Igors Kudrjavcevs par ciguna priekšrocībām: kā tas papildina tradicionālo ārstēšanu
Ciguna prakse aicina ne tikai kustēties, elpot dziļi un iemācīties klausīties sava ķermeņa ritmā, bet arī samazināt spriedzi un stiprināt veselību. Taču jautājums, vai ir iespējams būt veselam pasaulē, kas pastāvīgi prasa vairāk, skaļāk, ātrāk, aizvien raisa diskusijas. Medicīniskā ciguna prakses pamatlicējam Latvijā Igoram Kudrjavcevam ir atbilde. Saruna ar viņu - žurnāla "Ko ārsti Tev Nestāsta" jaunākajā numurā.
Igors Kudrjavcevs ar ciguna mākslu nodarbojas jau 32 gadus, taču Latvijā ciguns kā medicīnas tehnoloģija tika reģistrēta vien 2003. gadā. Laiks ir ritējis uz priekšu, un līdz ar to pilnveidojušās arī zināšanas un pieredze. “Pie ciguna ārsta nāk tie, kuri negrib lietot medikamentus, bet gan izvēlas veselības uzlabošanai izmantot netradicionālas medicīnas metodes. Ārstniecībā ciguns gandrīz nekad nav viens pats par sevi, jo tas vienmēr strādā kopā ar kādu terapiju. Onkoloģijā manas metodes neaizvieto parasto terapiju, bet papildina tās efektivitāti, kā arī palīdz atbrīvoties no staru un ķīmijterapijas negatīvajām blaknēm. Onkoloģijā ciguna prakse palīdz uzlabot pašsajūtu un dzīves kvalitāti.
Gadu gaitā pacienti nāk pie manis ar dažādām sūdzībām. Pamatā tās ir trīs problēmas, ko esmu pamanījis, – nervi, mugura un dvēsele. Nāk arī pacienti, kuri vēlas atrisināt plaušu un citu orgānu kaites, taču esmu sapratis, ka pirmajā vietā aizvien ir mugura. Tā kā es nodarbojos vēl arī ar veģetatīvo nervu sistēmu, diemžēl esmu nonācis pie secinājuma – katram otrajam pacientam ir kādas veselības problēmas. Taču katrs trešais par šīm problēmām nemaz nezina. Statistika ir skarba. Gadu gaitā man ir izdevies cilvēkiem diagnosticēt, kur ir problēma. Vislabāk izdodas palīdzēt tiem, kam ir veģetatīvās nervu sistēmas problēmas un sāpes mugurā. Prieks, ka izdodas palīdzēt arī tiem, kas cīnās ar roku un kāju tirpšanu. Pārsvarā strādāju ar tādiem pacientiem, kam ir sāpes un citas problēmas locītavās, miega traucējumi, nervozitāte, stresa sekas, psiholoģiskā rakstura problēmas, dzīves jēgas trūkums, zems pašnovērtējums, ģimenes problēmas, kā arī problēmas ar plaušām, gremošanu un citiem iekšējiem orgāniem. Pēc diagnozes cilvēkam tiek dota programma – dažādi vingrinājumi un darbs ar aktīvajiem punktiem. Katram pacientam ir individuāla pieeja.
Psihiatri pie manis ir sūtījuši arī pacientus ar diagnozi “depresija”. Strādāju arī ar tādiem pacientiem, un jāteic, ka iet labi, jo ciguns palīdz aktivizēt procesus smadzenēs. Ķīnas medicīna saka, ka depresija rodas plaušu enerģijas trūkuma dēļ, tāpēc svarīga ir elpošanas prakse. Kad pacientam masēju vēderu, viņš sāk justies labāk, jo uzlabojas asinsrite. Tālāk cilvēks saņem programmu, kas viņam jādara pašam mājās, bet, ja viņš nevēlas, tad turpina nākt pie manis uz procedūrām – gan klātienē, gan attālināti.”
Autrumu medicīna un Rietumu medicīna
Ārsts stāsta, ka Rietumos un Austrumos ilūzija par medicīnu ir viena un tā pati. Cilvēks nāk un gaida “brīnuma tableti”, taču nākas vilties. “No Rietumu ārsta gaida “supertableti”, bet no Austrumu ārsta gaida “supervingrinājumu”. Pacients saka: “Parādiet man kādu vingrinājumu, lai es varu izārstēties no galvassāpēm!” Aizvien ir pacienti, kuriem liekas, ka visu var uzreiz, taču visu nevar uzreiz. Ja ārsts ir labs, tad uzlabojums būs jūtams jau pēc pirmās procedūras, pirmās vizītes pie ārsta. Saviem pacientiem nemitīgi skaidroju, ka pašiem būs jāstrādā ar sevi. Tas nav nekas grūts, bet viss jādara sistemātiski. Ir cilvēki, kas stāsta, ka pastāv augstākā līmeņa ciguna prakse, kas var to un šo, bet tā diemžēl nav. Augstākais līmenis ir tāds, ko tu pats praktizē katru dienu. Turklāt aizvien cilvēkiem ir bail no nesaprotamas medicīnas terminoloģijas.
Rietumu medicīna no Austrumu medicīnas varētu mācīties profilaksi, jo tā viņiem ir pirmajā vietā. Visi vingro, visi dara sev, strādā ar savu veselību. Strādā tad, kad viss ir labi, kad nejūt neko sliktu. Piemēram, Ķīnā bērni pirms stundām izpilda taidzi un tikai tad iet mācīties. Tas ir ļoti labi, jo arī šī prakse uzlabo galvas darbību.
Ķīniešiem būtiska ir kustība. Tā viņiem ir svarīga katru dienu. Kad cilvēks kustas, viņš saprot sevi labāk, viņš jūt savu enerģiju, viņš saprot, kur ir debesis, kur ir zeme. Ķīnieši ļoti labi spēj uztvert neredzamo pasauli. Viņi izcili prot meditēt, novērojot dabas ainavas. Viņiem nevajag ieslēgt mūziku, lai atslābinātos.
Tāpat Rietumu medicīna no Austrumu medicīnas varētu mācīties viengabalainību. Austrumu medicīnai raksturīga veseluma izjūta ar dabu, apkārtējo vidi un Visumu. Nevar ārstēt sirdi cilvēkam, kurš nervozē un par sliktiem uztver laikapstākļus. Cilvēks, kas Austrumos sauļojas, sajūt, ka saņem enerģiju no debesīm. Arī mūsu zinātne saka, ka saules fotons ir ļoti svarīgs.
Austrumu medicīna no Rietumiem savukārt ir iemācījusies morfoloģiju. Ķīnieši agrāk nezināja neko par šūnām, neko par molekulām, neko īsti par ķermeņa struktūrām. Viņiem bija cits skatījums uz dažādu slimību attīstību, taču šobrīd vairāk lieto terminu “integratīvā medicīna”. Ķīnieši labprāt integrē gan ciguna praksi, gan adatu terapiju, gan tradicionālo fitoterapiju.
Lielākā kaite mūsdienās
Ciguna prakses pamatlicējs Latvijā aicina aizdomāties, ja ir parādījusies kāda slimība, tas nozīmē, ka dzīve iet nepareizi.
“Cilvēkam, kas vēlas ārstēties, nepieciešams uzdot sev jautājumu: “Vai esmu gatavs atteikties no ieradumiem, kas mani ir noveduši pie šīs slimības?” Jebkurā gadījumā būs jāmaina dzīvesveids. Ideāli veselu cilvēku vēl neesmu redzējis, jo visiem kaut kas notiek. Arī man ir dažādas veselības kaites. Pats nēsāju brilles, ir redzes problēmas, kā nekā esmu Černobiļas veterāns, problēmas ir arī ar plaušām. Taču tad, kad es ievēroju režīmu būt kustībā, būt svaigā gaisā, viss ir labi. Kad sāku slinkot, tad uzreiz parādās kādas veselības problēmas.
Mūsdienu pasaulē slimība ir adaptācijas reakcija. Ir dažādas svārstības – no labsajūtas uz sliktu pašsajūtu un bezspēku. Slimības ir rādītāji. Slimību nevar nosaukt ne par draugu, ne par ienaidnieku. Slimība ir kā ceļš. Un ir tādi, kam ceļš palīdz attīstīties garīgi. Senie mūki joprojām meklē sarežģītus un smagus apstākļus, lai viņiem būtu mērķis. Es personīgi esmu pret šādu praksi. Indikatora slimība ir tad, kad cilvēkam ir hroniska slimība. Tikmēr viņš uzvedas labi, slimība nav jūtama, taču tad, kad parādās simptomi, tas nozīmē, ka viņš kaut ko dara jau nepareizi.
Senā Austrumu medicīna uzskata, ka mentālā un emocionālā veselība ir smalkie ķermeņi. Problēmas rodas tad, kad mūs rauj uz visām pusēm vienlaikus. Taču tad, ja cilvēks grib, domā, runā un dara vienā virzienā, viss būs labi. Jābūt ir godīgam: kas ir tas, kas cilvēkam ir vajadzīgs, ko viņš vēlas? Ja būs struktūra, tad haosa nebūs, viss būs kārtībā. Diemžēl haoss aizvien ir lielākā kaite mūsdienās. Stress ir sekas. Aizvien valda informatīvais smogs. Ir tik daudz signālu, kas nāk no ārējās pasaules, līdz ar to smadzenes ir spiestas uz visu reaģēt, vai mēs to apzināmies vai neapzināmies. Kad pār cilvēku atnāk informācija, seko dažādas domas.
Mūsdienās esmu pamanījis arī bezdievību. Cilvēks vairs neuztver īstu hierarhiju. Agrāk augstākais spēks bija Dievs, uz ko paļauties, bet tagad tam nav vairs laika. Tagad pats galvenais ir bizness, sasniegumi, peļņa. Ja cilvēkam nav hierarhiska struktūra, nav, kam uzticēties, viņš jūtas nekomfortabli. Cilvēks meklē, kam ticēt. Mūsdienās vairs nav augstāko orientieru, ir ikdienas lietas. Ja tu saproti, kas notiek, kāpēc dari, tad ir pavisam cita attieksme pret dzīvi. Ja cilvēks ne tikai tic Dievam, bet arī praktizē attiecības, dzīve kļūst efektīvāka.”
Vairāk lasi izdevumā “Ko ārsti tev nestāsta Nr.2”
