Jānis Streičs - režisors, kurš Latvijai uzdāvināja dvēseli

Jānis Streičs bija cilvēks, kurš prata vienkāršā latviešu dzīvē ieraudzīt gan dziļu drāmu, gan humoru un cilvēcību. Viņa kino ir kā Latvijas dvēseles portrets – sāpīgs, ironisks, silts un patiesi cilvēcisks. Jauns.lv atskatās uz nozīmīgāko Jāņa Streiča devumu mūsu kutūrai un valstij kopumā.

Cilvēka bērns no Latgales

Jānis Streičs dzimis 1936. gada 26. septembrī Latgalē - Preiļu pusē. Viņš nāca no vienkāršas zemnieku ģimenes un, kā pats vēlāk stāstīja, piedzima ceļā starp Jasmuižu un Preiļiem. Viņš uzauga lielā lauku ģimenē, kur ikdienas dzīve tika piedzīvota patiesi un tieši – ar darbu, prieku, strīdiem un dziesmām. Šī bērnības pasaule vēlāk kļuva par vienu no galvenajiem viņa filmu iedvesmas avotiem. Jānis Streičs teicis, ka Latgale viņam iemācījusi redzēt cilvēku dvēseles.

Drīz pēc Jāņa piedzimšanas ģimene labāka atalgojuma meklējumos pārcēlās uz Rīgu, bet tad uz Sabiles apkārtni, kur 1938. gadā piedzima Jāņa Streiča māsa Ruta un 1939. gadā brālis Ēriks. Pēc 1940. gada Streiču ģimene atgriezās dzīvot Preiļu pusē - Gailīšu pagastā, kur 1942. gadā piedzima Jāņa Streiča māsa Anastasija.

Nacistu okupācijas laikā Jāņa tēvu, arī Jāni, mobilizēja latviešu leģionā un pēc kara beigām viņš dzīvoja Anglijā. Kad zēnam palika 11 gadi, no apendicīta nomira viņa māte Olga. Kopš tā laika Streiču bērnus audzināja mātes māsa un mātes māte. Jānis Streičs mācījās turpat - vietējā Gailīšu pagasta skolā, pēc tam - Rēzeknes pedagoģiskajā skolā. Bērnībā Streiči piedzīvoja kara un pēckara gadu skarbumu. Šie gadi iemācīja vienkāršu patiesību - cilvēks var izdzīvot tikai kopā ar citiem cilvēkiem.

Tad Jānu Streiču iesauca padomju armijas obligātajā dienestā Voroņežas apgabalā. Dienesta laikā viņš organizēja karavīru pašdarbību. Pēc dienesta Jānis Streičs atgriezās Latvijā un devās uz Rīgu, lai varētu nodarboties ar kino un teātri. Viņš izjuta spēcīgu interesi par mākslu – literatūru, teātri un kino. Viņš studēja Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas kursā un pēc studijām sāka darbu Rīgas kinostudijā, kur iepazina kino pasauli no visdažādākajām pusēm. Savas karjeras sākumā viņš strādāja par režisora asistentu, otro režisoru, scenāristu, aktieri un māksliniecisko vadītāju.
 
Vēlāk kļuva par vienu no nozīmīgākajiem latviešu kino režisoriem. Vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā piedalījās ap 40 kinodarbu veidošanā un pats uzņēma 22 spēlfilmas. Viņš bija arī rakstnieks, gleznotājs un pedagogs, publicējis vairākas grāmatas (piemēram, “Lāga dvēseļu straumei” un “Tas garais cilvēkbērna gads”).

Leģendārā latviešu kinoklasika

Jāņa Streiča darbi kļuvuši par neatņemamu Latvijas kultūras daļu. Viņa filmās bieži parādās latviešu lauku dzīve, ironija, spilgti raksturi un dziļi filozofiski jautājumi. Par nozīmīgākajiem viņa darbiem tiek uzskatītas vairākas filmas. Redzamākās no tām:

* “Teātris” (1978). Filma veidota pēc Somerseta Moema romāna motīviem, un galveno lomu tajā atveido Vija Artmane. Tā kļuva par vienu no skatītākajām latviešu filmām.

* “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981). Šī komēdija ir viena no vispopulārākajām filmām Latvijas kino vēsturē. Filma iekļauta Latvijas Kultūras kanonā un tradicionāli tiek rādīta televīzijā katru gadu pirms Jāņiem.

* “Cilvēka bērns” (1991). Filma veidota pēc Jāņa Klīdzēja romāna motīviem un tika izvirzīta kā Latvijas pieteikums Amerikas Kinoakadēmijas balvai “Oskars”.

Jāņa Streiča filmogrāfijā ir arī tādas daudziem labi zināmas mākslas filmas kā “Kapteiņa Enriko pulkstenis”, “Nepabeigtās vakariņas”, "Mans draugs — nenopietns cilvēks”, “Likteņdzirnas” un “Rūdolfa mantojums”.

Atzinība Latvijā un pasaulē

Jāņa Streiča darbi guvuši ievērojamu atzinību gan Latvijā, gan ārvalstīs. Trīs viņa filmas – “Teātris”, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un “Cilvēka bērns” – ieguvušas Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” kā gada labākās filmas. Tāpat režisors bija daudzu starptautisko filmu festivālu laureāts - saņēmis balvas kinofestivālos Maskavā, Bostonā un Čikāgā. Piemēram, "Cilvēka bērns" saņēmusi galveno balvu Sanremo autorfilmu festivālā (1992), otro godalgu Starptautiskajā bērnu filmu festivālā Čikāgā un galveno balvu Maskavas kinofestivālā “Otrā pirmizrāde” (1993).

1998. gadā Jānis Streičs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, viņš bija Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis, kā arī bijis Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs.

Jau šajā gadsimtā pievērsies ainavu glezniecībai, un līdz mūža galam pēdējos dzīves gadus režisors vadīja lauku mājā Lietuvā kopā ar sievu Vidu. Jāņa Streiča dzīvē ļoti nozīmīga vieta bija ģimenei. Viņa dzīvesbiedre Vida bija no Lietuvas, un viņu attiecības ilga gadu desmitiem. Režisors reiz teica, ka ģimene viņam bijusi drošākā osta, kur atgriezties pēc filmēšanas laukuma spriedzes un radošajām cīņām. Jānis Streičs un viņa dzīvesbiedre Vida it kā savienoja divas Baltijas tautas - latgalisku temperamentu un lietuviešu siltumu.

Īpaša saikne viņam bija arī ar brāļiem, tostarp Ēriku Streiču. Lai gan Ēriks nekļuva par plaši pazīstamu kino personību, viņš epizodiski bija saistīts ar Rīgas kinostudijas projektiem. Streiču pārim bija trīs bērni - meita Viktorija un dēli Māris un Kristaps. Arī Kristaps Streičs bija režisors, bet 2010. gadā viņš traģiski gāja bojā, nogāžoties deltaplānam, no kura viņš filmēja rudenīgās Latgales ainavas.

Kino, kas runā cilvēku valodā

Kad Jānis Streičs sāka strādāt Rīgas kinostudijā, viņš nebija tipisks režisors. Viņš nāca no laukiem, runāja ar latgalisku intonāciju un pasauli vēroja ar īpašu humoru. Viņa filmās nav varoņu ar lieliem zobeniem vai milzīgiem varoņdarbiem. Tajās ir vienkārši cilvēki – vecmāmiņas, kaimiņi, spītīgas sievas, mazliet skumji vīri un sapņotāji. Tie ir cilvēki, kuros skatītājs atpazīst pats sevi.

Viņš piedzīvoja padomju laika cenzūru, politiski radošus kompromisus un Latvijas kino industrijas krīzi pēc neatkarības atgūšanas. Tomēr viņš nekad nezaudēja humoru. Tieši ironija un cilvēciskais siltums kļuva par viņa filmu stila zīmi.

Režisors bieži teica, ka pati dzīve par sevi ir traģikomēdija. Šī doma kļuva par vienu no atslēgām viņa kino izpratnei. Viņa filmas kļuva par tautas klasiku, ietekmēja vairākas skatītāju paaudzes un palīdzēja veidot latviešu kino identitāti. Daudzas filmu frāzes kļuvušas par tautas folkloru.

Īpaši spilgts piemērs ir filma “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kuru dēvē par populārāko filmu Latvijas kinovēsturē. Globālā mērogā Jānis Streičs nebija tik komerciāli slavens kā Holivudas režisori, taču viņš bija nozīmīga Baltijas kino figūra.

Kad 5. martā Latviju sasniedza ziņa par Jāņa Streiča aiziešanu mūžībā, daudzi teica: “Streičs ne tikai filmēja Latviju – viņš to saprata.” Viņa dzīve sākās ar vienkāršu zēnu Latgalē. No šī sākuma izauga režisors, kura kino iemācīja Latvijai pasmieties par sevi un vienlaikus mīlēt savu zemi vēl vairāk.

“Un ir Streičs”

Kinokritiķu vidē varēja dzirdēt teicienu: “Latvijā ir režisori. Ir labi režisori. Un ir Streičs.” Viņa filmas ir kļuvušas par kultūras kodu. Cilvēki citē viņa filmu frāzes.
Jāņos skatās “Limuzīnu”. Un joprojām smejas. Tas ir lielākais mākslinieka sasniegums - palikt cilvēku atmiņā kā dzīves daļai. Kad Jānis Streičs aizgāja, Latvija zaudēja režisoru, bet Latvija ieguva leģendu.

Jāņa Streiča spēcīgākie citāti, kas ir ne tikai aktuāli, bet arī paliks ļaužu atmiņā:

* “Man nav dekorāciju, man viss ir pa īstam.”

* “Nesaprotu cilvēkus, kas vaimanā par vecumu.”

* “Jaunībā gribēju kļūt par gleznotāju, taču teātris mani aizveda neceļos.”

* “Es vienkārši stāstīju par cilvēkiem, kurus pazinu.”

* “Mākslā svarīgākais ir patiesība.”

* “Latvija nav tikai vieta kartē. Latvija ir sajūta.”

* “Es nekad neesmu gribējis cilvēkus tiesāt – es gribēju viņus saprast.”

* “Cilvēkā vienmēr dzīvo gan eņģelis, gan velns.”

* “Bez humora dzīve Latvijā būtu neizturama.”

* “Laiks visu noliek savās vietās, bet cilvēkam ir jāprot to pieņemt.”

* “Man Latvija sākas Latgalē.”

* “Mēs esam maza tauta, bet ar ļoti lielu dvēseli.”

* “Es esmu pateicīgs par savu likteni.”