Jaunie un karstie. Marija Luīze Meļķe vēlētos, lai katrs saredz skaistumu sevī

Marija cer, ka filmai izdosies aicināt skatītājus citam citu atbalstīt un uzticēties, savukārt literatūrā viņa darbojas, līdzīgu mērķu vadīta, – lai dotu cilvēkiem iemeslu priecāties, aicinātu viņus atklāt sevī labo un skaisto, atgādinātu, ka ar savu nedrošību un pārdzīvojumiem viņi nav šajā pasaulē vieni.

Ko tu teiktu, ja tev vajadzētu pastāstīt par sevi pavisam svešam cilvēkam?

Pajautātu, ko šis cilvēks grib uzzināt. Sagatavotu vizītkarti nenēsāju līdzi… Vidusskolā draudzene par mani teica: “Vienmēr, kad tevi satieku, tev kaut kur jāskrien vai gribas gulēt!” Varbūt tagad ir līdzīgi.

Kāds ir bijis tavs karjeras ceļš?

Vidusskolas laikā man bija liela apetīte pēc kultūras pasākumu apmeklēšanas un iepazīšanās ar cilvēkiem, kas strādā šajā nozarē. Laikam tiku uzskatīta par pietiekami interesantu, mani arī aicināja bariņā. Projekts pēc projekta, un tā esmu tepat palikusi. Nodarbošanos man ir diezgan daudz, katra būtu jāskata atsevišķi.

Par ko sapņoji kļūt bērnībā?

Skaidri atceros, ka gribēju būt nindzja, bet zemais novērtējums sporta stundās būs šo iedvesmu aplauzis. Tas daļēji ir joks. Vēl atceros, ka tēvs mēdza zīmēt karikatūras – gan paša priekam, gan izdevumam Latvijas Luterānis –, un tās mani dikti interesēja, tāpat kā Herlufa Bidstrupa, Māra Bišofa un citu zīmējumi. Neesmu droša, kurā laikrakstā tos drukāja, bet lasīju arī Gārfīlda komiksus. Tie bija paši labākie! Tāpēc varētu teikt, ka karikatūru zīmēšana interneta žurnālam Satori ir bērnības sapņa piepildījums.

Par rakstniecību bērnībā gan nesapņoju, jo to lauciņu bija aizsitusi vecākā māsa – viņa pierakstīja pilnas klades ar stāstiem un dzejoļiem…

Ko tu uzskati par savu lielāko sasniegumu līdz šim?

Tiecos pati sev nekādas medaļas nepiešķirt. Svarīgākais ir tas, vai tīri cilvēcīgi esmu laba pret sevi un apkārtējiem, un tas ir darbiņš, kas nemainīgi jāveic katru dienu. Nav tā, ka man vienmēr izdodas.

Ar ko, tavuprāt, izceļas tavs rokraksts?

Es esmu es, un tas arī ir mans rokraksts. Ja izdodas saglabāt autentiskumu un pasniegt to gaumes robežās, tad arī citi parasti novērtē veikumu.

Kādas tēmas tev ir aktuālas? Kāpēc? Ko vēlies cilvēkiem pavēstīt?

Gribu dot iemeslu priecāties. Ne tik daudz par to, ka man sanācis izveidot kaut ko skaistu, bet par to, ka cilvēkos pašos mājo labais, kas ļauj šo skaistumu atpazīt. Tas noteikti ir svarīgi dzejā. Ja man ar saviem darbiem kaut vai par mazā pirkstiņa tiesu izdodas likt citiem sajust, ka viņi ar savu nedrošību un pārdzīvojumiem nav pavisam vieni šajā nomācoši milzīgajā pasaulē, tad uzskatu, ka esmu jēdzīgi pastrādājusi.

Par ko tu nekad nerakstītu?

Tēmu grūti iedomāties, bet es nekādā gadījumā negribētu kļūt ciniska. Arī tad, ja ir jārunā par skarbām tēmām.

Ja būtu jāveic skaudra izvēle par labu kaut kam vienam, kurai no jomām – dzeja, māksla, teātris – tu dotu priekšroku?

Vispateicīgākā esmu par to, ka spēju rakstīt. Jūtu ciešu pieķeršanos latviešu valodai un nevaru īsti iztēloties, kā būtu nemaz, nemaz nerakstīt.

Pastāsti par aktrises pieredzi! Kādi bija izaicinājumi, kādas atziņas par sevi vai sev guvi?

Viena no būtiskākajām atziņām bija tā, ka pēc šādas filmēšanas nepieciešams pamatīgi atpūsties un, cik nu tas iespējams, saudzēt sevi. Spēles brīdis ir ārkārtīgi interesants, bet tas prasa milzīgus iekšējos resursus, un es nedomāju, ka ar pieredzi tas kļūst mazāk prasoši.

Ieskicē pāris vārdos, ko skatītājiem vajadzētu saprast un uztvert par Neona pavasari?

Filmā skarts visai daudz tematu, katrs paņems to, kas viņam būs aktuālākais. Ja es varētu to ietekmēt, gribētu, lai skatītājiem pēc filmas paliek apziņa, cik nozīmīgi ir citam citu atbalstīt un uzticēties. Manuprāt, filmas tēlus vienojošais elements ir tas, ka viņi visi tā vai citādi ir ļoti vieni, it kā satiekas, bet tomēr nesatiekas.

Kas ir tavi elki, iedvesmas avoti, autoritātes?

Autoritāte ir dzejnieks Artis Ostups, ko es visnotaļ apbrīnoju kā autoru, un viņš ir arī redaktors manai pirmajai grāmatai Nerealizēto potenciālu klubs. Kas attiecas uz nepiepildītiem potenciāliem, es neilgu brīdi mācījos aktiermeistarību pie Alvja Hermaņa. Šajā posmā man pret režisoru izveidojās milzīga cieņa, lai arī ne vienmēr esmu vienisprātis ar viņa publiskajiem izteikumiem. Vien pusotrs mēnesis studiju ielika nopietnu pamatu tam, ar ko nodarbojos patlaban, un nešaubos, ka būtu varējusi pie Hermaņa iemācīties vēl ļoti daudz. Es gan nenožēloju, ka aizgāju, jo tobrīd mācīšanās augstskolā nebija tas, kas man vajadzīgs.

Kāds ir labākais padoms, ko esi no kāda saņēmusi?

Reizēm sava vājuma atzīšanā slēpjas milzīgs spēks.

Kas tevi aizkustina?

Aizkustināt mani ir vieglāk, nekā sasmīdināt. Esmu no tiem cilvēkiem, kas raud, skatoties uz gleznām. Tiesa, ne visām gleznām, bet patiess godīgums, skaistums un arī vienkāršība mani ļoti aizkustina. Taču arī ļoti sarežģīti darbi mēdz būt emocionāli spēcīgi. Vispār tas nav tik viennozīmīgi, kas ir vienkāršs, bet kas – sarežģīts.

Cik svarīgs tev ir tavs vizuālais tēls? Un kā tu to veido?

Apzinos, ka vispārējā Latvijas sociālajā ainavā varu tikt uzskatīta par vizuāli diezgan ekspresīvu, bet nāku no vides, kurā tas nav nekas sevišķs. Ne Rozīšos, kur mācījos vidusskolā, ne Mākslas akadēmijā, kur skaitījos studente pēdējos pāris gadus, īsti nepastāv aizspriedumi pret cilvēka ārieni. Pusaudzībā ļoti aktuāli bija dažādi pankmūzikas apakšžanri, jūtu, ka tas ietekmē arī šā brīža estētisko izjūtu, bet ar mainīgu intensitāti, un kopumā neuzlieku sev nekādus stila regulējumus. Varu arī neizskatīties ne pēc kā, ja ir tāds noskaņojums.

Kur iepērcies, cik bieži, ko izvēlies?

Kad ir pavairāk naudas, cenšos iegādāties ilgi kalpojošu, ētiskos apstākļos ražotu apģērbu. Gribētu vairāk patērēt Latvijas dizainu, bet vai nu klāsts ir ļoti šaurs, vai līdz manīm tā informācija neatklejo. Gadās, ka kaut ko ātri vajag, un tad es to nopērku ātrās modes veikalos, bet ievelku sev par to mīnusiņu – Rīgā ir ļoti labas humpalas, var taču iet uz tām!

Kā atpūties, lai atpūstos?

Vislabāk atpūšos, satiekoties ar draugiem, bet der arī ļoti garas pastaigas vienatnē. Un vēl es daudz guļu.

Ko dari savā brīvajā laikā?

Kad ir iespēja, eju uz kino. Splendid Palace man ir viena no mīļākajām vietām pasaulē.

Vai tev ir mājdzīvnieki?

Ir kaķītis, ko pirms gada adoptēju no patversmes. Ja viņam nevelta pietiekami daudz uzmanības, kļūst niķīgs. Bet es to labi saprotu.

Laimes mirklis ir...

Pirmais, kas nāk prātā, ir svētdienas dievkalpojums.

Kas tevi visvairāk pārsteidz šajā pasaulē?

Nebeidzamā žēlastība, kas turpinās cauri notiekošajām šausmām. Tas, ka arī pašā vidū ciešanām pastāv nesagraujams maigums. Reizēm tas ir tik nesaprotami, ka grūti pamanīt, bet tas vienmēr paliek.

No kā tu varētu atteikties karjeras dēļ?

Man patiešām ir labi veicies profesionālajā dzīvē, un esmu par to pateicīga, jo attiecīgi ir bijis daudz iespēju piepildīt savas idejas un uzturēties lielisku cilvēku sabiedrībā, bet nespēju karjeru uzskatīt par sev būtisku vērtību. Varu neliekuļojot teikt: ja saprastu, ka mans autentiskais turpmākās darbības ceļš ir tāds, kas nevienu neinteresē, atņems man jebkādu atpazīstamību un iespējas izsisties, es vēsā mierā dotos pa to taku lejup. Varbūt būtu citādi, ja es pelnītu šausmīgi daudz naudas, bet kultūras nozarē tas kopumā nevienam nedraud.

Ar ko sākas tava diena?

Esmu nakts cilvēks, tāpēc ir labi jau tas, ja no rīta neaizguļos.

Kādu mūziku tu klausies?

Šis ir pasaulē sarežģītākais jautājums.

Kas tev šķiet visgrūtākais dzīvē?

Katram gadās mazliet atšķirīgi izaicinājumi, bet man pagaidām dzīvē ir grūtības ar paļāvību. Mūždien esmu nemierā, domāju par to, ka noteikti esmu kaut ko salaidusi dēlī.

Ko tu gribētu sasniegt? Kādi ir tavi lielie un mazie mērķi?

Esmu atsākusi studēt, kas ir nopietns izaicinājums, jo neesmu rutīnas cilvēks, turklāt man ir grūti stundu no vietas turēt mēli aiz zobiem, ja visu šo laiku kāds man kaut ko māca. Es teiktu, ka augstākās izglītības iegūšana ir liels mērķis, ko veido miljons mazu mērķīšu.

5 dzīvē gūtas atziņas/secinājumi

1. Ja ir ļoti bail kaut ko pateikt, tas, visticamāk, jau bija jāpasaka.

2. Nevienam cilvēkam uz zemeslodes nav pat par desmit procentiem tik svarīgi tas, ko tu dari un domā, kā tev pašam/-ai.

3. Cilvēki mēdz būt riebīgi, bet viņiem pašiem ar to jātiek galā.

4. Nekad nevar zināt, kura tava kļūda izvērtīsies nozīmīgā transformējošā pieredzē.

5. Tu nevari uzminēt, kas notiek otra cilvēka galvā, bet tu vari viņam/-ai pajautāt.