Dziednieks un cigun pasniedzējs Uzulēns: "Krūtīm jābūt paceltām, tad viss notiks!"

Mainot ēdienkarti un dzīvesveidu, cilvēks spēj atgūt ne vien labu veselību un izskatīties sprauns un ziedošs, bet arī sasniegt labus sportiskos rezultātus. Normundam par to šaubu nav, pats visam esot izgājis cauri un novērojis rezultātus, konsultējot gan Latvijas profesionālos sportistus, gan aktīva dzīvesveida piekritējus.

Jo resnāks, jo lielākā badā

“Cilvēks ir vienota enerģētiskā sistēma, katrs orgāns ražo enerģiju, ko vienlaikus nodod un saņem no citiem orgāniem. Ikvienai dzīvai būtnei, vielai un ierīcei ir savs elektromagnētiskais starojums, ko sajūtam intuitīvi, bet precīzāk signālus varam uztvert ar Folla metodi.” Normunds Uzulēns atver prāvu mugursomu un apņēmīgi izkārto uz galda diagnosticēšanas piederumus – datoru, bez kura mūsdienās vispār nekas nenotiek, spidometram līdzīgo Folla aparātu, ko savieno ar cilindra formas pasīvo elektrodu, kas man būs jātur vienā rokā, kamēr Normunds ar pildspalvas lieluma aktīvo elektrodu viegli spaidīs otras rokas pirkstus. Draudzīgā runas maniere un siltais skatiens sūta zemapziņai signālus – šim vīram var uzticēties, bet sportiskais izskats liecina, ka viņa metode praksē darbojas.

Viens no viņa jājamzirdziņiem ir garšvielas, vitamīni, minerālvielas, vārdu sakot, viss, kas padara mūs veselus, stiprus un skaistus. Par to viņš runā aizgūtnēm. “Kad pirms četriem gadiem sāku strādāt ar mūsu slēpotāju Valdi Bodnieku, viņa veselība nemaz nebija tik teicamā stāvoklī, šo to pamainījām uzturā, viņš pats ļoti daudz strādāja, lai sasniegtu mērķi, un tagad pavisam cita lieta,” saka Normunds un atklāj būtisku un ne visai tīkamu patiesību: “Jo resnāks cilvēks, jo lielākā badā viņš ir. Bada sajūta rodas no tā, ka organismā kaut kā trūkst, izņemot gadījumus, kad apēdam savas emocijas. Lielākā vai mazākā badā būtībā esam visi. Pats to esmu izjutis.”

Normunds lielākai ticamībai datora ekrānā parāda fotogrāfiju, kurā redzams, teiksim tā, resns vecis. Neticami, bet tas ir Normunds pirms deviņiem gadiem! Kā tad, 130 kilogramu, viņš smejas. “Tolaik divos mēnešos pazaudēju 30 kilogramu, un man nekas nekur nekarājās. Tēvs nomira 46 gadu vecumā, un man bija tie paši simptomi – pampa kājas, liekais svars. Fiziskās aktivitātes man bija – nodarbojos ar lauksaimniecību, jahtām, bija jājamzirgi un slaloma trase pie mājām, bet, ja cilvēks ir badā, tad viņš ir badīgs. Ja ir jāiegūst viela, kas ir Brazīlijas riekstā vai siļķē, simt pīrādziņos to neatrast.”

Normunds piebilst, ka vispirms jātiek galā ar to, kas galvā: “Es mainīju domāšanu, dzīvesveidu, ieradumus. Kad satiku veselības augu kolekcionāru Jāni Ulmi, sapratu, ka man ar viņu jāiepazīstas tuvāk. Ja cilvēks savā vecumā tik labi izskatās, tas nozīmē, ka viņš kaut ko zina un prot. Savukārt, ja ārstu konferencē man par vitamīnu uzņemšanu gudri stāsta izplūdusi dāma ar neveselīgu sejas krāsu, ticība viņas sacītajam nav augsta.”

“Kāpēc uzvilkāt to balto cimdu,” aizdomīgi noprasu. “Tas izolēs manu elektromagnētisko starojumu, kas var traucēt Folla diagnostikas laikā,” viņš paskaidro. Pildspalvai līdzīgais elektrods sāk spēlēties ap maniem pirkstiem, un Normunds, iztaisnojis muguru un koncentrējis uzmanību uz svārstībām aparātā, vārdus ber kā pupas: “Saaukstēšanās slimības nav raksturīgas, ar plaušām, vairogdziedzeri un resno zarnu viss kārtībā.”

Kā darbojas Folla diagnostika? Pieskaroties bioloģiski aktīvajam (akupunktūras) punktam, kas saistīts ar noteiktu orgānu, mazais aparātiņš reaģē gluži kā spidometrs, kad spiežam automašīnas gāzes pedāli: bultiņa sāk svārstīties un noteiktās vienībās uzrāda elektrovadāmības pārmaiņas. Ja rādītāji nav normāli, rodas aizdomas par patoloģiskām pārmaiņām konkrētā orgānā vai sistēmā. Lai noteiktu traucējumus orgānos, slimības veidu, tās smaguma pakāpi, diagnostiķis uzdod pacientam dažnedažādus jautājumus un liek uz Folla aparāta dažādus preparātus, skatoties, kā uz tiem reaģē organisms, līdz ar to palīdz izraudzīties piemērotāko preparātu, ar ko veselību atjaunot.

Šamaniskā zinātne

Bilstu, ka inteliģentam cilvēkam būtu jāzina anatomija. Diemžēl tikai retais pārzina orgānu izvietojumu un to funkcijas. “Nav kosmētisku problēmu – tās visas saistītas ar iekšējo orgānu slimībām. Par resnās zarnas problēmām liecina izsitumi uz virslūpas. Kā tu panes salu? Tev laikam patīk pie jūras. Lieta tāda, ka tur ir daudz joda, bet iespējams, ka tavam organismam tā pietrūkst. Kontrolei uzsmērē uz rokas joda aplikāciju: ja tā pēc dažām stundām pazudīs, palieto vairāk jūras produktu – garneles, jūras kāpostus. Kad jūties labāk – pirms vai pēc ēšanas, kā gremojas trekna barība? Vai mugura nesāp? Vai arī lasīšanai vajag brilles?”

No atbildēm uz savstarpēji it kā nesaistītajiem jautājumiem Normunds izveido samērā precīzu kopējās veselības ainu. Viņš gan strikti neapgalvo, ka ir tā vai šitā, bet norāda uz atkāpēm un iesaka to vai citu orgānu pārbaudīt pie ārsta. Dziednieks apčamda manu kaklu un atzīst, ka septītajā skriemelī jaušama deformācija. “Kādas sportiskās aktivitātes tev patīk? Šis tas būtu uzlabojams kāju muskuļos. Tūlīt paskatīsimies, kā trūkst organismā. Laba lieta ir pulsa diagnostika. Pamēri pulsu pirms un pēc ēšanas. Ja tas pieaugs par vairāk nekā desmit sitieniem, ēdienkarte ir jāmaina.”

Normunds turpina mīklu minēšanu: “Tā jau domāju: asinsvadu un vēnu problēmu nav, vai ne? Cik daudz šķidruma dienā lieto? Kāda ir āda uz papēžiem? Vai labi redzi krēslā, kā veidojas iedegums uz ādas?” Vārdu spēle Normundam par mani šo to pavēsta: “Evijai pietrūkst karotīna, kas ir mellenēs, burkānos, tomātos. Elementāras lietas: A vitamīns ir divās formās – viens ir sviestā, krējumā, tā tev pietiek, bet otra, kas burkānos, ir par maz. Burkānu sulu vari dzert, bet labāk gan apēd visu burkānu un ķirbīti. Sākumā līdzsvaram der uztura bagātinātājs. Uzlabosies redze krēslā.”

Saku, man nevajag to krēslas redzi, bet Normunds bilst, ka tad, kad organisms būs saņēmis trūkstošo vielu, mainīsies arī pašsajūta un garšas nianses. Garšas sajūta pasaka priekšā organisma vajadzības. Mūsu platuma grādos būtu jāēd jūras reņģes un siļķes, kurās D vitamīna ir trīs reizes vairāk nekā lasī. No sava brīnumu kofera, kas pilns ar garšvielām, Normunds izceļ mazu trauciņu un dod pasmaržot. Man patīk. Tas ir kardamons, kas palīdz veiklāk apgādāt smadzenes ar asinīm. Arī Folla aparāts uzrāda, ka tas atbilst manam organismam.

Lai gan Folla metode kopš 1996. gada ir iekļauta oficiālos medicīnas specialitāšu un metožu reģistros, atzīstos, ka man tā drīzāk šķiet šamaniska, nevis zinātniska. Gluži kā elektrība 19. gadsimtā vai televīzija 20. gadsimta sākumā. Tomēr Folla metodes piekritēji uzskata, ka tā darbojas ar 85–95 procentu precizitāti. Senās Ķīnas akupunktūra, korejiešu su-džok punktu metode un modernās elektronikas iespējas – tā arī ir Folla diagnostika, precizē Normunds. Tās radītājs Reinholds Folls piedzima Berlīnē 1919. gadā un jau studiju gados pievērsās eksperimentālajai medicīnai, jo redzēja, ka tradicionālā medicīna nespēj izārstēt daudzas hroniskas kaites.

Divdesmitā gadsimta vidū Folls jau nopietni bija pievērsies akupunktūrai un adatu terapijai. Viņš secināja, ka pēc punktiem, uz kuriem iedarbojas adatu terapija, var diagnosticēt slimības, skenējot punktu elektrovadāmību. Folls izpētīja un aprakstīja aptuveni 400 punktu saistību ar cilvēku orgāniem, izveidoja diagnozes noteikšanas kritērijus un punktu katalogus. Mūsdienās uz cilvēka ķermeņa konstatēti ap 2000 ar iekšējiem orgāniem saistītu punktu.

Ēdiet sēkliņas un izmantojiet maņas

“Ir modernākas aparātu modifikācijas un spicākas programmas,” nopūšas dziednieks. Lai nu tā būtu, tomēr tik aizrautīgi par uzturvielām kā Normunds interesējas reti kurš dakteris. Viņš zina un grib pateikt tik daudz, ka nespēj noturēties šauras tematikas robežās, un drīz vien no saldumiem ir aizrunājies līdz dzeltenai sienas krāsai.

“Cik tev gadu? Nu, redz, katram vecumam ir savas novirzes. Piemēram, no 36 līdz 48 ir paši labākie līdzsvara gadi, bet šajā vecuma grupā emociju novirzes varētu izpausties kā trauksmes stāvoklis, raizes. Varētu būt problēmas ar kuņģi, aizkuņģa dziedzeri, liesu. Par problēmām ar kuņģi un aizkuņģa dziedzeri signalizē tas, ka pastiprināti gribas saldumus. Vēl var būt nevienaldzīga attieksme pret dzelteno krāsu, jo tā iedarbojas uz konkrētajiem orgānu meridiāniem. Kādam pacientam, kuram bija cukurslimība, par ko es vēl nezināju, teicu: “Tev gan laikam visa māja dzeltena nokrāsota.” Viņš izbrīnījās: “Kā tu zini?” Vienkārši organisms signalizēja par savām atkāpēm un vajadzībām. Savukārt vecums no viena līdz divpadsmit gadiem ir pavasaris, aktivitātes laiks. Kāpēc vecos laikos bērniem lika dzert riebīgo zivju eļļu? Jā, tas bija pareizi. A vitamīns veicina reakcijas ātrumu, bērni labāk apgūst skolā uzdoto.”

Normunds noplāta rokas: cilvēki aptiekā pērk dārgus preparātus, bet neizmanto to, kas ir pa rokai, pašu vērtīgāko met laukā. Piemēram, persika kauliņu. Nu pārsitam pušu un apēdam! Iegādājas vīnogu sēkliņu ekstraktu, bet spļauj laukā vīnogu sēklas. “Greipfrūtu un vīnogu sēkliņas ir bagātīgs antioksidantu avots. Sēkla ir enerģijas koncentrāts, jo no tās izaug liels, spēcīgs koks.” Iebilstu, ka vīnogu sēklas ir cietas un rūgtas. “Nu un tad, rūgtvielas mums ir vajadzīgas, pat kāzās visi sauc “Rūgts!”. Senie latvieši nebija dumjāki par ķīniešiem, tikai visas mūsu gudrības ir dainās. Iedvesmojošās rindas visi man labi bija, ja es pati laba biju mūsdienu terminoloģijā ir neirolingvistiskā programmēšana un nozīmē pozitīvo domāšanu. Viss, kas mums vajadzīgs, tepat apkārt ir.” Normunds žigli izvelk no mugursomas un man uzdāvina uzlējumu uz valriekstu čauliņām – tas esot labs vairogdziedzerim.

Par to, kas vajadzīgs organismam, tā emocionālajai un garīgajai būtībai, vēsta visa apkārtējā pasaule, viņš turpina. Lai uztvertu signālus – smaržu, skaņu, krāsu, faktūru, mums jābūt nedaudz vērīgākiem pret sevi. “Piemēram, dodamies uz tirgu – vajadzētu ieiet gaļas vai vismaz zivju paviljonā, bet kaut kā negribas. Toties kāds spēks aizvilina pie pupiņu rindas un mums iepatīkas krāsainas sēkliņas, ko nemaz neplānojām pirkt. Tātad mums to vajag! Citreiz ieej lielveikalā un uzreiz pievērs uzmanību oranžai paprikai. Nu, tad nedomā daudz, ņem to. Mazi bērni un suņi zina, kas viņiem vajadzīgs, bet mēs esam kļuvuši nevērīgi. Ja bērns ēd melnzemi, krītu vai knibina sienā caurumu, nevajag baidīties.”

Maņas mūs ved pareizajā virzienā. “Ja cilvēks pareizi stāv, tramvajā viņam pat nav jāpieturas, bet, ieķeroties krēslā un stāvot šķībi, tiek bojāts mugurkauls. Tā tas notiek, jo mēs nemitīgi kaut ko domājam, peramies ap ikdienišķām problēmām: jāsamaksā rēķins, ko tagad dara mans mīļākais, pārmaksāju par riepām. Kad cilvēks stāv, viņš koncentrējas tikai uz stāvēšanu, vienkārši ir šajā darbībā, prāts neklejo apkārt kā mērkaķis. Ja mizojam kartupeli ar izjūtu, actiņas ir izgrieztas, miziņa plāna, bet, ja stresā domājam par ko citu, no kartupeļa nekas pāri nepaliek un piedevām iegriežam pirkstā,” stāsta Normunds.

Katrs pats sev dziednieks

“Sportistiem, kas pie manis konsultējas, esmu iemācījis, kā uztura bagātinātājus pārbaudīt ar svārstu,” stāsta Normunds un paņem dabisko antibiotiku kurkumu. Man tās smarža šķiet neitrāla, bet uzmanību piesaista ziedputekšņi. “Jālūkojas, lai tie nebūtu cieti – pārkaltēti virs 40 grādu temperatūras.”

Dziednieks sāk slavēt mūsu biškopju produkciju. Un iebilst, ka bišu maizē ir B grupas vitamīni, ko esot grūti uzņemt ar pārtiku. “Uzraksti, ka ir jāēd miežu un kviešu putra, kā arī subprodukti, ko parasti metam ārā, – nieres, aknas, sirds, plaušas. Vielas, kas ir šajos gaļas produktos, ēdot karbonādi vien, mēs nevaram dabūt. Redzi, vielu daudzums noteiktos dabas produktos var svārstīties no vienas līdz desmit reizēm atkarībā no reģiona, kur tie auguši, augsnes īpašībām, sezonas, kas bijusi slapja vai sausa, ievākšanas laika un uzglabāšanas. Folla aparāts ļauj noteikt piemērotāko produktu. Piemēram, selēna mūsu augsnē ir maz. Pirms vairākiem gadiem es nodarbojas ar aitkopību. Ja jēriņam neiedevu selēnu, tas nespēja nostāvēt kājās. Nē, selēns nav jāpērk aptiekā, pietiek ar pieciem Brazīlijas riekstiem dienā. Kad cilvēkam trūkst linolskābes – omega 6 taukskābes –, viņš ēd saulespuķu sēklas. Ja linolskābes trūkst, enerģija neaiziet muskuļos, bet uzkrājas taukos.”

Jautāju, vai tas, ka cilvēkam patīk, piemēram, apelsīna krāsa, smarža, kaut ko signalizē. Normunds domā, ka stāsts varētu būt par C vitamīnu. Apelsīna baltajā miziņā, ko izmetam ārā, ir rutīns – dabiskais bioflavonoīds, kas organismam nepieciešams, lai pilnīgāk uzņemtu C vitamīnu. Rutīns saglabā asinsvadu sieniņu stiprumu un caurlaidību. “Sintētiskie vitamīni organismā labi neuzsūcas – kā nāk, tā aiziet. Daudzi tautieši no Sibīrijas atgriezās ar labiem zobiem. Kāpēc? Tāpēc, ka ēda balandas un skujas. Balandā un asinszālē, arī dzērvenēs un ķiršos ir rutīns. Ejot pavasarī mežā, iemetiet mutē pa priežu pumpuriņam. Ar karstu ūdeni gan nevajag apliet pumpurus, jo tā mēs tos nobendējam.”

Prasu, vai arī no pīpēšanas var tikt vaļā. “Kad cilvēkam sakārto plaušu un resnās zarnas meridiānus, viņam vairs negribas smēķēt. Visu mūžu smēķējošs cilvēks var nodzīvot līdz simt gadu vecumam, bet nevar aiziet uz tualeti, kamēr nav uzvilcis dūmu, jo nestrādā resnās zarnas peristaltika. Nevajag viebties, tas ir dabiski, mums jāzina, kā rīkoties ar savu ķermeni. Mēs varam uzklausīt un pieņemt, bet varam salikt rokas krustām, iecirsties un palikt pie saviem aizspriedumiem.”

Normunds atklāj, ka, sakārtojot organismu, var uzlabot redzi. Viņš pats esot ticis vaļā no brillēm, pat lasot bez tām. “Agrīnā stadijā var izārstēt pat kataraktu. Man ir bijuši veiksmīgi dziedniecības gadījumi, tomēr tiem vecajiem cilvēkiem, kas gaida rindā uz valsts apmaksātu kataraktas operāciju, bez kardinālas iejaušanās palīdzēt vairs nevar,” viņš noplāta rokas. “Nereti intuitīvi zinām, kā sev palīdzēt. Reiz autobusā blakus apsēdās sieviete un sāka masēt uzkalniņu starp īkšķi un rādītāja pirkstu. Pajautāju, vai viņa kaut ko zina par akupunktūru. Izrādījās, ka ne, viņa vienkārši darīja to, ko intuitīvi gribējās, kad sāpēja galva. Saberzējot rokas tā, lai delnas nedaudz uzsilst, un pietuvinot sāpošai vietai, mēs sev palīdzam, jo ikviena rokās ir dziednieciskie punkti.”

Normunds ir traki runīgs, tāpēc nebrīnos, kad viņš saka: vairākas reizes esot apdedzinājies, uzplijoties ar savu vēlmi palīdzēt. “Meitene tik pumpaina, ka bail, bet, kad saku, ka varu palīdzēt, viņa kļūst dusmīga.”

Es taču nelieku peldēt Gangā!

Dziednieks turpina mani izmeklēt – gribot iztaustīt pēdu. “Kājas vajag masēt, sākot ar papēdīti, redz, te piedzīts, ciets. Vajag uzlikt četrus pirkstiņus un izmērīt, lūk, arī nieru punktiņš, pastrādā, labi, labi, tā, pati. Te ir burbuļojošais avots, kur glabājas mantotā enerģija, ko saņemam brīdī, kad vecāki mūs ieņem. Arī to vajag pamasēt.”

Izrādās, visus orgānu punktus uz pēdas varam atrast kā pēc kartes un paši sev palīdzēt – rotējot pulksteniski, orgāns tiek stimulēts, pretēji – nomierināts. Dažu pirkstu platumā zem ceļgala atrodas simt gadu, simt slimību punkts. To stimulējot, atjaunojam sevi. Dažas austrumu tautas šo punktu piededzina. Starp citu, punkti signalizē par orgānu stāvokli, jo slimība sākas nevis orgānā, bet perifērijā, piebilst Normunds. “Ja ir aknu vai aizkuņģa dziedzera problēmas, sāk bojāties īkšķa nags, gribas skābu un cilvēks sāk sliktāk redzēt tuvumā vai tālumā. Kad sieviete gaida mazuli, aknas ir saspiestas un viņai gribas kaut ko skābu. Grūtniecības laikā garšas sajūtas var būt trakas, bet, ja gribas siļķi ar putukrējumu, vajag ļauties.”

Normunds mani ik pa laikam izlabo: “Mēs nevis slimojam, bet veseļojamies, mums ir nevis slimas aknas, bet mēs palīdzam tām justies labāk. Tev vajag domāt par sevi: esmu visforšākā, skaistākā, dieviete. Manai attieksmei jābūt tādai pašai – godīgai, atvērtai, pretējā gadījumā nav vērts runāt, jo – ja viss ir falšs, tad nekā nav. Kādreiz es braucu ar džipu, bet tagad ar velosipēdu un, kad vajag, ar vecu golfu, kas mētājas pie durvīm, bet savu uzdevumu izpilda. Vislielākā vērtība ir justies labi, lietas un priekšstati, kam cenšamies sekot, to nedod.”

Tikmēr Normunds ir atradis man uz kājas sāpīgu punktiņu. “Mēs nedrīkstam masēt vēnas, bet varam tās pamasēt, sev nepieskaroties. Tas darbojas pat tad, ja neticam, ka tas var palīdzēt, jo ir objektīvas lietas – enerģija. Es taču Gangā nevienam nelieku peldēt, pastāstu un parādu, kā sev palīdzēt,” viņš saka.

Prasu, ko darīt ar mūsdienu cilvēku biediem stresu, enerģijas trūkumu, nespēku. Sportiskais dziednieks noplāta rokas: “Ir lietas, ko varam un ko nevaram ietekmēt. Notikumi Ukrainā ir uztraucoši, bet jāpadomā, kā mēs tos varam ietekmēt. Es esmu zemessargs, un Kuldīgas zemessardzes bataljonā glabājas mana plinte. Ja man piezvanīs un teiks, ka jābūt, es pēc trim stundām būšu un zināšu, ko darīt ar savu plinti, jo šauju lieliski. Tomēr ir situācijas, kad varam palīdzēt tūlīt, bet nez kāpēc vilcināmies. Esmu gājis klāt bomzim, kas guļ pie miskastes, lai paskatītos, ka ar viņu viss kārtībā. Ja viņš sāk dusmoties, novēlu jauku dienu un eju tālāk. Kad cilvēkam ir slikti, viņš ir dikti pateicīgs, ja kāds ir pievērsis uzmanību. Paņem roku, pastimulē punktiņus, noņem šlipsi, esi vienkārši klāt.

Ja cilvēks lūdz palīdzību, palīdzi, ja neprasa, ej savu ceļu. Mēs neesam cits citam parādā, katram, kas ubago, nav jādod nauda, bet varam izdarīt cilvēcisku izvēli. Tirgus zivju paviljonā naudu lūdz kāds vīrs ratiņkrēslā, šad tad viņam iemetu, bet pārsvarā eju garām. Reiz man nokrita zemē dārgs sporta cimds un viņš mīļi teica: “Jums cimdiņš nokrita.” Es paņēmu dēla dāvināto cimdu un sajutu pret šo cilvēku pateicību. Tagad viņam iemetu vienu otru smagāku monētu. Pavisam vienkārši – mēs viens otram varam izdarīt kaut ko labu.”

Simtā pērtiķa likums

Ko vajadzētu darīt, kad ir paaugstināta temperatūra, jūtamies slikti? To pašu, ko dara sunītis, – gulēt un dzert, atbild Normunds. Lai neslimotu, viņš katram iesaka atrast labu pirti un pirtnieku. Kāds ir labs? “Parasti mūs iedzen karstā un desmit minūšu laikā nokauj vēlēšanos pirtēties, gluži tāpat kā padomju laika skolās bērnos nokāva vēlēšanos skriet, liekot to darīt bez iesildīšanās. Dūra sānā, zvaigznītes lēkāja gar acīm. Lai skrietu simt metru distanci, stundu ir jāiesildās. Pirtī komfortablā temperatūrā cilvēks sēž 40 minūtes, sviedri līst aumaļām, bet viņš jūtas labi. Nevajag tās pārmērības! Organisms priecājas un atjaunojas tad, kad tam ir labi. Atcerieties, sportiskās dāmas, ka tauki iet nost pie aerobās slodzes, kas nav mokoša.”

Normunds nodarbojas ar medicīnisko cigun (Rakstnieku poliklīnikā otrdienās un ceturtdienās sešos vakarā, pirmā nodarbība ir bez maksas), bet Latvijā esot arī citi, visai interesanti cigun paveidi, ko viņam griboties pamēģināt. Ar Ķīnā aizliegto un vajāto faluņgun nodarbojas kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis, bet džun juaņ esot cigun paveids, kurā enerģija tiek griezta pa muguru uz augšu un pa vēderu uz leju. Katram savs, ja cilvēks jūtas labi, viss ir kārtībā.

Normunds saka – gribot, lai sāk darboties simtā pērtiķa likums. Tas ir tāds: kad uz vienas salas simt pērtiķu iemācās ar akmeni pārsist riekstu, pēkšņi to prot pērtiķi uz blakus salas, kas nekad nav redzējuši, kā rieksts tiek sists ar akmeni. “Ja būs divdesmit tūkstoši veselu cilvēku, arī pārējie automātiski sapratīs, kur jāpaberzē, kas jāpiespiež un kas jāapēd, lai justos labi. Mēs taču katrs paberzējam sevi, kad salst. Starp citu, šlipse nav nemaz tik muļķīgs izgudrojums, tur pie kakla atrodas aukstuma punkts – kad tas ir apsegts, cilvēkam nesalst.”

Ja cilvēks apzinās sava organisma problēmas, situācija nemaz nav tik slikta, jo ķīniešu hieroglifs, kas apzīmē jēdzienu krīze, sastāv no diviem komponentiem: viens ir apdraudējums, otrs – iespējas. Tas nozīmē, ka slimība dod iespēju atjaunot organisma līdzsvaru, pārdomāt dzīvi un palūkoties uz to citādi. Atvadoties viņš moži piesaka: “Ēd savu maizi ar prieku un dzer savu vīnu ar baudu – tāds tad arī ir tavs dzīves galvenais uzdevums. Ja pret sevi un citiem izturamies kā pret dievišķām būtnēm, dzīve ir skaistāka.”

Evija Hauka, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris, Georgs Viljams Hibneris