"Paciente, kura bija gatava aiziešanai, pēc pusgada bija vesela!" - atklāta intervija ar ciguna guru Kudrjavcevu

Par cigunu vairums cilvēku zina trīs lietas: tas nozīmē pareizi elpot, pareizi kustēties un pareizi domāt. Bet kā tad ir “pareizi”?

Pareizi kustēties nozīmē kustēties sinhroni, koordinēti, lēni, plūstoši un ar uzmanību. Tā, lai uzmanība ir klātesoša kustībā. Pareizi kustēties nozīmē arī pareizi stāvēt un pareizā stāvoklī atpūsties vai atslābināties. Jo cilvēks visu laiku ir saspringts. Piemēram, stāvot pie galda un gatavojot ēst, stāv nesimetriski, pleci saspringti, zobi sakosti. Zobi cilvēkiem tik bieži ir saspringumā sakosti, ka visiem derētu vingrinājums ar vīna korķi. Ieliekam vīna korķi vertikāli starp priekšzobiem un darbojamies pa māju tādā izskatā. Es pats no rīta to reizēm daru, kad pēc gulēšanas žoklī ir savilkta sajūta. Tā mēs izstiepjam muskuļus. No rīta jau vispār gribas pastaipīties, un tas arī jādara. Varētu, protams, veikt arī citus vingrinājumus žoklim, bet es kā jau vīrietis esmu slinks – ielieku to korķi starp zobiem un staigāju.

Vīrieši tiešām ir slinkāki?

Tas vairāk tāds joks. Bet, pateicoties slinkumam, mēs progresējam. Kāpēc maisu nest, ja to var vilkt vai vest? Kāpēc strādāt, ja var nestrādāt un tajā brīdī darīt kaut ko interesantāku?

Ko nozīmē pareizi elpot, laikam jau visi zinās – uz ieelpu vēders paceļas, uz izelpu saplok. Bet ikdienā tāpat aizmirstas.

Visu laiku tā elpot nemaz nevajag. Tā jāelpo, kad atceramies un cenšamies atslābināties. Bet elpot ar diafragmu ir vērtīgi, un arī domas tajā brīdī vajag aizvest uz vēderu. Jāiedomājas, ka visa galva tajā brīdī ir vēderā – kopā ar matiem, acīm, ausīm un brillēm! Jo, kad “galva ir vēderā”, iestājas miers. Elpojam mierīgi, tas nozīmē – arī apzināti. Ķīnieši saka – mūsos ir dzīvības enerģija ci, kas ir daļēji iedzimta, daļēji tiek saņemta no ēdiena un dzēriena, daļēji no elpošanas un no dabas.

Es pareizi saprotu – pietiek arī tikai ar dažiem brīžiem dienā, kad elpojam apzināti un ar diafragmu?

Protams, citādi jau mēs pat pastaigāt nespētu! Ja visu laiku būsim atslābumā, nevarēsim kustēties. Ķīniešiem ir tā saucamie 12 ievainojumi.

Un ko nozīmē pareizi domāt?

Domāt tad, kad vajag. Un, kad nevajag, nedomāt. Galvu ik pa laikam vajag atslēgt. Tieši tāpēc Austrumos praktizē mantras, meditāciju. Ja šobrīd nav jāstrādā – lai galva ir tukša, brīva. Par darbu jādomā, kad to dara, nevis daru vienu, bet domāju par ko citu, kā tas bieži notiek. Un vēl – nevajag pārdzīvot par to, ko nevar mainīt.

Kādām veselības problēmām ciguns pilnīgi droši palīdzēs?

Ja regulāri praktizē cigunu, tā ir ļoti laba profilakse, imunitātes stiprināšana. Uzlabojas miega kvalitāte, muguras stāvoklis. Bet, ja runājam par to, kādos gadījumos ciguns palīdz, – noteikti emocionāli. Ienāk miers, līdzsvars, pazūd veģetatīvā disfunkcija – sirdsklauves, svīšana, bailes. Piemēram, muguras stāvoklis bieži vien ir stresa sekas. Cilvēks visu laiku ir gatavs kaujai vai bēgšanai, bet ar ciguna palīdzību var sevī ieslēgt spēju nekur nesteigties.

Maniem pacientiem ir labi rezultāti ar epilepsijas ārstēšanu.  Kopā ar zāļu terapiju papildus praktizējot cigunu, lēkmes kļūst arvien retākas, dažiem pat pazūd. Tagad tieši vienu pacientu novēroju, viņam jau gadu nav bijis epilepsijas lēkmes.

Ejam tālāk no galvas uz kakla daļu – ciguns palīdz, ja ir kakla spondiloze (agrāk to sauca par osteohondrozi). Kā jau teicu, ļoti labi palīdz visām muguras problēmām. Tā sauktais thoracic outlet (krūškurvja izejas) sindroms – tas rodas no ilgas sēdēšanas un sasprindzinājuma un rezultējas roku tirpšanā. Tam vajag pareizi izstiept muskuļus un – jau atkal – atslābināties.

Pēc Černobiļas man ir plaušu emfizēma un bronhiālā astma. Formāli man tā astma ir, ja dabūšu kādu stipru alergēnu, tā var paasināties. Bet praktiski, pateicoties cigunam, astma ir atkāpusies. Cigunu kā kompleksu terapiju izmanto pie plaušu karsoņa, un Krievijā, piemēram, tai dzi izmantoja kovida pacientu ārstēšanā. Cilvēkiem vajag kustēties, dienas laikā gulēt gultā vienkārši ir slikti.

Arī onkoloģijā, pievienojot cigunu tradicionālajai terapijai, manā praksē bija labi rezultāti, kad audzējs samazinājās. Ciguns ir brīnišķīgs sirdij, normalizējas asinsspiediens. Tiesa, labāk gan sanāk paaugstinātu pazemināt nekā pazeminātu paaugstināt.

Tālāk – mūsdienās bieži ir diafragmas spazmas. Kuņģa un vispār zarnu trakta saslimšanas, kas parasti saistītas ar stresu, piemēram, gastrīts. Miers un pareiza elpošana palīdz gremošanas orgāniem strādāt labāk. Uzlabojas problēmas, kas saistītas ar mazo iegurni, žultspūšļa diskinēziju.

Cik plaši paši ķīnieši praktizē cigunu?

Ja var nestrādāt, arī ķīnietis nestrādās, bet tur, kur jāstrādā, ķīnietis strādās desmit reižu aktīvāk. Viņi tiešām praktizē cigunu uz ielām, parkos. Ejot pa ielu, kaut kas iesāpas.  Viņš apstājas, izvelk no portfeļa čības, mazliet pavingro, velk atkal kurpes kājās un dodas tālāk. Nezinu, vai zemniekiem provincēs ir laiks vingrot, bet vismaz viņi zina, kas palīdz, un zina arī dažus aktīvos punktus, ko vajag pamasēt. Turklāt viņiem jau gēnos ir apziņa, ka par sevi jārūpējas, tad atkal varēs labāk pildīt savus dzīves uzdevumus.

Mums gan gēnos nav par sevi parūpēties.

Tas tā ir ne tikai latviešiem, bet vispār Eiropā. Rūpēties par sevi profilaktiski diemžēl nav mūsu stiprā puse. Kultūra balstās reliģijās. Ķīniešiem ir daoisms, īstenībā tāda paplašināta pagānisma versija, kas dod zināšanas, kā sadarboties ar dabu. Viņiem tas ir normāli – komunicēt ar neredzamo pasauli. Tikmēr kristietība, jūdaisms un islāms, plus vēl sengrieķu mantojums neparedz rūpes par sevi. Grieķiem bija svarīgi labi izskatīties – vismaz kā Apolonam!

Šīs kultūras ir tendētas uz ārišķību. Kamēr ķīnieši domā par elpošanu un kā pareizi ēst, viņiem tas jau ir gēnos. Tagad pasaule atvērusies, un mēs to visu mācāmies. Un arī iemācīsimies – nepaies ne pārsimt gadu. Jo mēs jau zinām, kā pareizi vajag, bet šīs zināšanas nāk no prāta. Austrumniekiem tās jau ir iekšā. Kā saka – skaistums nāk no iekšām.

Jūs esat piedzīvojis brīnumainu atveseļošanos?

Savu vai pacientu?

Pacientu.

Bija man reiz atnākusi viena pilnīgi dzeltena, viņai bija hemodialīzes aparāts, mākslīgā niere. Un viņa sāka praktizēt cigunu. Kā pati teica, četras stundas dienā. Jo pārējā laikā viņa gulēja, nebija spēka vairs nekam. Un pēc pusgada viņa bija pilnīgi vesela – gan ārēji, gan pēc analīzēm. Visiem tas, protams, šķita neticami. Tas bija pirmais brīnums, ko piedzīvoju.

Nākamais brīnums bija ar bronhiālo astmu. Sieviete sāka praktizēt cigunu, un pusgada laikā astmas lēkmes pazuda. Un viņa, starp citu, vēl bija smēķētāja. Viņa gan par notikušo nemaz tik priecīga nebija, jo gadiem ilgi bija “uz grupas”, baidījās, ka nu to atņems, un ko tad viņa darīs, jo nez vai darbu pēc tik ilga pārtraukuma atradīs. Atbildēju, ka zinu, kā veselību uzlabot, bet nebūšu padomdevējs, kā to sabojāt. Viņa gan pati to zināja – sāka vairāk smēķēt un lietot zemas kvalitātes alkoholu. Un pāris mēnešos astma atgriezās.

Mazie brīnumi ir, kad cilvēks atnāk un stāsta, kā visu mūžu darījis to un to, bet vairs to nedara. Es pats ilgus gadus smēķēju, bet, regulāri praktizējot cigunu, vienā jaukā dienā konstatēju, ka smēķēt vairs negribas. Es esmu vīrietis, pēc horoskopa Skorpions – man vajag, lai ir kaifs. Bet te es smēķēju, un vairs nekāda kaifa… Tad kāpēc man to darīt? Ar to man ciguns arī patīk, ka tas neprasa no kaut kā uzreiz atteikties – no kafijas, no tējas, no ķiplokiem… No cigaretēm vai alkohola. Nē, turpini to darīt, un ķermenis pats sapratīs, ko tam vajag un ko tas vairs negrib. Ķīnieši, starp citu, diezgan daudz smēķē.

Ciguns tagad ir jūsu lielākais kaifs?

O, kaifa man ir daudz! Es esmu dopamīna cilvēks. Bet dopamīns, kā zināms, ir mērķa sasniegšanas un gandarījuma hormons. Un es tam ļaujos, man to patīk sajust. Arī citiem iesaku – noformulējiet sev reālu mērķi un to sasniedziet! Lai katra diena ir kaut viena mazā mērķa sasniegšana. Tieši mazo uzvaru kopums ir dzīves kvalitāte, kā to reiz noformulēja, šķiet, Vaira Vīķe-Freiberga.

Padalīsieties ar saviem dienas mērķiem? Lai var saprast, cik tad lieliem vai maziem tiem jābūt.

Bet, kamēr es vingroju, varu turēties labā stāvoklī. Ja es no rīta nepaslinkoju un vingroju, tas jau ir sasniegums. Es tagad rakstu jaunu grāmatu, un man ir mērķis – vismaz 3000 zīmju dienā jāuzraksta. Ja ir vairāk par 5000 zīmju, rakstīt beidzu. Jo jebkura laba lieta jābeidz, kad to vēl mazliet gribas. Lai nav pārsātinājuma un izsīkuma, bet vēl mazliet gribas.

Man patīk spēlēt ģitāru, reizēm arī dziedāt. Tāpēc laba un izdevusies ir tā diena, kurā to daru. No mūzikas gan pēc tam grūti tikt vaļā – tā ievelk, negribas atgriezties pie realitātes.

Jūs bieži lietojat vārdu “saulīte”. Tikai vārdi vai dziļāka doma, kad sakāt – “sūtu tev saulīti”?

Sirds ir galvenā vieta, no kuras viss aug. Gan ķīniešiem, gan indiešiem, gan kristiešiem, gan sengrieķiem. Un arī Karlosam Kastaņedam. Kad Radītājs radīja cilvēku, viņš ielika gabaliņu sevis tur – sirdī. Šis gabaliņš savieno mūs ar Radītāju. Un, ja tu gribi to pastāvīgi aktivizēt, tikai jāielaiž apziņa sirdī un jāsmaida. Un kontakts ar Radītāju nodrošināts.  Tā arī es iedomājos to Radītāja gabaliņu sevī, bet mans skolotājs ieteica: iedomājies, ka tā ir saulīte un tā ir dzīva. Jo dzīva tā var smaidīt. Tā radās saulainais ciguns. Ja ir saule, tur smaids ir pats par sevi. Tā arī saulīte aizgāja darbībā, un nu tā ir mūsu skolas tradīcija jau gandrīz 30 gadu. Saulīte labi strādā. Daļa manu kolēģu teiktu, ka tā jau ir mistika, nevis medicīna, bet ar ķīniešu medicīnu tas pilnīgi sakrīt.

Kas cilvēkam traucē izjust prieku un laimi?

Kā nu kuram. Dažam traucē tas, ka viņam liekas – man ir jācieš. Jo slikta karma, un šajā dzīvē jābūt ciešanām. Daži vienkārši netic priekam un laimei. Vēl kāds ir tik ļoti piesaistīts ārējiem apstākļiem, ka saka: nav par ko priecāties, pasaulē notiek tikai briesmu lietas. Bet tā ir tā sauktā ārējā reference – kad cilvēks ir atkarīgs no tā, ko kāds cits pateiks. Protams, ir reālas slimības, kad cilvēks nevar sevi atdalīt no ķermeņa ciešanām.
Saulīte uzsmaida, taču prāts – un tas ir tikai nieka 6 % no personības – saka: tas nevar būt! Bet ķermenis atbild: mēs esam vairākumā, mēs uzvarēsim! Tāpēc ir jēga smaidīt, kaut vai ar varu. Piespiest sevi smaidīt. Zem acīm ādā ir receptori, tieši savienoti ar smadzeņu centru, kas nodrošina emocijas.

Kāds iedzer dažas glāzītes alkohola vai uzpīpē kāsīti, bet es desmit reizes uzsmaidu, un man ir labi. Pamēģiniet! Vienīgi uz nakti gan nevajag, tas uzbudina un var aizbiedēt miegu.

Jūs ar savu ciguna prakses pieredzi vienalga spējat sadusmoties? Izjust naidu, kļūt agresīvs?

Dusmas noteikti ir klātesošas. Dusmas ir dabiskas, vajadzīgas tonusam. Kā saka ķīnieši, tās ir aknu un žultspūšļa meridiānu spēcīgas emocijas. Galu galā pat Kristus dusmojās!

Naidu gan es neatceros izjutis. Ir bijušas spēcīgas negatīvas emocijas pret kādu cilvēku. Vai, kad mašīnu nav kur novietot uz ielas. Bet tad es atceros, ka nevaru to mainīt, un veicu pāris dziļu ieelpu.

Arī veselīga agresija ir vajadzīga. Piemēram, sporta azartam. Es vienmēr iesaku dziedāšanu – tā ļoti palīdz saregulēt visas enerģijas. Un labāk dziedāt individuāli nekā korī. Kad runāju ar Sonoru Vaici – man bija tas gods mazliet mācīties pie viņas dziedāšanu –, viņa stāstīja par vokālo pedagoģiju. Konstatējām, ka ir daudz kopīga ar cigunu.

Ir kāds cilvēks, kurš jūs ir spēcīgi iespaidojis?

Viennozīmīgi – mana sieva. Pateicoties viņai, esmu stipri mainījies. Bez viņas nezinu, kur es būtu. Tagad mēs vienkārši jau esam kā viens veselums, kur viens bez otra nemaz nevar. Esam vienā enerģijā, viens otru papildinām.

Bet skolotāju man bijis daudz. Un katrs deva ko tādu, kā nebija citiem. Profesors Huans Sjaokuans Pekinā, kurš ļoti interesanti darbojās no attāluma. Viņš gan nekad nesmaidīja, vienmēr nopietns, bet viņa enerģija bija brīnišķīga. Vecās paaudzes profesori, kas man mācīja medicīnu.

Un mana mamma. Viņa daudzus gadus Ventspilī bija slimnīcas bērnu nodaļas vadītāja. Mamma man parādīja, kas ir medicīna. Nevis pakalpojumu sniegšana, bet māksla un kalpošana.

Tētis man arī parādīja ļoti interesantu pasauli. Viņš bija pataloganatoms un es no apmēram 8. klases bieži biju morgā. Sākumā bija bail, bet ar laiku sapratu, ka nav tur ko baidīties, mirušajiem nav ne vainas.

Dievs izpaužas cilvēkos. Viena tikšanās, viens mirklis var būt ļoti svarīgs. Es kādreiz strādāju par refrižeratoru vilcienu mehāniķi. Tā izbraukāju visu bijušo Padomju Savienību un satiku daudz cilvēkus. Tādus vienkāršus cilvēkus. Un viņi bija apbrīnojami izpalīdzīgi. Varbūt viņi var piedzerties un nolamāties, bet, kad vajag, kļūst par īstu cilvēku. Un zinu, ka ir cilvēki, kuri sauc sevi par draugiem, bet, tiklīdz ir kāda nelaime, pazūd. Es to dzīvē esmu piedzīvojis. Tas arī ir Austrumu gaumē – izvēlēties vidusceļu, nevajag nevienu cilvēku dievināt.

Man patīk, kā reiz intervijā uz jautājumu, vai nodevību var pārdzīvot, atbildēja Boriss Grebenščikovs. Viņš teica: es īpaši neko negaidu no cilvēkiem, tāpēc nav arī liela pārdzīvojuma par nodevību. Vai tad jūs gaidāt uzticību, piemēram, no kazeņu krūma? Taču ne! Tā arī no cilvēka nevajag gaidīt. Ir vienkārši jādzīvo ar to saulīti sirdī. Jātiekas ar tuviniekiem, draugiem. Bet jāatceras, ka ekstremālos apstākļos cilvēki mainās. To var labi novērot arī šodien. Īpaši tagad īstie draugi kļūst vēl tuvāki.

Ko jūsu dzīvē mainījis kovida laiks?

Man pat jau negribas to vārdu izrunāt, godīgi sakot. Pirms gada nomira mana mamma. No kovida izraisītas pneimonijas. Smagi, taču mēs visi reiz nomirsim.

Bet citādi man kovids iemācīja jaunas iespējas. Godīgi sakot, man pat ļoti patīk Zoom vadīt nodarbības, piemēram.

Jūs mācījāties par psihiatru. Kāpēc tagad tomēr homeopātija un ciguns?

Es tā arī nekļuvu par psihiatru, tikai studēju. Visus studiju gadus gan nostrādāju psihiatrijā, bet pēdējā brīdī tomēr no šīs izvēles atteicos. Jo kāda gan padomju laikā bija psihiatrija? Tikai divi preparāti, ko dot pacientiem. Bet bija, protams, arī tur izcili ārsti, kuri strādāja ar savu harismu un personības spēku.
Es aizgāju uz terapeitiem. Homeopātija parādījās vēlāk. 1983. gadā beidzu Medicīnas institūtu, bet homeopātiju aizbraucu mācīties tikai deviņdesmitajā gadā. Un ciguns nāca vēl mazliet vēlāk, drīz būs trīsdesmit gadu.

Kā jūs cilvēkus pārliecināt par homeopātiju?

Es nepārliecinu, man ar to arī nav jānodarbojas. Man jau sen ir sava prakse, un, ja cilvēks pie manis atnācis, viņš zina, ko gaidīt. Un tic homeopātijai.

Diskusijās par šo tēmu es nekad nepiedalos. Jo kāda jēga? Tik un tā katrs paliks pie sava viedokļa. Homeopātiem pacienti bija – jau vairāk nekā divsimt gadu – un būs. Ja kāds netic – Dievs ar viņu. Reiz gan bija interesants gadījums, kad pie manis atnāca sieviete, kurai vīrs bija uzdāvinājis vizītes dāvanu karti. Viņa paziņoja: “Es vispār neticu tādām lietām!” Prasu: bet kāpēc jūs atnācāt? Nu, vīrs esot to dāvanu karti uzdāvinājis… Domāju – vīrs tomēr samaksājis, kaut kas man ar šo sievieti jādara, saku: “Jums droši vien ir ļoti laba veselība.” Viņa atzīstas, ka galva sāp. Parādīju punktus. Un galvassāpes pārgāja. Viņa teica: pašiedvesma. Bet kāda nu tur pašiedvesma!

Jūs pastāstījāt, kas padara cilvēkus nelaimīgus. Bet kā iemācīties priecāties?

Apzināti trenējot savu pozitīvo uztveri. To trenē tāpat kā muskuļus. Vienkārši uzmanīgi skatīties un klausīties, un nebeigt sev atgādināt, ka viss ir labi. Saulīte spīd – labi! Uzlīst lietus – cik labi, beidzot var siltā istabā palasīt grāmatu. Ir taču tik labi, ka mums ir silta istaba, kurā lietus laikā sēdēt, kamēr pasaulē ir milzums cilvēku, kam tādas iespējas nav. Ir jādomā labas domas un jātic brīnumiem. Jānotic kontaktam ar Dievu, un tad pasaule apkārt mainās. Ķīnieši saka: ja tu pareizi vingro, no tevis nebaidās ne putni, ne zvēri, ne bērni. Kad es pagalmā vingroju, baloži un zvirbuļi pilnīgi bezkaunīgi tuvu nāk.

Es, piemēram sāku fotografēt. Vienkārši ar telefonu. Un tā iemācījos pamanīt apkārt neparastas, skaistas lietas un parādības. Mācieties skatīties sev apkārt. Un pasaule atbildēs.

Sasniedziet savus mērķus. Palīdziet citiem savu iespēju robežās. Dao palīdz tiem, kuri paši gatavi palīdzēt. Mēs to sauktu par Dievu, bet ķīniešiem Dao ir Augstākais spēks, no kura viss nāk un kas radīja pasauli.

Ar ko jūs savā ķermenī ar ciguna palīdzību tomēr neesat ticis galā?

Bija daži zobi, ko nācās izraut. Tomēr vienu zobu man izdevās ar homeopātijas palīdzību glābt.

Kā jau teicu, manī daudz kas no Černobiļas palicis, diemžēl tur jau ir fiziskas pārmaiņas ķermenī, un atpakaļ to atgriezt nevar. Tomēr ciguns man palīdz sevi uzturēt darba stāvoklī. Man par savu veselību vajag rūpēties vairāk nekā citam cilvēkam. Piemēram, mugurkauls – gan mans, gan citu. Daļa audu, kaulu pazūd, to vairs nav. Un sākas sāpes. Bet es zinu – regulāri vingrojot, enerģija, kas rodas, aizvieto man to kaula gabaliņu, kura vairs nav. Es to saucu par indikatora slimību. Kamēr cilvēks strādā ar sevi, tā klusē, bet, tikko cilvēks slinko, nevingro vai nemeditē, slimība klāt kā likts.

Cik stundu dienā un cik reižu nedēļā jūs nodarbojaties ar cigunu?

Es sākumā domāju: o, forši, pats savā labā nodarbību laikā vingrošu un vēl naudu par to saņemšu! Bet tā gan nenotiek, nodarbības man neskaitās – tajās enerģiju atdodu, nevis saņemu.

No rīta man ir pusstunda, kurā ir punktu masāža un statiskais ciguns. Un visas dienas laikā es cenšos ik pēc stundas dažas minūtes pavingrot, paelpot, pamasēt sev kādu punktu. Atceros savu pīpētāja pieredzi – tad man ik pēc stundas bija piecu minūšu pīppauze. Tagad man ir ciguna pauzes. Droši vien divas stundas dienā sanāk.

Bez ciguna ir vēl kādas prakses, ko cienāt un varbūt arī piekopjat?

Viss, kas saistīts ar meditāciju, ar tā sauktajiem transiem un pašhipnozi.

Un mūsu valodā ir tāds vārds kā “sekss”. Man gan šis vārds nepatīk, jo tas neko neizsaka. Bet ir enerģijas apmaiņa starp diviem cilvēkiem, un tai jābūt obligāti. Tas ne vienmēr ir dzimumakts, var vienkārši paturēt viens otram roku. Pateikt labu vārdu. Paskatīties uz otru cilvēku ar mīlestību. Lai tā saulīte, kas ir jūsos, otram uzsmaida. Tas ir noteikti jāpraktizē katram cilvēkam.