Gada labākajai aktrisei Marijai Luīzei Meļķei, kas atteicās no "Lielā Kristapa", izteikti nāves draudi

Kas ir šī Marija Luīze Meļķe, un ar ko viņa pēkšņi kļuva tik slavena, ka aizēnoja citus "Lielā Kristapa" balvas laureātus? Un ko viņa pati saka par savu ne tikai kultūras aprindās, bet arī visā sabiedrībā izraisīto ažiotāžu?

Balvu nepieņems, kamēr nav Dzīvesbiedru likuma

Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" ceremonijā labākās aktrises titulu Marijai Luīzei Meļķei piešķīra par galveno lomu Matīsa Kažas filmā "Neona pavasaris". Tā ir viņas pirmā kino pieredze, un filmā Marija Luīze atveido studenti Laini, kura nonāk Rīgas pagrīdes reivu pasaulē un tur iemīlas reiverē Gundā.

“Filma "Neona pavasaris" bija mana pirmā kino pieredze, tāpēc īsti nezināju, vai vispār varu kaut ko nospēlēt. Attiecīgi tas, ko mēģināju darīt, manā iekšējā vārdnīcā nebija tik daudz saistīts ar augstu aktiermeistarību. Es centos vienkārši tīri cilvēcīgi izrādīt cieņu tai cilvēka dzīves pieredzei, kuru attēloju,” saņemot labākās aktrises titulu, uz "Lielā Kristapa" balvu pasniegšanas ceremonijas skatuves teica Marija Luīze Meļķe un... atteicās no balvas!

“Šo ņemot vērā, būtu liekulīgi no manas puses pateikt visiem vienkārši paldies un nepateikt to, ka mums ir pienācis laiks valstī pieņemt Dzīvesbiedru likumu. Šo visu pateikusi, ceru, ka nevienam no jums tā nenolasīsies kā augstprātība, jo patiesībā man ir ļoti, ļoti žēl, ka nevaru pieņemt šo "Lielo Kristapu", jo tas ir valsts līmeņa apbalvojums par darbu, kurā es attēloju meiteni, kādu realitātē šī valsts atsakās aizstāvēt. Tas būtu liekulīgi no manas puses,” teica Marija Luīze Meļķe un atdeva "Lielā Kristapa" statueti ceremonijas vadītājam aktierim Ģirtam Krūmiņam.

Drosmīga rīcība vai divkosība?

Šis Marijas Luīzes Meļķes protests "Lielā Kristapa" balvas pasniegšanas ceremonijā sabiedrību sadalīja divās karojošās pusēs. Vieni slavēja aktrisi, sakot, ka tā bija “drosmīga un valstiski atbildīga” rīcība, citi atkal pārmet divkosību, jo, redz, finansējumu no valsts filmas tapšanai saņemt nav problēmu, bet, kad jāpasaka par to paldies, tad publiski tā pati valsts tiek kritizēta!

Lieki teikt, ka aktrises rīcība sacēla pamatīgu vētru, un šajā sakarā izteicās visi, kam nebija slinkums – sociālie tīkli bija pārpildīti ar komentāriem, no kuriem daļa bija izteikti naidīgi un pat cilvēka personību aizskaroši.

Žurnālam "Kas Jauns" Marija Luīze Meļķe neslēpa, ka nedomāja, ka viņas rīcība "Lielā Kristapa" balvu pasniegšanas ceremonijā varētu izsaukt tik lielu rezonansi. “Es negaidīju neko konkrētu, darīju, kas šķita godīgi!” uzsvēra aktrise, piebilstot: lai arī komentārus patiešām nelasot, viņa tik un tā jau esot saņēmusi vienu ar nāvi saistītu vēlējumu – tas bija atsūtīts privātā ziņā.

Par nindzju nekļuva

Pavisam iespējams, ka daļa sabiedrības Marijas Luīzes Meļķes vārdu pirmo reizi padzirdēja tieši pēc "Lielā Kristapa". Taču 26 gadus vecā aktrise nav nekāda jaunuzlēkusī zvaigzne pie Latvijas kultūras debesīm, bet gan sevi jau pierādījusi dzejniece, scenāriste un māksliniece.

Dzimusi Cēsīs, mācījusies Jaņa Rozentāla Mākslas skolā par multimediju dizaina speciālisti, 2019. gadā pabeigusi studēt glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā. Marija Luīze pirms pieciem gadiem uzsāka arī studēt aktiermākslu Latvijas Kultūras akadēmijā teātra režisora Alvja Hermaņa kursā, bet to nepabeidza.

Kopš 2015. gada piedalās dzejas lasījumos un performancēs, bet debijas dzejas krājums "Nerealizēto potenciālu klubs" izdots 2022. gadā. Marija Luīze vada arī raidījumu "Bronhīts" radio  "NABA", strādā literārā žurnāla "Žoklis" redakcijā, bet 2020. gadā par izrādi "Netikumīgie" "Dirty Deal Teatro" saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu par gada sasniegumu oriģināldramaturģijā.

Pirms pusgada intervijā žurnālam "Pastaiga" Meļķe atklāja savu karjeras ceļu. “Vidusskolas laikā man bija liela apetīte pēc kultūras pasākumu apmeklēšanas un iepazīšanās ar cilvēkiem, kas strādā šajā nozarē. Laikam tiku uzskatīta par pietiekami interesantu, mani arī aicināja bariņā. Projekts pēc projekta, un tā esmu tepat palikusi. Nodarbošanos man ir diezgan daudz, katra būtu jāskata atsevišķi,” atceras Marija Luīze, neslēpjot, ka bērnībā gribējusi būt nindzja, taču zemais novērtējums sporta stundās būs šo iedvesmu aplauzis.

Marija Luīze Meļķe par sevi

Lai labāk iepazīstinātu ar Marijas Luīzes personību, publicējam dažas viņas atbildes uz jautājumiem 2022. gada oktobra žurnālā "Pastaiga".

Ko tu uzskati par savu lielāko sasniegumu līdz šim?

Tiecos pati sev nekādas medaļas nepiešķirt. Svarīgākais ir tas, vai tīri cilvēcīgi esmu laba pret sevi un apkārtējiem, un tas ir darbiņš, kas nemainīgi jāveic katru dienu. Nav tā, ka man vienmēr izdodas.

Ja būtu jāveic skaudra izvēle par labu kaut kam vienam, kurai no jomām – dzeja, māksla, teātris – tu dotu priekšroku?

Vispateicīgākā esmu par to, ka spēju rakstīt. Jūtu ciešu pieķeršanos latviešu valodai un nevaru īsti iztēloties, kā būtu nemaz, nemaz nerakstīt.

Kas tevi aizkustina?

Aizkustināt mani ir vieglāk nekā sasmīdināt. Esmu no tiem cilvēkiem, kas raud, skatoties uz gleznām. Tiesa, ne visām gleznām, bet patiess godīgums, skaistums un arī vienkāršība mani ļoti aizkustina. Taču arī ļoti sarežģīti darbi mēdz būt emocionāli spēcīgi. Vispār tas nav tik viennozīmīgi, kas ir vienkāršs, bet kas – sarežģīts.

Cik svarīgs tev ir tavs vizuālais tēls? Un kā tu to veido?

Apzinos, ka vispārējā Latvijas sociālajā ainavā varu tikt uzskatīta par vizuāli diezgan ekspresīvu, bet nāku no vides, kurā tas nav nekas sevišķs. Ne Rozīšos, kur mācījos vidusskolā, ne Mākslas akadēmijā, kur skaitījos studente pēdējos pāris gadus, īsti nepastāv aizspriedumi pret cilvēka ārieni. Pusaudzībā ļoti aktuāli bija dažādi pankmūzikas apakšžanri, jūtu, ka tas ietekmē arī šā brīža estētisko izjūtu, bet ar mainīgu intensitāti, un kopumā neuzlieku sev nekādus stila regulējumus. Varu arī neizskatīties ne pēc kā, ja ir tāds noskaņojums.

No kā tu varētu atteikties karjeras dēļ?

Man patiešām ir labi veicies profesionālajā dzīvē, un esmu par to pateicīga, jo attiecīgi ir bijis daudz iespēju piepildīt savas idejas un uzturēties lielisku cilvēku sabiedrībā, bet nespēju karjeru uzskatīt par sev būtisku vērtību. Varu neliekuļojot teikt: ja saprastu, ka mans autentiskais turpmākās darbības ceļš ir tāds, kas nevienu neinteresē, atņems man jebkādu atpazīstamību un iespējas izsisties, es vēsā mierā dotos pa to taku lejup. Varbūt būtu citādi, ja es pelnītu šausmīgi daudz naudas, bet kultūras nozarē tas kopumā nevienam nedraud.

Kas tev šķiet visgrūtākais dzīvē?

Katram gadās mazliet atšķirīgi izaicinājumi, bet man pagaidām dzīvē ir grūtības ar paļāvību. Mūždien esmu nemierā, domāju par to, ka noteikti esmu kaut ko salaidusi dēlī.

Ko tu gribētu sasniegt? Kādi ir tavi lielie un mazie mērķi?

Esmu atsākusi studēt, kas ir nopietns izaicinājums, jo neesmu rutīnas cilvēks, turklāt man ir grūti stundu no vietas turēt mēli aiz zobiem, ja visu šo laiku kāds man kaut ko māca. Es teiktu, ka augstākās izglītības iegūšana ir liels mērķis, ko veido miljons mazu mērķīšu.

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!