Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Es jūtu, ka vairs negribu tērēt savu dārgo laiku pelēkās zonas cilvēkiem, kas nenostājas ne vienā, ne otrā pusē, nemaz nerunājot par tiem, kas ir pretējā ierakumu pusē," saka Rūta Muktupāvela. (Foto: Ģirts Raģelis)

Kultūra var izgaismot ļaunumu, bet jācīnās ar to būs mums pašiem. Saruna ar Rūtu Muktupāvelu

Klausies ziņas sadarbībā ar:
Kultūra
20. maijā 08:59 2023. gada 20. maijā 08:59
  Daiga Mazvērsīte | "Patiesā Dzīve"
Latvijas Kultūras akadēmijas rektore, Rektoru padomes priekšsēdētāja Rūta Muktupāvela savā darba ikdienā sastop daudz jauniešu, kuri nav sevī ierāvušies kā iepriekšējās paaudzes un ir gatavi skaļi paust savus uzskatus, arī tos aizstāvēt. Kultūra un vērtības ir nesaraujami jēdzieni, bet saka taču, ka mūzas klusē tad, kad lielgabali dārd.

Kas īsti ir kulturāls cilvēks?

Jaunībā uzskatīju, ka plašs redzesloks un zināšanas dažādās jomās kulturālam cilvēkam ir vissvarīgākais. Ar laiku nāca izpratne, ka viss nav tik vienkārši, un tagad domāju, ka kulturāls cilvēks pirmām kārtām ir garīgs, empātisks, labestīgs un apveltīts ar labu humora izjūtu. Tāds, ar kuru ir interesanti…

Laikam parasti mēs īpaši nemeklējam kulturālos cilvēkus, vienkārši darām savus ikdienas darbiņus. Man šķiet, ka nepieciešamība pēc kulturāliem cilvēkiem īpaši aktualizējas sociāla lūzuma brīžos, arī patlaban, kad notiek karš. Es jūtu, ka vairs nevaru un negribu atļauties tērēt savu dārgo laiku pelēkās zonas cilvēkiem, kas nenostājas ne vienā, ne otrā pusē, nemaz nerunājot par tiem, kas ir pretējā ierakumu pusē.

Kad ķīnieši vēlas kādu nolādēt, viņi novēl tam dzīvot interesantos laikos. Mums šai laikā, maigi sakot, ir visai interesanti – vispirms pandēmija, kas radīja vērtību plaisu mūsu sabiedrībā, karš to vēl vairāk padziļināja.

Mēģināju pati sev skaidri nodefinēt, kurā pusē es esmu, un atskārtu, ka vairs nevaru atļauties tērēt laiku komunikācijai ar tiem, kuri ir nevienā jeb neitrālajā pusē. Cenšos būt ar tiem, kas vairāk vai mazāk atbilst manai vērtību sistēmai.

Runājot par vērtībām, skaidrs, ka kultūra nevar bez tām pastāvēt. Tomēr paliek šis jautājums – kas un kādas ir šīs vērtības? Vai pastāv universālas vērtības, vai varbūt tās ir ļoti nosacītas un mainīgas? Tagad daudz par tām runājam arī ar studentiem. Katras kultūras kodolā ir vērtības, kas satur kopā sabiedrības un kopienas, taču, kamēr netiek pausta konkrēta nostāja, konkrēta pozīcija, ko mēs viens par otru varam zināt? Visi cilvēki fizioloģiski ir vienādi, esam homo sapiens bioloģiskās sugas pārstāvji, par spīti atšķirīgai ādas, acu vai matu krāsai, un tas, kas mūs atšķir, ir tieši vērtības. Tās liecina par mums kā īpašiem noteiktas kultūras pārstāvjiem, kurā piedzimstam vai kuru izvēlamies un apgūstam, vadoties pēc savām interesēm.

Vai ir kulturāli paust savas vērtības Lielā Kristapa balvas pasniegšanas ceremonijā, kā to izdarīja Marija Luīze Meļķe, atsakoties no balvas?

Mana atbilde ir – jā, visnotaļ kulturāli, jo viņa izvēlējās to platformu, kuru uzskatīja par pareizu, kurā jutās droši. Ja cilvēkam kaut kas sakrājies uz sirds, ja viņam sāp, tad loģiski, ka viņš meklē kulturālo vietu, kur paust savu viedokli, nebaidoties no tā, ka dabūs pa ausi vai ka nākamajā dienā izslēgs no skolas. Ja tādā veidā var ne tikai notranslēt savu ziņu, bet arī meklēt un atrast sev atbalsta komandu un domubiedrus, tad – kāpēc ne?

Mana paaudze pieradusi problēmas paturēt sevī, apslāpēt savas domas, pozīcijas un nostājas, bet jaunā paaudze vairs nav tāda, un man par to tikai prieks!

Es tikai ceru, ka viņi mugurkaulu saglabās visās situācijās, ne tikai tajās, kas tieši viņiem ir aktuālas. Gribētos, lai šīs nav egoistiskas un tikai uz sevi vērstas darbības, būtu labi, ja jaunieši ietu un aizstāvētu cilvēkus, kuru pārliecība viņus uzrunā.

Redzam, ka šobrīd aktuālas partnerības un kopdzīves formas, meklējot savu identitāti, viņi interesējas par šiem jautājumiem un iesaistās politikā. Uzskatot, ka tieši šajā gadījumā ir cilvēki, kas tiek nostādīti nevienlīdzīgās pozīcijās, jaunieši skaļi pauž savu neapmierinātību. Manuprāt, šoreiz aktrisei nav ko pārmest, viss bija laikā un vietā – gluži normāli. Mums, vecāka gadagājuma cilvēkiem, varbūt tas nav īsti saprotams un pieņemams,

neesam kā franči vai grieķi, kas nekavējoties ķeras pie benzīna kannām, reaģējot uz valdības lēmumiem. Mēs esam audzināti ar nostāju – pacieties, gan jau būs labi.

Tā varbūt arī ir mūsu kultūra – neārdīties, neuzbrukt, vismaz atklāti ne, tikai internetā, kur var visādas cūcības bez bēdu sarakstīt?

Tā ir mūsu  mentalitāte, kas balstās pacietībā un savrupībā. Parasti cenšamies individuāli tikt galā ar savām problēmām. Protams, tas neveicina solidaritāti, un to vajadzētu apzināties. Jā, tā mēs esam audzināti: “Dod, Dieviņi, citam dot, ne no otra mīļi lūgt…” Tomēr, skatoties uz jauno paaudzi, redzu pārmaiņas. Dažreiz vēroju studentus, kā viņi staigā, kā uzvedas, kā sarunājas, kādas ir kustības un acu skatiens. Jā, jaunieši kļūst daudz atraisītāki, drošāki un brīvāki, par ko man prieks. Arī mentalitāte, kuru esam pieraduši dēvēt par nacionālo raksturu, ir ietekmējama, nevis mūžīga lieta, tā ir atkarīga no apkārtējās vides, no laikmeta vērtībām, komunikācijas tehnoloģiju attīstības un daudz kā cita.

Sevišķi šobrīd, kad ir sajūta, ka pieejamas visas pasaules kultūras; atliek tikai izvēlēties, uz kuru pusi doties.

Un atkal, atgriežoties pie vērtībām, tagad, kad vesels gads pagājis kara zīmē, visvairāk uztrauc lielākās – cilvēka dzīvības – vērtības nivelēšana. Šis karš nav vienīgais 21. gadsimta karš, arī pirms tam kaut kur pasaulē dzirdējām par kariem un militārajiem konfliktiem, taču likās, ka civilizācija nostiprinās, ka pārsvarā tiek bombardētas vienīgi kara bāzes, ka principā 21. gadsimtā notiek tehnoloģiju, banku sistēmu un ideju kari. Iespējams, nebiju vienīgā tik naiva, kas domāja, ka pasaule iet progresa ceļu un vairs necīnās par teritorijām un to iedzīvotājiem.

Tagad skaidrs, ka šis karš neattiecas tikai uz Krievijas iebrukumu Ukrainā, tas izpleties globāli, skarot ikdienu, kurā ienāk iepriekš nepieredzēta brutalitāte, kas tiek vērsta ne tikai pret dzīvo karaspēku, bet pret civilajiem iedzīvotājiem, pret bērniem.

Pirms kara likās, ka ejam sociālā taisnīguma virzienā, sākam vairāk rūpēties par dzīvniekiem, kokiem un ekoloģiju kopumā, tomēr 2022. gada 24. februāris atklāja šo rūpju trauslumu, un man bail, ka šis egoisms un brutalitāte nepaliks tikai militāro konfliktu zonās.

Eiropas liberālisms ir radījis apziņu, ka indivīds ir svarīgāks par masu, un tā ir viena no Rietumu kultūras telpas, tātad arī mūsu kultūras vērtībām, taču nu šī pozīcija ir ļoti sašūpojusies. Gadiem ilgi esam mācīti un mācījām saviem bērniem, ka katrs cilvēks ir unikāls, vērtīgs un savā dabā skaists. Šķiet, Vonnegūts kādā romānā rakstīja, ka ir tāda planēta, kuras iedzīvotāji sasveicinās, mājot viens otram ar rociņām un  sakot: “Te mēs esam, te mēs esam!” Un atbildot: “Mums prieks, ka jūs esat!”

Tā tam vajadzētu būt, tomēr šis karš mūs ir atmetis atpakaļ līdz viduslaiku izpratnei par vienkāršā cilvēka vērtību, un tas mani satrauc.

Baidos, ka nevērīga attieksme pret cilvēka dzīvību un dabas iznīcināšana uzņem apgriezienus, un šis melnais mākonis skars visus, ieskaitot Rietumu demokrātijas un labklājības valstis. Pašlaik dzīvojam ļoti agresīvas ekonomiskās domāšanas apstākļos, kad dominē uzskats "pēc mums kaut vai plūdi", kas sen jau vairs nav patēriņa, bet totāla pārtēriņa sabiedrība.

Cerība ir mūsu jaunā paaudze, jo jaunieši iestājas pret šo mantrauša domāšanu un savus vecākus māca dzīvot zaļāk, liek taupīt resursus, protestējot pret mežu izciršanu.

Un protestēt ir pamats, piemēram, kādā radioraidījumā dzirdēju kādu meža īpašnieku, kas centās iestāstīt, ka tagadējā mežu kailcirte ir normāla, jo kartupeļus taču arī novācam katru gadu. Ja cilvēks neredz koka svētumu, tā augstāko vērtību, koka sakrālo dabu, bet uzskata to par lakstu, tad tiešām kaut kas nav kārtībā ar mūsu sabiedrību.

Saistītās ziņas

Kultūras žurnāliste Liega Piešiņa: "Laba grāmata aizved no ikdienības, kurā mēdz runāt par elektrības cenām, slimībām un sliktajiem ceļiem"
Rakstniece Inga Jēruma: “Manā vecumā tas jau šķiet liels grēks – bezjēdzīgi aizvadīt laiku”
Rakstniece Guna Roze: ""Piecgadi trijos gados, grūtniecību divos mēnešos!” varētu būt mūsdienu sauklis"

 

Citi šobrīd lasa

Latviete Dace pārsteidza norvēģus, paņemot atvaļinājumu un aizbraucot strādāt uz ziemeļiem
Krievu leģionāri aicina sacelties pret Putinu: kas viņi ir? 2
Itāļu makšķernieks noķer pasaulē lielāko samu 3
Pievienot komentāru