Medvedevs sola "specoperācijas" turpināšanu arī pēc Ukrainas sakaušanas
Asiņainākais karš Eiropā kopš Otrā pasaules kara laikiem, ko Krievijā liekulīgi dēvē par “speciālo militāro operāciju” Ukrainā, nebeigsies ar Ukrainas sakāvi, brīdinājis kādreiz par liberāli uzskatītais, bet tagad par kareivīgāko “kaujas vanagu” tapušais Krievijas eksprezidents Dmitrijs Medvedevs.
Savā “Telegram” kanālā pašreizējais Krievijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks apgalvoja, ka pēc tam, kad Kijiva “parakstīs papīrus” par savu kapitulāciju, karš tik un tā nebeigsies, un Krievija turpinās iesākto, kā arī gatavosies nākotnes kariem.
Ar psihiski nevesela cilvēka (ļaunas mēles stāsta, ka viņa publiska pārvēršanās deģenerātā mēdz sakrist ar vīna piegāžu datumiem, turklāt piegādēs iesaistīta Latvijas firma) leksiku piesātinātā tekstā eksliberālis Medvedevs spriedelē par “bijušās Ukrainas” likteni pēc ASV prezidenta vēlēšanām. Viņš uzskata, ka “dekorāciju nomaiņa ASV” var pamudināt pilnīgi pārdevušos Ukrainas eliti sākt sarunas ar Krieviju, uz laiku apturot karadarbību, taču Krievijai tas ir “kategoriski neizdevīgi”, jo sarunas var sākties tikai pēc visu Kremļa saimnieka Vladimira Putina ultimāta prasību izpildes — atdot Krievijai visas teritorijas, kuras tās uzskata par savām, izvest Ukrainas armiju no “vēl neatbrīvotajām” teritorijām un uz visiem laikiem atteikties no mērķa iestāties NATO. Kaut gan Medvedevs atzīst, ka ne Ukraina, ne NATO negrasās šim ultimātam pakļauties, viņš turpina fantazēt, kas notiktu, ja tomēr Rietumi šajā jautājumā piekāptos, un arī šādā gadījumā sola kara turpināšanu.
“Pašas sarunas [jau pēc ultimāta prasību izpildes — red.] līdz Kijivas režīma skaidri izteiktā nodoma kapitulēt būs tikai ienaidnieka atelpa, lai papildinātu militāro un cilvēku potenciālu,” uzskata Medvedevs un tad, ja sāksies sarunas un visas Krievijas prasības tiks izpildītas, prognozē valsts apvērsumu, kura rezultātā pie varas nokļūs vēl radikālāki spēki. Medvedevs prāto, ka tad “lai cik dīvaini nebūtu, var rasties apstākļi sarunām, ieskaitot kapitulācijas jautājumu”, jo Rietumi būšot noguruši no palīdzēšanas Ukrainai, radikāļi neradīs nekādas simpātijas, “un Vašingtona ar biedriem piespiedīs Kijivas nacistus atzīt kara rezultātus”, savukārt Ukrainas vadība ar “lupatu ķēmu” priekšgalā bēgšot uz Rietumiem vai viņus saplosīs pūlis.
Tad uz “bijušās Ukrainas atlikušās daļas drupām izveidosies mērens politisks režīms, taču arī tas nebūs Krievijas militārās operācijas beigas”, jo, lūk, “pat pēc papīru parakstīšanas un zaudējuma pieņemšanas” agri vai vēlu Ukrainā pie varas atgriezīsies radikāļi, kurus iedvesmojot Krievijas ienaidnieki Rietumos. “Un tad pienāks laiks galīgi nospiest mūdzi. Iedzīt garu tērauda naglu banderiešu pseidovalsts zārka vākā. Iznīcināt tā asiņainā mantojuma paliekas un atgriezt atlikušās teritorijas krievu zemes klēpī,” asinskāros sapņos gremdējas Medvedevs.
Tomēr pat Ukrainas pilnīga aneksija šim eksliberālim nedod miera: “Krievijas ienaidnieki nekur neliksies. Viņi krās spēkus un gaidīs nākamo izdevīgo ieganstu, lai iznīcinātu mūsu valsti. Mums ir jābūt gataviem nākotnes kaujām Tēvzemes aizsardzībai.”
