Aiz propagandas priekškara: miera balodis Putins cīnās par Krievijas nacionālo drošību

Krievijas propagandas vēstījumos līdztekus jau nodrillētajam stāstam par sātaniskajiem Rietumiem un Eiropas valstīm, kuru līderi ir nacistu pēcteči, kas turpina savu vectēvu iesākto, pēdējā laikā ļoti krasi iezīmējas tēma par attiecībām ar tā sauktajām postpadomju valstīm un postpadomju telpu.

Proti, Kremlis nekautrējoties piesaka savas tiesības uz šīm valstīm, to pamatojot ar savām "nacionālās drošības interesēm". Propagandistu skatījumā labais piemērs, protams, ir Baltkrievija un Gruzija, bet sliktais - Rietumu specdienestu "sagrābtā" Moldova un "sātanista" un "turkofila" Nikola Pašinjana vadītā Armēnija.

Vienlaikus krieviem ir delikāti neviennozīmīga attieksme pret Azerbaidžānu. No vienas puses ar labvēlību tiek runāts par Azerbaidžānas prezidentu Ilhamu Alijevu, no otras tiek vaimanāts, ka Rietumi grib "uzkundzēties" šai valstij un atsvešināt to no Krievijas, tostarp, lai iegūtu piekļuvi Kaspijas jūrai.

Savukārt, ja par noklusēto, tad 20. jūlija vakara lielo nedēļas ziņu apskatā ne ar pušplēstu vārdu netika pieminēts, ka Ukrainas dronu uzbrukumi nedēļas nogalē izraisījuši plašus aviosatiksmes traucējumus četrās Maskavas lidostās - Šeremetjevas, Vnukovas, Domodedovas un Žukovskas. Tāpat netika sniegta informācija, ka Rostovas apgabalā, kas robežojas ar Ukrainas Luhanskas un Doneckas apgabaliem rietumos, dronu triecienu dēļ tika traucēta vilcienu satiksme.

Toties ik vakara ziņas tiek sāktas ar krievu panākumiem frontē, ziņojot par aizvien jauniem "atbrīvotiem", lasi, okupētiem apgabaliem. Krievi ar lepnumu stāsta, cik katru nakti uz Ukrainu raidītas raķetes, vienlaikus, ciniski melojot, ka apšaudīti tiek tikai militāri objekti. Patiesībā triecieni raidīti pa daudzām dzīvojamām vietām un pilsētām, kur vispār nav neviena militāra objekta.

Trampa ultimāts krievus nebaida

Kāpēc lai mēs pārtrauktu "speciālo militāru operāciju" - šo jautājumu pēc Trampa ultimāta skaļi uzdeva visi krievu propagandisti ar odiozo Vladimiru Solovjovu priekšgalā.

Lai izbeigtu karu, ir jānovērš tā pirmcēloņi, kas ir NATO paplašināšanās uz Austrumiem, un vēlme Ukrainu pārvērst par Rietumu placdarmu uzbrukumiem Krievijai, atkārtoti pauda visi ideologi, tādējādi skaļi retranslējot Kremļa nostāju karu turpināt.

Propagandiste Margarita Simonjana paziņoja, ka "mēs jau sen vairs nekarojam ar Ukrainu, jo to mēs uzvarējām jau 2022. gada martā, bet kopš tā laika mēs karojam ar NATO". Visi "kremlini" kā viens klāsta, ka karā Ukraina ir tikai otršķirīgs jautājums, jo īstais karš notiek starp Krieviju un Rietumiem. Simonjana liekulīgi pauda, ka "mēs taču nevienam neuzbrūkam, bet tikai aizstāvam savus cilvēkus Donbasā".

Krievi šajā situācijā sevi ir padarījuši par upuri, lai arī ļoti agresīvu, kuram atkal uzbrūk nacisti, un kas atbildot draud noslaucīt Eiropas galvaspilsētas no zemes virsas. Propagandistu retorikā sajaucas "pazemoto un apvainoto" sindroms ar agresīvu "varam atkārtot" (atsauce uz uzvaru Otrajā pasaules karā). Proti, Krievijas diktators Vladimirs Putins ir īstens miera balodis, kurš tikai rūpējas par nacionālo drošību. Krievu auditorijai tiek iegalvots, ka uz kārts ir likta Krievijas valsts izdzīvošana, kas ir apdraudēta.

Vienlaikus krievi uzsver, ka Trampa apsolītie ieroči Ukrainai situāciju kaujas laukā nemainīs, bet iespējamās sankcijas visvairāk sitīs pa Eiropu. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs uzsvēra, ka Krievijas ekonomika esot veiksmīgi tikusi galā ar visām līdzšinējām sankcijām un tiks galā arī ar jaunām. Citādi esot ar Eiropas valstīm, kuru ekonomikas jau pašlaik esot dziļā recesijā.

"Es nedomāju, ka krievi ir pārāk iespaidoti [par Trampa ultimātu]", laikrakstam "The New York Times" norādīja domnīcas "Kārnegi Krievijas Eirāzijas centrs" direktors Aleksandrs Gabujevs, piebilstot, ka no ASV puses "joprojām ir vairāk riešanas nekā košanas".

Gabujevs pārliecināts, ka Kremļa aprēķini nav mainījušies. Proti, Maskava uzskata, ka, Ukrainai zaudējot teritorijas un cīnoties ar nepietiekamu karavīru skaitu un Rietumu atbalsta trūkumu, laiks ir Krievijas pusē. Maskava joprojām cenšas panākt Ukrainas kapitulāciju, tostarp atdodot lielu daļu teritoriju, ierobežojot nākotnē savu armiju un atsakoties no dalības NATO.

"The New York Times" atsaucas uz Krievijas domnīcas "Nacionālais enerģētikas drošības fonds" ģenerāldirektora Konstantīna Simonova prognozēto, ka Tramps galu galā apstiprinās jaunas sankcijas pret Krieviju. Taču viņš apšaubīja, vai Vašingtona būtu gatava "vēl vairāk pastiprināt konflikta spirāli ar Ķīnu", kas ir viena no lielākajām Krievijas naftas pircējām, izmantojot stingras ar naftas iegādi saistītas sankcijas pret Pekinu.

Tikmēr CNN analītiķi ir vēl skarbāki un norāda, ka 50 dienu ultimāts faktiski ir "zaļā gaisma Kremlim turpināt brutālus uzbrukumus Ukrainai". Medijs atsaucas uz Krievijas domnieka Konstantīns Kosačeva sociālajos tīklos rakstīto, ka 50 dienu laikā, ak, cik daudz var mainīties gan kaujas laukā, gan ASV un NATO varas iestāžu noskaņojumā, bet mūsu noskaņojumu tas neietekmēs." Kosačevs uzsver, ka Krievija uzskata sevi par ilgtermiņa spēlētāju attiecībā uz karu Ukrainā, savukārt Rietumu valdības, īpaši Trampa administrācija, tiek uzskatītas par nepastāvīgām.

Savukārt laikraksts "Kyiv Independent" prognozē, ko 50 dienu ultimāts varētu nozīmēt Ukrainai. "Ja taktika paliks nemainīga, nākamo 50 dienu laikā Krievija varētu ieņemt vēl 10 ciematus un ne vairāk kā aptuveni 700 kvadrātkilometrus zemes, kā arī nostiprināties jaunā kaujas laukā - Dņepropetrovskas apgabalā," laikrakstam norāda Ruslans Gorbenko, valdošās partijas "Tautas kalps" deputāts, kurš regulāri dodas uz kara plosītajiem austrumiem un uztur sakarus ar militārpersonām.

Krievija reāli varētu virzīties tuvāk Pokrovskai un Kostjantinivkai Doņeckas apgabala austrumos, cenšoties tās pēc iespējas vairāk ielenkt nākamo mēnešu laikā, taču abu loģistikas centru ieņemšana ir maz ticama, norāda aptaujātie Ukrainas un Rietumu militārie eksperti.

Somijā bāzētās atvērtā pirmkoda izlūkošanas kolektīva "Black Bird Group" militārais analītiķis Pasi Paroinens "Kyiv Independent" stāsta ka kopš vasaras ofensīvas kampaņas uzsākšanas Krievijas karaspēks katru mēnesi ir ieņēmis aptuveni 400-500 kvadrātkilometrus Ukrainas teritorijas, kas ir aptuveni Ņūorleānas lielumā.

Paroinens sacīja, ka Krievija cenšas vienlaicīgi virzīties pāri frontes līnijai, nevis koncentrēties uz konkrētu apgabalu, un, šķiet, tai ir grūti saglabāt savu tempu. Taču tas varētu izdoties, ja Krievijai izdotos atrast vājās vietas Ukrainas aizsardzībā un laika gaitā tās izmantot.

Rezumējot, starptautiskajos medijos izskanējušie analītiķu viedokļi liecina, ka oficiāla Maskava no Trampa ultimāta nebīstas. Vēl vairāk, Kremlis priecājas par 50 dienu iespēju netraucēti uzbrukt Ukrainai, turklāt cer, ka šajā laikā Trampa domas var mainīties.

"Varen plaša mana zeme dzimtā"

Krievu imperiālisms attiecībā uz tā sauktajām postpadomju valstīm aizvien pieņemas spēkā. Sākot jau ar postulējumu, ka ikviena valsts, kas nepieder pie kādas no lielvarām, atrodas to interešu zonā. Jautājums ir tikai par sadalījumu un ietekmi. Un Krievija nevar pieļaut, ka Rietumi nostiprinās postpadomju telpā, kas pēc noklusējuma pieder Krievijai.

Skaidrojums par piederību ir ļoti vienkāršs - Krievijai ar šīm valstīm ir kopēja robeža, tāpēc tas, kādu kursu izvēlas šīs robežvalstis, esot tiešs Krievijas nacionālās drošības jautājums.

Ietekmīgā domnīca "Carnegie Endowment for International Peace" atgādina, ka Krievijas prezidenta Vladimira Putina administrācijas vadītāja pirmais vietnieks Sergejs Kirijenko jau desmit gadus ir atbildīgs par Krievijas iekšpolitiku. Taču nesen viņš ir ievērojami paplašinājis savu ietekmes sfēru. Tagad tā attiecas uz ārpolitikas elementiem, tostarp Krievijas attiecībām ar bijušajām Padomju Savienības valstīm Armēniju un Moldovu, kā arī separātiskajiem Gruzijas reģioniem Abhāziju un Dienvidosetiju.

"Kirijenko ārpolitikas stils ievērojami atšķiras no viņa priekšgājēju Vladislava Surkova un Dmitrija Kozaka stila. Kā Putina īpašie sūtņi Surkovs un Kozaks publiski galvenokārt piedalījās sarunās un centās būt diskrēti attiecībā uz Krievijas iejaukšanos citu valstu iekšējās lietās. Kirijenko vadībā Krievijas iejaukšanās ir ne tikai daudz publiskāka, bet arī Krievijas stratēģijas centrālais elements tajā, ko tā dēvē par "tuvajām ārzemēm", norāda domnīca.

Tās eksperts Andrejs Percevs uzskata, ka pieeja, ko Kirijenko acīmredzami ir pārdevis Putinam, ir vienkārša: Krievijai vajadzētu pārtraukt kautrēties iejaukties citu valstu iekšējās lietās postpadomju telpā. Daži Kirijenko darbinieki pat joko par to, ka Krievijas robežas ir bezgalīgas. Tas patiesībā nozīmē, ka Kremļa politiskā bloka ietekme arī ir bezgalīga.

Krievijas medijos citētie Kirijenko tuvi avoti ir atklāti runājuši par iespēju veikt iejaukšanās kampaņas Armēnijā, lai grautu pašreizējo valdību, atklāj Percevs. Vienlaikus viņš vērtē, ka "Kirijenko pastāv arī riski. Viņš un viņa komanda ir pieraduši pie Krievijas paklausīgās politiskās sistēmas, kurā vēlēšanas ir viegli manipulēt. Taču viņiem būs jāatrod jauni veidi, kā darboties valstīs, kur politika ir patiesi konkurētspējīga. Daļa Kirijenko komandas acīmredzot jau apzinās, ka viņi, visticamāk, nevarēs būtiski ietekmēt 2026. gada Armēnijas parlamenta vēlēšanas".

Tieši Armēnijas nepakļāvības dēļ propagandisti kliedz, ka šajā valstī mankurtisms, vēstures aizmiršana iet roku rokā ar sātanismu, un par Putina personīgu ienaidnieku ir kļuvis Armēnijas valdības vadītājs Pašinjans.