Bērnu psihiatre: "Pusaudžu atkarību ārstēšana Latvijā joprojām ir privilēģija"

* Viedokļa autore ir Karīna Beinerte, bērnu psihiatre, Bērnu slimnīcas Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra (BJPVC) vadītāja.

Pusaudži un psihoaktīvās vielas

Man diezgan bieži nākas atbildēt uz mediju jautājumiem par pusaudžiem, kuri lieto psihoaktīvās vielas: cik daudzus bērnus ārstējam neatliekamā kārtā, kuras ir biežāk lietotās vielas, cik izplatīta ir šī problēma skolās... Taču būtiski ir divi citi jautājumi: kā pusaudžiem rodas atkarība no vielu lietošanas un kā mēs viņiem varam palīdzēt?

Latvija alkohola un citu psihoaktīvo vielu lietošanas ziņā ir viena no līderēm Eiropā (dati no ESPAD aptaujas), turklāt esam tā dēvētajā “Baltijas opioīdu jostā” – sintētiskie opioīdi Baltijas valstīs pieejami ievērojami vairāk nekā citās Eiropas valstīs. Eiropas Savienības Narkotiku aģentūra (EUDA) regulāri informē mediķus par arvien jaunām psihoaktīvām vielām. Sintētiskie opioīdi ir daudz spēcīgāki par heroīnu, līdz ar to pārdozēt ir ievērojami vieglāk, un kopš 2023. gada strauji pieaugusi mirstība no šo vielu pārdozēšanas.

Mēs neviens nevaram zināt, vai mūsu bērni nesāks lietot atkarību izraisošās psihoaktīvās vielas, kas diemžēl ir viegli pieejamas, bet, izprotot, kā rodas atkarības no vielām, varam sagatavoties, lai reaģētu iespējami ātri. Kaitīga un pārmērīga apreibināšanās ir sarežģīta problēma, bet daži faktori ir tieši saistāmi ar atkarību veidošanos: pārlieku agri vai intensīvi sākusies pusaudžiem raksturīgā uzvedība, pavadot laiku tikai draugu kompānijā, kur vecāki viņus nepieskata; piekļuve apreibinošām vielām un pozitīvu nodarbju trūkums.

Tā kā divi no šiem faktoriem ir ģimenes ziņā, Bērnu slimnīcā jaunizveidotajā pusaudžu atkarību ārstēšanas komandā vienmēr strādājam ar vecākiem vai likumiskajiem pārstāvjiem. Tas nozīmē, ka, uzņemot programmā pusaudzi, mūsu speciālisti vienlaikus strādā vismaz vēl ar vienu no vecākiem, kas prasa lielus resursus.

Profilakse un ārstēšana

Agrīna un efektīva intervence ģimenēm, kurās aug bērni ar uzvedības traucējumiem, būtu efektīva preventīva atkarību mazināšanas stratēģija, jo lielai daļai pusaudžu ar atkarībām, grūtības novērojamas jau ilgi pirms tiek pamēģināta pirmā apreibinošā viela. Ir nepieciešams līmeņots pakalpojumu tīkls, kas sākas ar efektīvām profilakses un prevencijas aktivitātēm un beidzas ar specifiskām nelielām atkarību ārstēšanas komandām ar pārklājumu visā Latvijā.

Kaut arī valsts apmaksātus pakalpojumus pie bērnu psihiatriem var saņemt arī ārpus Rīgas, jo tie pieejami Liepājā, Ventspilī, Rēzeknē, Daugavpilī, Aizkrauklē, Siguldā un Strenčos, tas neatrisina palīdzības sniegšanu pusaudžiem, kas ir kļuvuši atkarīgi no vielām. To tāpat neatrisina ambulatoras konsultācijas ar narkologu, kas līdz šim ir bijis vienīgais pieejamais palīdzības veids līdz kritiskajam brīdim, kad situācija jau prasa ārstēšanos stacionārā.

Arī Pasaules Veselības organizācijas pārstāvji pirms pāris gadiem, izvērtējot to, kā tiek sniegti pakalpojumi bērnu psihiatrijas jomā Latvijā, uzsvēra, ka nav jākoncentrējas tikai uz bērnu psihiatru pieejamību, bet vietās, kur resursi ir ļoti ierobežoti, bērniem un pusaudžiem ar psihiskiem traucējumiem var palīdzēt ātrāk pieejams psiholoģisks un sociāls atbalsts, ko nodrošina māsas, funkcionālie speciālisti un sociālā sektora personāls. Turklāt ir jāstrādā ar visu ģimeni. Lielbritānijā ir labākās tradīcijas šajā ziņā, jo pacientu aprūpe notiek, sadarbojoties psihiatrijas māsām, psihologiem, funkcionālajiem speciālistiem un sociālajiem darbiniekiem, psihiatram šajās komandās ir atbalstoša loma. Līdzīgā veidā saredzam arī iespēju efektīvi palīdzēt arī Latvijas situācijā.

Izpratnes veicināšana sabiedrībā

Lai mazāk pusaudžu nonāktu atkarību gūstā, nepietiek ar veselības aprūpes speciālistu darbu, svarīga ir sabiedrības iesaiste, kas sākas ar izpratni.

Pusaudžu vecumā bērnam pamazām jāpieaug, arvien vairāk jāattālinās no vecākiem. Attiecības ar draugiem tad ir intensīvas un dominējošas – tieši draugu loks kalpo kā atbalsts, kad bērns, uzņemoties riskus, sāk pieņemt arvien patstāvīgākus lēmumus. Arī apreibināšanās parasti notiek draugu vai paziņu lokā.

Atkarību ārstēšanas komandas darbā novērojam zinātniskajā literatūrā aprakstīto, ka pusaudžiem, kuriem alkohola un narkotiku lietošana kļuvusi par problēmu, prom no mājām pavadītais laiks, kad vecāki viņus nepieskata, sācies vecumam neatbilstoši – pāragri vai pārmērīgi. Bieži šis faktors kombinējas ar plaisām attiecībās ar vecākiem un viņu izjūtām, ka pusaudzi vairs nevar ietekmēt, viņš “jau ir liels”. Taču pirmais pamata princips pusaudžu atkarību ārstēšanā ir tieši vecāku iedrošināšana un apmācīšana, kā nospraust veselīgas robežas. Ir labi un palīdzoši, ja vecāki izrāda rūpes un mīlestību pret saviem pusaudžiem, reaģējot atbilstoši situācijai. Jo bīstamāk pusaudzis uzvedas, jo ciešāk viņam ir jāseko līdzi. 

Ja pusaudzim ir tieksme uz riskantāku uzvedību, viņš meklēs draugus, ar kuriem kopā būs lielāka iespēja iesaistīties riskantās nodarbēs. Ja pusaudzis būs apdomīgāks, viņš vairīsies no kompānijām, kur notiek pārmērīga vielu lietošana. Otrais pamata princips atkarību ārstēšanā pusaudžiem ir izmaiņas brīvā laika pavadīšanā un draugu izvēlē. Vielu lietošanu neizdosies pārtraukt, turpinot pavadīt laiku ar tiem pašiem draugiem un tajās pašās vietās, kur parasti tiek lietotas vielas. Arī šeit vecākiem ir svarīga loma – iedrošināt, atbalstīt un vadīt šīs grūtās pārmaiņas.

Trešais pamata princips, lai pārtrauktu vielu lietošanu, ir laika pavadīšana pozitīvās nodarbēs. Jauniešiem, kuri jau no agra vecuma aizrāvušies ar kādiem sporta veidiem vai mākslas pulciņiem, ir mazāk laika klaiņot apkārt un iesaistīties vielu lietošanā. Daži bērni pretojas un nevēlas iesaistīties aktivitātēs, kas sākotnēji rada satraukumu vai prasa ilgstošāku piepūli. Ir labi, ja vecāki jau agrīnā vecumā ieguldījuši daudz enerģijas, lai atrastu bērnam piemērotas nodarbes. Hobiji ceļ pusaudža pašvērtējumu un ļauj pozitīvi pavadīt laiku. Arī pusaudža vecumā iespējams atrast hobijus, bet vajadzīgs liels atbalsts. Ir ļoti svarīgi, lai bērniem no mazturīgām ģimenēm būtu pieejama bezmaksas interešu izglītība, mentori, kas palīdz aizvest bērnus uz pulciņiem, palīdz pusaudzim noturēties skolā.

Pirmo reizi – valsts apmaksāta ārstēšana

2025. gada 1. septembrī pilotprojekta ietvaros Latvijā pirmo reizi uzsākām jaunu pakalpojumu, sniedzot pilnvērtīgu palīdzību pusaudžiem un jauniešiem, kuriem ir izveidojusies atkarība no psihoaktīvajām vielām. Nav tā, ka līdz pagājušā gada rudenim viņam nepalīdzējām, tomēr efektīva, kompleksa un visaptveroša valsts apmaksāta ambulatora pakalpojuma nebija vispār.

Pusaudžiem un jauniešiem, kuri psihoaktīvās vielas lieto intensīvi, vajadzīga kompleksa palīdzība, ko ilgtermiņā sniedz gan multidisciplināra speciālistu komanda, kas specializējusies atkarību jomā, gan ģimene un citi apkārtējie, gan speciālisti no sociālā darba jomas. Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centrā (BJPVC) ar kolēģu no Skandināvijas valstīm atbalstu esam izveidojuši mūsdienīgu komandu, kas sniedz pierādījumos balstītu intervenci. Veselības ministrijas pilotprojekts “Integrētai pieejai – pakalpojumu pieejamības uzlabošanai nepilngadīgajiem, kuri pārmērīgi lieto atkarību izraisošas vielas”  īstenots sadarbībā ar PNS “Ģintermuiža”, BPNS "Ainaži” un partneriem labklājības, tiesību aizsardzības jomā.

Kā palīdzēt visiem, kam tas nepieciešams?

Jau tagad nevaram piedāvāt palīdzību visiem, kuriem tā nepieciešama un pienāktos. Bet, ja atkarību no vielām profilakses un ārstēšanas problēma netiks risināta visā valstī, BJPVC sniegtie pakalpojumi atkarību ārstēšanā būs kā piliens jūrā – ekskluzīvs pakalpojums tikai dažiem.

Analizējot piecu mēnešu darbu, redzam, ka kopš pilotprojekta sākšanas esam snieguši palīdzību vairāk bērniem nekā sākotnēji plānots. Turklāt pilotprojekta viens no ierobežojumiem bija, ka palīdzību ambulatorajā programmā varam sniegt tikai pusaudžiem un jauniešiem no Rīgas un tās apkārtnes.

Vienlaikus redzam, ka daļai pusaudžu, kas nonāk Neatliekamās medicīnas centrā (NMC), epizodiskas psihoaktīvo vielu lietošanas dēļ, būtu nepieciešams mērķēti atkarību profilakses pakalpojumi. Tie gan ir pieejami caur sociālajiem dienestiem un izglītības iestādēm, taču šie pakalpojumi nav saslēgti loģiskā secīgā sistēmā ar citiem, tajā skaitā mūsu pakalpojumu. Šo problēmu esam sākuši risināt.

Kopš 01.09.2025. nepilngadīgie, kas nonāk Bērnu slimnīcas NMC psihoaktīvo vielu lietošanas dēļ, vai arī tā tiek konstatēta, iziet izvērtēšanas procesu pēc noteikta plāna. Ja iespējams, arī padziļinātā izvērtēšana notiek pirmajās 24 stundās, bet vieglākos gadījumos pacientam nākamā tikšanās ar psihiskās veselības speciālistu tiek ieplānota tuvākajā laikā kā ambulatora konsultācija. Ja izvērtējums liecina, ka nepieciešama palīdzība, nepilngadīgais tiek novirzīts uz jauno pakalpojumu atkarību ārstēšanai. Līdz gada beigām NMC pacienti saistībā ar psihoaktīvu vielu lietošanu tika izvērtēti 107 gadījumos, daži pusaudži – atkārtoti.

Pēc izvērtēšanas tie pusaudži, kuriem ir jau smagi traucējumi vielu lietošanas dēļ, tiek nosūtīti uz ārstēšanos stacionārā vai ambulatorajā programmā. Izmantojot pilotprojektā pieejamo finansējumu, stacionārā esam varējuši izveidot pakalpojumu arī narkoloģisku grūtību ārstēšanai pusaudžiem un jauniešiem. Nepilngadīgajiem, kuriem izvērtējumā konstatējam kaitīgu un pārmērīgu psihoaktīvu vielu lietošanu, un kuriem nepieciešama ārstēšana stacionārā, BJPVC bērnu psihiatrijas nodaļā atkarību izvērtēšanas un ārstēšanas nodrošināšanai esam izveidojuši 3-4 stacionāra gultas vietas. Pirms 01.09.2025. Bērnu slimnīcai līgums ar Nacionālo veselības dienestu bija tikai par bērnu psihiatriskās ārstēšanas nodrošināšanu. Pilotprojektā sākotnēji bija paredzēts, ka stacionāri ārstēšanu no atkarībām no 01.09.2025. līdz 31.12.2025. varēs saņemt 7 pacienti. Saņēmām papildu finansējumu un BJPVC stacionārā no 01.09.2025. līdz janvāra beigām jau esam uzņēmuši pacientus 36 reizes (23 pacientus, jo daļa pacientu stacionēti atkārtoti). Ir skaidrs, ka ar dažām gultas vietām Bērnu slimnīcā nav pietiekami, līdzīgai palīdzībai jābūt pieejamai arī citās slimnīcās Latvijā.

Ja pusaudzim nav nepieciešama stacionēšana, viņš dzīvo Rīgā vai Pierīgā, vai arī viņš ir bijis atkarību ārstēšanas programmā, ko piedāvā PNS “Ģintermuiža“ vai BPNS “Ainaži”, turpmākai palīdzībai pilotprojekta ievaros ir izveidots pakalpojums Bērnu slimnīcā – specializēta ambulatora pusaudžu atkarību ārstēšanas programma. Pusaudžu atkarību ārstēšanas multidisciplinārajā komandā strādā: narkologs/ atkarību psihiatrs; māsa; ergoterapeits; fizioterapeits; psihologs; sociālais darbinieks; mentors/līdzgaitnieks. No 01.09.2025. līdz 2026. gada janvāra beigām intensīvu multidisciplināru ārstēšanu jau saņem 31 pusaudzis. Esam uzņēmuši ambulatorajā programmā uz pusi vairāk pacientu, nekā bija sākotnēji plānots, un sākuši veidot gaidīšanas rindu, jo komanda sasniegusi savu kapacitāti. Šobrīd vairāk pacientu uzņemt nevaram pat, ja tam ir finansējums. Te vēlreiz iezīmējas, ka pat aptuveni pusei Latvijas pusaudžu un jauniešu ar atkarību no vielām, kas dzīvo Rīgā un Pierīgā, nav nodrošināta ārstēšana no atkarības no vielām. Tikmēr sociālā darba veicēji un kolēģi no psihiskās veselības aprūpes jomas reģionos pat nezina, kur palīdzības saņemšanai sūtīt pusaudžus, kuri intensīvi lieto psihoaktīvās vielas.

Kur rodami risinājumi?

Daudziem patīk dzirdēt vienkāršus risinājumus kompleksām un sarežģītām problēmām, taču profilakses darbā un ārstēšanā no atkarībām vienkāršu risinājumu nav.

Ja publiski mazāk izskanētu sabiedrības daļas gaidas, lai visus jauniešus, kuri lieto psihoaktīvās vielas, stacionētu un sodītu, mēs pavirzītos soli uz priekšu, meklējot risinājumus. Mani satrauc, ka pašlaik ir tikai dekriminalizācijas plāns, bet visaptveroša plāna, kā ieviest atkarību ārstēšanas pakalpojumus visā Latvijā, nedzirdu.

Vairākas reizes Latvijas likumdevēji apsprieduši jautājumus par tā dēvēto narkotiku lietošanas dekriminalizāciju nepilngadīgajiem. Daudzas prominentas organizācijas kā, piemēram, Pasaules Veselības organizācija, ASV Sabiedrības Veselības asociācija, dažādas cilvēktiesību aizsardzības organizācijas atbalsta narkotisko vielu lietošanas dekriminalizāciju, uzsverot nepieciešamību samazināt sodus un pārkāpumu sankcijas, lai uzlabotu sabiedrības veselību un cilvēktiesību ievērošanu. Proti, dekriminalizācija netiek veikta, lai mazinātu narkotiku lietošanu, jo to būtiski neietekmē, bet gan, lai pārvirzītu valsts resursus no izmeklēšanas un sodu noteikšanas un piemērošanas jomas uz veselības aprūpes un sociālas palīdzības sniegšanas jomu, kā arī lai veicinātu cilvēktiesību ievērošanu.

Tas būtu viens no veidiem, kā atrast līdzekļus profilakses darbam, lai ģimenes un pusaudžus izglītotu par narkotisko vielu bīstamību, augsto atkarības risku, ko tās rada, un iespējām, kā veselīgā veidā risināt emocionālas grūtības.