Ceremonijā Slavas zālē tika uzņemti arī olimpiskais un pasaules čempions amerikānis Redžijs Millers, pasaules, Eiropas un NBA čempions serbs Predrags Stojakovičs, ķīniete Miao Lidzje, olimpisko spēļu, pasaules un Eiropas vicečempione horvātiete Danira Nakiča-Biliča, jaunzēlandietis Kērks Penijs, Centrālāfrikas Republikas basketbolists Romēns Sato un amerikāņu treneris Dens Pītersons.

Skaidrīti Smildziņu-Budovsku Singapūrā pārstāvēja viņas jaunākā meita Agnija Šmite. Piedāvājam izlasīt basketbola leģendas sagatavoto runu, ko ceremonijas klātesošajiem angļu valodā nolasīja Agnija:

“Labdien, cienījamās dāmas un godātie kungi. Esmu latviete. Esmu lepna būt latviete!

Esmu pieredzējusi vairākas okupācijas, jo piedzimu 1943. gadā, kad Latviju bija okupējuši vācieši. Pēc vācu armijas aiziešanas, 50 garus gadus bijām Padomju Savienības okupācijā. Bet nu jau atkal 34 gadus esam brīva un neatkarīga Latvijas valsts ar savu valodu, savu karogu un savām tradīcijām. Lai arī esam mazāk par diviem miljoniem iedzīvotāju, esam spēcīga un strādīga tauta, kas atrodas Baltijas jūras krastā Eiropas ziemeļu daļā.”

“Blakus sportam manā dzīvē ģimene vienmēr ir bijusi man lielākā vērtība. Esmu precējusies ar dakteri un politiķi Māri Budovski un mūsu 56 laulības gadu laikā ir dzimušas divas brīnišķīgas meitas, kuras mums ir dāvājušas piecus mīļus mazbērnus un divas ļoti jaukas mazmazmeitiņas. Šajā īpašajā mirklī vēlos pieminēt arī savus vecākus, kuri manā bērnībā un jaunības gados bija paši galvenie mani atbalstītāji, līdzjutēji un fani. Viņu nenogurstošais atbalsts man bija īpaši svarīgs, jo savas sportistes gaitas uzsāku 10 gadu vecumā, bet izlasēs sāku spēlēt jau no 15 gadu vecuma!

Un neticami, bet visi lielā sporta karjeras gadi man ir saistīti tikai ar vienu komandu – Latvijas TTT meistarkomandu. Tajā laikā mums, kā okupētai valstij, nebija nekādas iespējas izbraukt ārpus tās robežām un spēlēt dažādās valstīs un dažādās komandās, kā to var šobrīd visi spēlētāji.”

“Neraugoties uz to, ka esam tik maza valsts, mēs izcīnījām iespēju piedalīties Eiropas Kausu izcīņā un veselas 18 reizes izcīnījām šo kausu, un 12 reizes pat pēc kārtas. Līdz ar to TTT meistarkomanda tika atzīta par visizcilāko sieviešu basketbola komandu 20. Gadsimtā un ierakstīta Ginesa rekordu grāmatā. Tā kā Padomu Savienība bija 16 republiku saime, tad sacensības notika arī starp šo republiku komandām. Arī šeit mēs bijām nepārspējamas un 21 reizi izcīnījām čempionu nosaukumu. Jāsaka, ka PSRS visas republiku komandas bija ļoti spēcīgas, varbūt pat labākas kā daudzas Eiropas komandas.”

“Mēs kā atsevišķa komanda tolaik diemžēl nevarējām piedalīties ne pasaules, ne Eiropas čempionātos. Tikai dažas spēlētājas no mūsu komandas tika iekļautas Padomju Savienības izlasē un tās sastāvā arī man bija iespēja izcīnīt trīs pasaules un piecus Eiropas čempionu titulus. Ja vien šajā laikā basketbols kā sporta veids būtu iekļauts olimpiādes sastāvā, nešaubos, ka varētu lepoties arī ar olimpisko medaļu!”

“Esmu ļoti pateicīga, ka pat pēc tik daudz gadiem FIBA Slavas zāles komanda ir pamanījusi, atzīmējusi un novērtējusi manus sasniegumus. Tāpat es vēlos izteikt lielu atzinību visiem apbalvotajiem sportistiem un arī prieku, ka jūs esat dzīvojuši brīvās valstīs un jums ir bijusi iespēja spēlēt dažādās komandās, kuru sastāvos varējāt izcīnīt daudzu valstu čempionu nosaukumus. Jo katrs no mums lieliski zin, ka lieli sasniegumi nāk caur lielu neatlaidību, smagu darbu un sevis ziedošanu.”

“Basketbols ir izcila komandas spēle, viens nevar būt uzvarētājs, aiz katra spilgta līdera stāv tikpat izcili treneri un komandas biedri. Tāpēc, izmantojot šo īpašo iespēju, vēlos no sirds pateikties arī visiem maniem treneriem un komandas dalībniecēm. Man ļoti žēl, ka mana veselība šobrīd man neļauj būt klātienē kopā ar jums šajā brīnišķīgajā brīdī. Domās esmu kopā ar jums un gribu visiem novēlēt labu veselību, laimi un vēl daudzus sasniegumus turpmākajā dzīvē. Man prieks, ka mana jaunākā meita varēja mani pārstāvēt un nodot jums šodien manus sveicienus un laba vēlējumus. Līdz ar to jūtos vienota un klātesoša, basketbols ir spēle, kas savieno paaudzes, laikmetus, tautas un robežas. Paldies!”

1943. gadā dzimusī Smildziņa-Budovska jau 16 gadu vecumā kļuva par pasaules sieviešu basketbola zvaigzni. 1959. gada vasarā Maskavā notika pasaules čempionāts, un Padomju Savienības izlases galvenais treneris lietuvietis Steps Butauts (kādreizējā "ASK Rīga" un "VEF Rīga" galvenā trenera Ramūna Butauta tēvs) komandā iekļāva arī talantīgo latvieti, kura palīdzēja valstsvienībai izcīnīt čempiontitulu. Pasaules čempionātos Smildziņa-Budovska izcīnīja trīs zelta medaļas, bet Eiropas čempionātos - piecas. Ar TTT komandu viņa 11 reizes uzvarēja Eiropas čempionvienību kausā.

Smildziņa-Budovska kļuvusi par trešo latvieti šajā kompānijā. 2007. gadā dibinātās FIBA Slavas zāles pamatsastāvā tika iekļauta divkārtējā olimpiskā, trīskārtējā pasaules un desmitkārtējā Eiropas čempione, kā arī divpadsmitkārtējā Eiropas kausa ieguvēja Uļjana Semjonova. 2017. gadā FIBA Slavas zālē tika uzņemts pasaules un divkārtējais Eiropas čempions Valdis Valters.

Treneru kategorijā ir uzņemts Aleksandrs Gomeļskis, kurš savas garās karjeras pirmos 12 gadus (1953-1964) strādāja Rīgā, un viņa vadībā ASK trīs reizes uzvarēja Eiropas kausa izcīņā.

Kandidātus uzņemšanai FIBA Slavas zālē izvirza nacionālās federācijas. LBS uzņemšanai FIBA Slavas zālē nominējusi arī Latvijas basketbola leģendas Oļģertu Altbergu, Valdemāru Baumani, Dzintru Grundmani, Helēnu Hehtu (Bitneri), Rūdolfu Jurciņu, Juri Kalniņu, Dzidru Karamiševu (Uztupi), Raimondu Karnīti, Silviju Kroderi (Ravdoni), Jāni Krūmiņu, Valdi Muižnieku, Tālivaldi Pētersonu, Imantu Pļaviņu, Juri Silarāju, Gunāru Siliņu, Maiju Šiliņu (Salenieci), Maigoni Valdmani.