāno grūtniecību (pirms tās gan medikaments jāpārtrauc vismaz 2 mēnešus); audzēji (krūts vēzis, dzemdes vai olnīcu vēzis), kuru progresēšanā insulīna rezistencei ir nozīmīga loma; vīriešiem – zems testosterona līmenis, kas bieži saistīts ar lieko svaru un vielmaiņas traucējumiem. Šī medikamenta lietošana var tikt apsvērta arī pacientiem ar podagru, kā arī pacientiem ar kardiovaskulārām slimībām vai augstu to risku. Tātad šie medikamenti tiek izrakstīti arī gadījumos, kad pastāv cēloniska saikne starp lieku ķermeņa svaru, insulīna rezistenci un citām hroniskām slimībām.

Vai šie medikamenti var radīt kādas blakusparādības?

Jā, GLP-1 receptoru agonistu medikamenti var radīt blakusparādības, jo tie ir aktīvi medikamenti ar ietekmi uz gremošanas sistēmu un vielmaiņu. Visbiežākās blakusparādības (novērojamas vairāk nekā 20 % pacientu, īpaši terapijas sākumā) ir kuņģa un zarnu trakta simptomi: slikta dūša, vemšana, nedaudz pārēdoties, atraugas, smaguma sajūta vēderā pēc ēšanas, pastiprināts skābes atvilnis, jo kuņģa saturs evakuējas lēnāk. Parasti šīs blakusparādības nav smagas, ja medikamenta lietošana tiek sākta pareizi un pakāpeniski. Piemēram, semaglutīda sākuma deva ir 0,25 mg, bet tirzepatīda – 2,5 miligrami. Ja pacients medikamentu panes labi, devas palielināšana notiek ne ātrāk kā pēc četrām nedēļām. Ja terapiju sāk uzreiz ar pilnu devu, var rasties izteikta vemšana, atūdeņošanās un pat nopietnas komplikācijas.

Tā kā šie medikamenti palēnina kuņģa iztukšošanos, nelielā mērā var samazināties arī žults izdalīšanās. Ja pacients ēd ļoti maz, ja uzturā trūkst taukvielu un olbaltumvielu, pastāv paaugstināts žultsakmeņu slimības risks, īpaši straujas svara samazināšanās gadījumā.

Samazinoties ķermeņa svaram, samazinās arī muskuļu masa. Tāpēc ārsta konsultācijā vienmēr tiek uzsvērts, ka pat tad, ja apetītes nav, katrā ēdienreizē būtu jāuzņem apmēram 20–30 g olbaltumvielu. Ļoti svarīgi ir arī spēka treniņi, kas palīdz saglabāt muskuļu masu. Šajā gadījumā ar vienkāršu pastaigu nepietiek – svarīgi ir tieši spēka treniņi. Kopumā šīs blakusparādības ir prognozējamas un kontrolējamas, ja terapija tiek sākta ārsta uzraudzībā – ar pareizu devu titrēšanu, vienlaikus pievēršot uzmanību uzturam un fiziskajām aktivitātēm.

Cik ilgi šie medikamenti ir jālieto?

Ārstēšanas ilgums ar GLP-1 receptoru agonistiem ir individuāls un atkarīgs no tā, kāda ir terapijas indikācija un vēlamais sasniedzamais rezultāts. Pacientiem ar otrā tipa cukura diabētu tie jālieto ilgtermiņā. Ir pacienti, kuri tos lieto jau 10 gadus, un mums ir uzkrāta būtiska pieredze par šo zāļu drošumu un efektivitāti ilgstošā lietošanā. Terapija tiek atcelta tikai nopietnu blakusparādību gadījumā vai tad, ja ir medicīnisks pamatojums mainīt ārstēšanas stratēģiju. Šis vienmēr ir lēmums, ko pieņem ārsts endokrinologs.

Ja medikamenti tiek lietoti svara samazināšanas nolūkā, tad terapijas ilgums ir atkarīgs no efektivitātes. To parasti atceļ, ja tas nedod gaidīto rezultātu vai ir traucējošas blaknes. Jāņem vērā, ka ļoti izteikts svara zudums (15–30 % no ķermeņa masas) tiek sasniegts tikai daļai pacientu. Citiem svara samazinājums ir mērenāks, taču arī šajos gadījumos ārsti nereti iesaka terapiju turpināt iekaisuma samazināšanas dēļ, jo tas attālina aterosklerozes attīstību, samazina kardiovaskulāro risku, mazina priekškambaru mirdzēšanas risku un sniedz vairākus vielmaiņas ieguvumus, kas nav tieši saistīti ar svaru.

Ja svara samazināšanās ir efektīva, medikaments tiek lietots, līdz tiek sasniegts individuāli pielāgots terapijas mērķis, piemēram, 10–15 % ķermeņa masas samazinājums. Kad mērķis ir sasniegts, ārsts pakāpeniski samazina devu, izvērtējot efektu 4–6 nedēļu intervālā, lai panāktu rezultātu, ko pacients spēj saglabāt arī ilgtermiņā. Terapijas mērķis nav maksimāli ātri “nomest” svaru, bet panākt kontrolētu, veselīgu un ilgtspējīgu rezultātu.

Ja svara zudums notiek pārāk strauji, deva tiek samazināta, lai izvairītos no pārmērīga svara un muskuļu masas zuduma. Tieši tāpēc šī ārstēšana ir ārsta vadīts process.

Kas notiek ar svaru, pārtraucot lietot medikamentu? Cik ilgi saglabājas sasniegtais rezultāts?

Galvenais ieguvums rodas tad, ja ārstēšanas laikā cilvēks maina savus ieradumus. No tā atkarīgs ilgtermiņa rezultāts. Klīniskajos pētījumos ar tirzepatīdu pacienti (vecumā virs 18 gadiem, ar ĶMI ≥ 30 kg/m² vai ≥ 27 kg/m² un ≥1 ar aptaukošanos saistītu blakusslimību) sākotnēji lietoja medikamentu 36 nedēļas un vidēji zaudēja 20,9 % no ķermeņa masas. Pēc tam pacientus sadalīja divās grupās: viena grupa turpināja lietot tirzepatīdu, otra grupa saņēma placebo, tātad – medikamenta lietošanu pārtrauca. Rezultātā pacientiem, kuri turpināja terapiju, svars turpināja samazināties, vēl pēc 42 nedēļām sasniedzot –26,0% no sākotnējās ķermeņa masas, savukārt tiem, kuri medikamentu pārtrauca, daļa svara atgriezās. Tomēr svarīgi, ka svars neatgriezās līdz sākotnējam līmenim – kopējais vidējais svara zudums 88 nedēļām bija –9,5%, kas nozīmē, ka daļa no sasniegtā efekta saglabājās. Reālajā dzīvē tas nozīmē, ka vairumam cilvēku pēc terapijas pārtraukšanas svars daļēji atgriežas, taču ne pilnībā. Protams, atsevišķiem pacientiem svars var atgriezties vairāk, citiem – mazāk.

Kādi ir iespējamie riski, lietojot šos medikamentus bez ārsta uzraudzības?

Ja pacients nāk pie manis, es uzņemos atbildību par terapiju. Izskaidroju, ko pacients var just, kā pareizi titrēt devu, lai samazinātu iespējamās blakusparādības, kopā nosakām reālu svara mērķi, un es sekoju līdzi ārstēšanas gaitai.

Ja cilvēks šos medikamentus lieto patstāvīgi, bez medicīniskas uzraudzības, jāņem vērā, ka tas ir recepšu medikaments, nevis uztura bagātinātājs un tam ir reālas blakusparādības un iespējamas komplikācijas. Piemēram, nepareiza devas izvēle un pārāk strauja devas palielināšana var izraisīt smagu nelabumu, vemšanu, atūdeņošanos. Pašdarbība ar šāda veida medikamentiem var radīt potenciāli nopietnas sekas.

Vairāk lasi žurnālā “Par Veselību” Nr.1